Mārcis Bendiks: Aizdomīgais biedrs Soross

Kad šogad pēkšņi šī tēma uzliesmoja, acīmredzami ne tikai teorētiskas intereses urdīta, biju gluži vai iepriecināts, ka beidzot būs plašāka diskusija par jautājuma būtību. Iegriezās ne gluži tā, jo galu galā visa problēma ir reducēt uz dialogu Balaganova–Paņikovska stilā: ti kto takoj? a ti sam kto takoj?

Negribu pārāk traucēt šīm dienas preses milžu cīņām, un gan jau kaut kas interesants no tā vēl izšķilsies.

Pārlasīju savu nu jau gandrīz četrus gadus veco materiālu un nolēmu to piedāvāt DELFI portālam – tas ir novecojis, bet tai pat laikā aizkustinoši naivs, slavē Sorosa fondu Latvijā par nejaukšanos politikā, un pilnīgi ignorē uz to brīdi jau funkcionējošo paralēlo Sorosa marionešu struktūru, “Transparency International”. Bet informācija, kas savākta no tā laika avotiem, kā arī mani uzskati principā šai laikā nav būtiski mainījusies, un riskēju to piedāvāt negrozītā izskatā.

Tā kā pats pa reizei DELFI komentāros izlecu ar šādām tādām nesavaldības stimulētām rupjībām, tad esmu gatavs uz to jautrāko.

Mana adrese interesentiem tiešai sarakstei marcisb@parks.lv, vienmēr laipni.

"Kad man piedāvāja goda doktora grādu Oksfordā, man prasīja, kā es vēlētos tikt raksturots, un es teicu, ka es gribētu saukties par finansiālu, filantropisku un filozofisku spekulantu," – tā pasaulslaveno finansistu, ungāru izcelsmes miljardieri Džordžu Sorosu citē žurnāls “Time”. Vēl tikai jāpiemin – spekulantu, kas no milzīgas naudas apgrozīšanas brīvā kapitāla tirgos ir aizspekulējies līdz... faktiskam kapitālisma noliegumam.

Atvērtā sabiedrība par miljonu dienā

Tas, ka Sorosam ar galvu viss nav pilnīgā kārtībā, šķiet grūti apstrīdama patiesība. Vai gan var būt īsti riktīgs cilvēks, kas pelna miljardus un sagrauj nacionālās valūtas tikai tāpēc, lai cilvēce sāktu lasīt viņa grāmatiņas un lai viņš pats kā jau kārtīgs zarnu trakts – Sorosa paša izteikums! – šos miljardus varētu tālāk izdāļāt saviem mīluļiem – visādu pasugu daiļdariem un kažoku uz otru pusi apmetušiem komunistiem.

Kā gan vērtēt cilvēku, kurš, aktīvi piepalīdzējis sagraut komunismu, tagad pats pauž kreisas noskaņas globālā mērogā un par sevi izsakās īsi un skaidri: "Blakus manām iedomām, ka esmu Dievs, man ir arī ļoti stipras iedomas, ka esmu traks. Patiesībā mans vectēvs tiešām bija paranoiķis. Manā ģimenē ir daudz trakuma. Pagaidām es no tā esmu izbēdzis."

Vai tiešām izbēdzis? Nu, spriediet paši – pēc ekspertu vērtējuma, 1993.gadā Soross pelnīja $4000 minūtē. Viņa dibinātais “Quantum” fonds, sākts ar $4 miljoniem 1969.gadā, pašlaik ir ar 20 miljardu dolāru aktīviem. Fonds saviem ieguldītājiem nodrošinājis vidējo gada ienesību 34% apmērā – katrs tūkstotis dolāru, tā dibināšanas laikā ieguldīts fondā, pa šo laiku būtu kādu trīs miljonu vērts.

Tiesa, ļaužu, kas spēj nopelnīt naudu, pasaulē ir pietiekami. Soross no lielas daļas šo naudasmaisu ir atšķirīgs ar to, ka viņš nopelnīto naudu izdāļā tālāk.

Protams, ASV jau tāpat ir godājama filantropijas vēsture. Endrjū Kārnegijs savas dzīves laikā ziedojis labdarībai savus četrarpus miljardus dolāru (salīdzināmās cenās), Forda, Getija, Rokfellera fondi labdarībai dod simtus miljonu katru gadu.

