Pat labi sen skolu absolvējušie piekritīs - ne jau mazais asinsrites loks vai Blaumaņa biogrāfijas nianses - ir palikušas atmiņā un mūs veidojušas kā personības un sabiedrības locekļus. Skolas galvenais uzdevums - pat svarīgāks par lasīšanu, rakstīšanu un reizrēķinu - ir iemācīt un izkopt attiecību veidošanu ar līdzcilvēkiem, autoritātēm un noteikumiem. Tomēr ir dažas tēmas, kuru svarīgums un lietderība ikdienas dzīvē netiek apšaubīta, taču to absolūtā politizācija reti kur ir atļāvusi racionālu un uz sabiedrības veselības un labklājības uzlabošanu vērstu pieeju. Tā ir seksualitātes izglītība.
Sausais atlikums - prasme pārzīmēt baktēriju
Kāds gan var būt sausais atlikums, ko jaunietis ir ieguvis pēc 12 klašu beigšanas, ja skolotāji nav trenēti atklāti un saprotoši runāt par seksualitāti, izpaliek veselības mācība, bioloģijas stundās apspriež reprodukciju tikai strikti zinātniskos terminos, nesaistot to ar jūtu un sociālo apstākļu bagāžu, kas raksturīga cilvēku seksualitātei, bet mēnešreižu pieminēšana liek tavam sporta skolotājam sarkt? Iespējams, ka absolvents bagāžā nesaņem vairāk par prasmi pārzīmēt hlamīdijas baktēriju no bioloģijas mācību grāmatas un kāda higiēnas preču izplatītāja dāvātu higiēnisko pakešu paciņu ar pievienotu izglītojošu bukletu.
Latvijas izglītības sistēmas standarti neparedz jauniešiem palīdzību, kuģojot hormonu vētru plosītās un popkultūras izkropļotās pirmās mīlestības un pirmās seksuālās pieredzes jūrā. Taču ir izņēmumi, ja kāds - klases audzinātājs, bioloģijas skolotājs, medmāsa - uzņemas iniciatīvu. Taču tā nav sistemātiska prakse, kuras saturs būtu skaidrs un kvalitāte kontrolēta.
Šūmēšanās par standartiem, ko negrasās ieviest
Tāpēc mulsinoši uzsaukumi un parakstu vākšana, vēršoties pret Pasaules Veselības organizācijas seksualitātes izglītības standartiem[1], lai gan nav bijis pat mēģinājuma šos ļoti progresīvos PVO ieteikumus ieviest dzīvē. Šūmēšanās apliecina pašu sašutušo autoru aizspriedumus seksualitātes izglītības lauciņā. Kā gan var šķist, ka informācijas trūkums ir labāks par zinātniski pamatotām zināšanām? Vai tiešām cilvēku labklājība ir veicināma ar šaubām, kaunu, sāpēm un diskrimināciju? Un kurš gan ir gatavs iestāties pret to, ka arī maziem bērniem ir tiesības zināt, ka ir labi un slikti pieskārieni un ka ne visiem var uzticēties? Šobrīd ir skaidrs, ka atbildīga seksualitātes izglītības politikas veidošana ir tieši tāds pats karstais kartupelis, kāds tas ir bijis kopš deviņdesmitajiem gadiem.
Pats par sevi saprotams, ir brīnišķīgi, kad ģimene ir spējīga nodrošināt vidi, kas pieņem, atbalsta un ir spējīga izskaidrot bērniem, ka - citējot Māra Siliņa deviņdesmtajos izdotā seksualitātes izglītības šedevra nosaukumu - ar viņiem viss ir kārtībā, ka mulsinošas pārmaiņas pieder pie pieaugšanas un ka visi jautājumi var tikt pārrunāti. Taču ir naivi paļauties, ka tas notiks visās ģimenēs. Mēs taču nepaļaujamies, ka katra ģimene pati iemācīs ģeometrijas vai organiskās ķīmijas pamatus, ļauties ilūzijai, ka visi vecāki ir spējīgi pasniegt seksualitātes izglītību savām atvasēm, ir ārkārtīgi netaisnīgi pret tiem bērniem, kuru vecākiem ir citi talanti un iespējas, bet ne šis.
Bērni meklē zināšanas internetā
Bērni nedzīvo informatīvā vakuumā. Pirmo autoritātes figūru - vecāku un skolotāju - izvairīšanās nopietni runāt par tēmām, kas saistītas ar seksualitāti, pilnīgi dabiski ved tikai pie citu avotu meklēšanas. Masu medijos, sociālajos tīklos, interneta vietnēs un vienaudžu vidū var gūt gan izglītību un atbalstu, kas citādi nav bijis pieejams, gan arī tikt pie ļoti izkropļotas cilvēku savtarpējo juteklisko attiecību izpratnes.
Tieši tāpēc visaptverošai seksualitātes izglītībai, kas ļautu apzināties ar katra paša prātu un ķermeni notiekošo, atklāti apspriestu seksualās uzvedības potenciālās baudas un riskus un mācītu veidot cieņas pilnas savstarpējas attiecības, ir jānotiek gan mājās, gan skolā. Katram vecumam ir savi aktuālie jautājumi - sākot ar žanra klasiku par to, kā rodas bērni un kāpēc Ieviņa plika neizskatās tāpat kā Matīsiņš, - un savas adekvātās atbildes, kas jāsniedz bez sarkšanas un stostīšanās, jo tikai tā tiek audzināti pieaugušie, kuri jūtas ērti savā seksualitātē un ļauj tā justies arī citiem.
[1] http://www.euro.who.int/en/health-topics/Life-stages/sexual-and-reproductive-health/news/news/2010/12/standards-for-sexuality-education-in-europe-start-their-way-to-countries-of-eastern-europe-and-central-asia
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