Bet lai arī kādi nebūtu filantropijas iemesli – sākot ar līdzjūtību vai bailēm, beidzot ar modi, nodokļu plānošanu vai arī sava paša bērnu paglābšanu no neceļiem, – biežākā no shēmām ir ļoti vienkārša: punkts pirmais – sapelnīt miljonus ar metodēm, kuras ir diskutējamas vai pat izraisa sabiedrisku nosodījumu; punkts otrais – lielu daļu no tiem ziedot marmorā un granītā kaltām institūcijām, tādām kā bibliotēkas, universitātes vai koncertzāles, lai sabiedrības atgrūšana pakāpeniski pārtaptu godbijībā. Kopīga pazīme – pilnīgs iztēles trūkums.

Soross ir spoži izpildījis pirmo fāzi. Tā, piemēram, 1992.gada septembrī viņš nopelnīja apmēram miljardu dolāru, spekulējot pret britu sterliņu mārciņu un beigās to nogremdējot. Savukārt otrajā fāzē Soross demonstrē, ka, lai nu kā būtu ar galvas “riktīgumu”, iztēles viņam netrūkst. No spekulanta, kuru ministri un baņķieri vaino valūtu un veselu valstu ekonomiku sagraušanā, viņš ir spējis kļūt par “nacionālu bagātību”, kā viņu dēvē ASV prezidenta Bila Klintona draugi. Žurnāla “Times” vāku viņa portrets rotā ar vienkāršu parakstu – “Saint George” (Svētais Džordžs).

Sākot ar 80.gadu vidu, Soross sāk veidot veselu labdarības impēriju. Viņa dibināto fondu tīkls aptver 31 pasaules valsti un nodarbina ap 1300 cilvēku. Programmatisko mērķu sasniegšanai jau 1997.gadā Sorosa ziedojumu summa pārsniedza 1 miljardu dolāru (atgādne tiem, kas ikdienā nenodarbojas ar astronomiju vai valsts budžetu, – miljards ir tūkstotis miljonu), un turpinot savas ieceres ieplānotā gaitā, šī summa drīz vien pārsniegs divus miljardus.

Mērogi tiešām mulsinoši. Daži no izskaidrojumiem ir vēl mulsinošāki. Sorosa draugs Bairons Vīns, investīciju kompānijas “Morgan Stanley International” direktors saka: "Jums ir jāsaprot – viņš domā, ka Dievs viņu ir nozīmējis risināt neatrisināmas problēmas. Pierādījums – tik daudzās lietās viņš ir guvis panākumus. Tāpēc viņš domā, ka viņa nauda ir jādod tālāk."

Kopieru kooperatīviņš

Tik milzīga nauda rada attiecīgu ietekmi. Faktiski tā ir salīdzināma ar lielvalstu ārpolitisko darbību. Tā, analizējot atsevišķus gadus, redzam, ka Austrumeiropā Sorosa finansējums ir lielāks nekā ASV palīdzība Ungārijai, bijušajai Dienvidslāvijai un Baltkrievijai. Tas pārspēs arī ASV valdību Krievijā.

Kā šī ietekme materializējas? No pirmās reizes, kad pirms gadiem tiku dzirdējis Sorosa vārdu, atmiņā bija iespiedies, ka tas ir vīrs, kas komunistiskā režīma apstākļos izplatīja kopierus, tādējādi veicinādams informācijas izplatīšanos un atklātās sabiedrības principu iedzīvināšanu.

Par tiem kopieriem bija tiesa. Kas man tagad izrādījās jaunums, ir tas, ka 1984.gadā dibinātais pirmais Sorosa fonds Austrumeiropā bija “kopuzņēmums” ar kompartiju: darījumu ar toreizējo Ungārijas valdību izkārtoja partijas veterāns ar raibu pagātni, kas, kļuvis par Sorosa uzticības personu, pārvaldīja trīs miljonu dolāru budžetiņu kopīgi ar kompartijas bonzām.

Kad 1990.gadā Ungārijā pie varas nāca labēji–centriska koalīcija, tā apturēja valdības un Sorosa līgumu. No šī brīža sākās fonda vienpusīgs atbalsts ekskomunistiem un citiem kreisajiem. Turklāt noteikšana te bieži vien ir “aparatčikiem”, kuri ij necenšas izlikties par reformistiem. Tā sens Sorosa draugs Ģerģs Litvans, bijušais fonda valdes padomnieks un institūta direktors, kas saņem Sorosa grantus, bez liekas kautrēšanās terorizē zinātniekus, kuru uzskatus viņš klasificē kā pārāk labējus.

Kad 1994.gadā ekskomunistu partija, tagad jau Ungāru Sociālistiskā partija, koalīcijā ar Brīvo Demokrātu aliansi (BDA) ieguva varu, tā tūliņ saņēma atklātu Sorosa svētību. Daudzus BDA līderus viņš nodrošina ar iztiku. Attiecības ar vecajiem BDA čomiem valdībā arī nav gluži vienkāršas: gan BDA kontrolētā Kultūras ministrija, gan Sorosa fonds subsidē masu mēdijus, un 77% no tiem, kas saņem būtiskus valdības pabalstus, dabū arī Sorosa naudiņu.

Atvērtās sabiedrības fana cienīgs solis gan būtu atbalstīt tos mēdijus, kurus tābrīža valdība nelutina. Ío konsekvenci atzīmē arī novērotāji. Tā Marks Almonds, respektabls Oksfordas universitātes lektors, konstatē: "Sorosa darbinieki ir ievērojami ar anti–tečeriskiem uzskatiem. Būs grūti atrast viņa fondos reliģisku disidentu vai cieti pārliecinātu antikomunistu."

Peters Bods, bijušais Ungārijas valdības ministrs un centrālās bankas vadītājs, saka: "Soross ir visietekmīgākais neievēlētais politiķis austrumos no Alpiem". Viņa vara nāk nevis no vēlēšanu urnām, bet gan no bankas konta. Viņš grib, lai vecās kreiso diktatūras tiktu nomainītas, bet ne ar brīvā tirgus demokrātijām, bet gan ar kreiso demokrātijām.

Bet kā tas notiek dzīvē? Lūk, viens radikāls piemērs: kad Albānijā 1997. gada februārī gangsteru un ekskomunistu vadītas bandas gāza ievēlētu liberālu valdību un piespieda valsts prezidentu nozīmēt ekskomunistu par jauno premjeru, Soross žurnālistiem pauda, ka Albānijas fondā ir izcili audis, kas atrodas notikumu virspusē. Un ne bez pamata: Sorosa finansēta avīze apgādāja dumpiniekus ar agresīvu pretvaldības propagandu, un fonda pārstāvji Tirānā lepojās ar veiksmīgo apvērsumu.

Sārti āži demokrātijas dārzā

Tiešām, no nacisma un komunisma diktatūras izmukuša, izglītota un brīvajā tirgū fenomenālus panākumus guvuša cilvēka brāļošanās ar kreisajiem un pavisam kreisajiem šķiet dīvaina.

Uz žurnāla “Forbes” jautājumu, kāpēc Soross pabalsta “kažoka apmetējus”, viņa atbilde ir, maigi izsakoties, dīvaina: "Viņi to, kas ir demokrātija, droši vien zina labāk nekā tie, kas vienmēr bija opozīcijā [režīmam]." Lieki teikt, ka ne mazums cīnītāju pret totalitārismu šādu viedokli uzņems kā galēji apvainojošu.

Bet pavisam vienkārši to skaidro jau pieminētais Sorosa draugs Bairons Vīns: "Sorosu biedē labējais nacionālisms." Liecinot ASV Kongresam 1994. gadā, Soross apgalvoja, ka Austrumeiropas ekskomunisti grib tikt prom no komunisma tik tālu, cik vien iespējams, kas arī nodrošina simpātisku demokrātiskā spektra paplašināšanos. Patiesās briesmas draudot no iespējamām nacionālistu diktatūrām.

Tēze, ka “ekskomuņaki” ir garantija pārejas nodrošināšanai uz demokrātiju bez nacisma recidīviem, ir pilnīgi aplama. Kā rāda Krievijas pieredze, komunisti, radikālnacionāļi un antisemīti darbojas sirsnīgā saskaņā, savstarpēji krustojoties un vaišļojoties.

Tumša, tumša tā eglīte

Taču atgriezīsimies deviņdesmito gadu sākumā. Lai arī esot labi pazīstamam Eiropā, Sorosu tracināja tas, ka viņa lielā bagātība (pašlaik vairāk kā 5 miljardi dolāru) nedod viņam gandrīz nekādu politisku ietekmi rietumos. Pēc Berlīnes mūra krišanas viņš meklēja iespēju pārliecināt ASV prezidentu Džordžu Bušu un britu premjerministri Margaretu Tečeri atbalstīt jaunu Maršala plānu Austrumeiropai. Abi līderi faktiski atteicās viņu uzklausīt, un Soross saprata, ka viņam jākļūst par nopietnu publisku figūru.

Kā Soross to panāca? Ar to pašu sterliņu mārciņas sagrāvi 1992. gadā! Tas bija riskants solis spekulatīvā nozīmē, bet vēl jo riskantāks sabiedriskā nozīmē. Bet pasākums izdevās spoži abās frontēs. Tagad Soross par to saka: "Man nebija platformas. Tāpēc es tīšām paveicu mārciņas lietu, lai radītu platformu. Acīmredzami ļaudis ņem vērā cilvēku, kurš ir nopelnījis daudz naudas. Kopš tā laika mana ietekme ir turpinājusi augt, un man ir pieeja lielākajai daļai cilvēku, kuriem es vēlos piekļūt."

Un kā vēl! Kad ASV prezidents Klintons pagājušā gadā novembrī Japānas vizītes laikā sāka klāstīt savas pārdomas par pasaules jauno ekonomisko kārtību kontekstā, izrādījās, ka viņš tikko kā beidzis lasīt vēl nepublicēto Sorosa grāmatu un esot stipri vien ietekmējies no dažiem argumentiem. Platformu autors acīmredzami ir iekarojis, un arī pieeju vajadzīgajā līmenī nodrošinājis, ja reiz pasaules dižākās lielvalsts līderis to lasa gluži vai kā kādu “samizdatu”.

Alus ari ira sula

Kopš 1989.gada Soross pats vairs nevada savu investīciju fondu ikdienas darbu. Pēc viņa paša vārdiem, trešo daļu sava laika viņš pavadot "domājot un pūloties padarīt skaidru manu domāšanu par to, kur būtu jāiet man un kurp iet pasaule. Līdz nesenam laikam es neizjutu refleksijas vajadzību, bet es patiesām jūtu nepieciešamību pavadīt vairāk laika pārdomās. Tas prasa lielas pūles, un par dažām tēmām es esmu atklāti apstulbināts."

Cita starpā, tas rezultējas arī rakstu darbos. Ja Sorosa filantropija Eiropā izpelnījusies lielākoties atzinību un tās atsevišķus aspektus pa reizei kritizē tikai labējie ASV, tad ar publicistiku Karla Popera audzēknim iet daudz raibāk. Sorosa skandalozais raksts Atlantic Monthly 1997. gadā, kurā autors postulē brīvo tirgu kā galveno atvērtās sabiedrības draudu, tika plaši komentēts un kritizēts, tāpat kā nākamā publikācija pagājušā gada janvārī.

Pēdējās divas Sorosa grāmatas (“The Alchemy of Finance”, kas ievērību radīja ne jau pirmizdevuma – 1987.gadā, bet tikai septiņus gadus vēlāk, un “The Crisis of Global Capitalism”) vadošajos pasaules ekonomistu izdevumos saņēmušas plaša spektra uzņemšanu – no iznīcinošas kritikas līdz klajai apņirgšanai. “The Economist” apskatnieks korektajam, bet ļoti kritiskajam komentāram bija devis virsrakstu “Palindroms” nožēlo, kas faktiski ir smalks mājiens ar sētas mietu – palindroms (vienādi lasāms no abiem galiem) ir ne tikai autora uzvārds SOROS, bet arī grāmata pati.

Sorosa uzskatu metu varētu mēģināt iezīmēt sekojoši: fašisms un komunisms kādreiz bija atvērtās sabiedrības galvenie ienaidnieki; tā kā abi pašlaik ir diskreditēti, tad galvenās briesmas draud no neierobežota brīvā tirgus puses.

Komentētāji atzīmē, ka nav iespējams detalizēti analizēt šos darbus to blīvās kļūdainības dēļ. Vienkāršības labad “Sorosa sindromu” ir racionāli sadalīt trīs daļās: mūsdienu pasaules uztveres neadekvātums, ekonomiskās teorijas pilnīga ignorēšana, nespēja saprast galveno starpību starp totalitāro un liberālo ideoloģiju.

Galu galā, Soross ir izcils cilvēks, droši vien veiksmīgākais finansu investors vēsturē un dāsnākais mūsu laiku filantrops. Viņš vēlas gūt atzinību kā liels domātājs, un, ņemot vērā, kas ir viņš pats, viņa grāmatām vienmēr būs gan pircēji, gan izdevēji, gan īslaicīgās naudas grūtībās nokļuvuši zinātnieki, kas gatavi arī drusciņ pališķēt.

Antisantaklauss

Saite no Sorosa fonda mājas lapas internetā laipni norāda uz CEU – Centrāleiropas Universitāti, kuru sponsorē Sorosa programmas. CEU galvenā mītne atrodas Budapeštā, ar filiāli Varšavā. Universitātes vēstures īsajā kursā pieminēts, ka tās iesākumā – 1991.gadā Prāgā – bijis tikai simts studentu, bet 1997./98.mācību gadā jau 660, vairāk kā no 35 pasaules valstīm.

Bet kur palika Prāga? Atbilde vienkārša: Vaclavs Klauss, tolaik Čehijas premjerministrs, faktiski izsvieda CEU ārā pa durvīm. Klausam nebija bail no Sorosa idejām, gluži vienkārši viņš nepieļāva, ka Sorosa nauda pērk čehu intelektuāļus.

Soross nepalika apvainojumu parādā: "Klauss iemieso visu sliktāko, kas ir Rietumu demokrātijās." Te nu jāsaka – var jau būt, tikai mums gan derētu atcerēties, ka tieši šis ļaunuma iemiesojums tandēmā ar Vāclavu Havelu ir faktiski ievilcis Čehiju gan Eiropas Savienībā, gan NATO.

Pašlaik Rīgā turpinās darbs pie labi aizsākta projekta: blakus Stokholmas Ekonomikas augstskolai paredzēta Rīgas Juridiskā augstskola. Nams gan pirkts par Sorosa naudu, un laikam no viņa nāks kāds "nieks" sēklas tiesai arī. Jācer, ka tā tiešām būs patiesa filantropija atvērtās sabiedrības vārdā, bez specifiskiem papildus noteikumiem un politiskām novirzēm.

Caur sidraba birzi gāju

Sorosa fondam Latvijā (SFL) par godu jāsaka, ka tam nekad nav adresēti līdzīgi pārmetumi kā, piemēram, tā māsasorganizācijām Ungārijā un Albānijā, kuru sadarbība ar ekskomunistiem un masu mēdiju ietekmēšana par labu savu draugu vadītām ministrijām izpelnījusies bargāko šaustīšanu pasaules konservatīvajā presē. SFL citu Latvijas nevalstisko organizāciju vidū izceļas ar autoritāti, augstu profesionālismu un tiešām veiksmīgiem projektiem.

Uz mirkli gan ieskrien prātā ķecerīga doma, – varbūt līdz šim pabalsts “bijušajiem” izpalicis, jo nebija ne īsta adresāta, ne īstas vajadzības, – “bijušie” veiksmīgi sadalījušies pa visu spektru, un smagsvari iebraukuši visliberālākajos depo.

Taču pašlaik apstākļi ir mainījušies. Izveidojies jauns spēku samērs, politiskas struktūras un darboņu konstelācijas, kas apbrīnojami atbilst atstrādātajai donoru–akceptoru saitei: civilizēti, organizēti ekskomunisti ar vēlēšanās uzticību guvušu pārstāvniecību, kas gatavi aizstāvēt vispārējās cilvēku tiesības, rosināt sabiedrisko saskaņu, nepieļaut pārmērīgu brīvā tirgus spēku uzbrukumus atvērtajai sabiedrībai, un pats galvenais, spējīgi pēc jebkura pasūtījuma apkarot nacionālismu, fašismu un visu tam viņuprāt pielīdzināmo. Mini manu mīkliņu – kuri tie ir?

Atliek neaizmirst Marksa–Engelsa viedo novērojumu: pa Eiropu klīst rēgs, komunisma rēgs. Tuvāk lokalizēta klasika atgādina, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.