Mārcis Sniedziņš: Ligzda, kas eksistē un neeksistē vienlaicīgi  (67)

Stāstu par situāciju, kādā esmu nonācis gribu darīt zināmu arī citiem, lai vērstu sabiedrības uzmanību uz Valsts meža dienesta darbinieku patvaļu, absurdajiem Latvijas likumiem dabas aizsardzības jomā un to cik neaizsargāts būtībā ir katrs meža īpašnieks. Bet nu par visu pēc kārtas.

2013. gada aprīlī pēc rūpīgas izpētes SIA "MS Kārkli" nolēma iegādāties Tukuma novada Pūres pagastā atrodošos zemes īpašumu "Vecjāņi", lai izstrādātu un apsaimniekotu tajā esošo mežu. Ar pārdevēju noslēgtais pirkuma līgums paredzēja, ka nauda tā kontā tiks ieskaitīta tikai tad, kad būs gatavs meža inventarizācijas plāns un dokumentāli apstiprināsies tas, ka nav juridisku šķēršļu, kas varētu kavēt pilnvērtīgu iegūtā īpašuma apsaimniekošanu.

2013. gada maijā SIA "MS Kārkli" saņēma Valsts meža dienesta apstiprinātu inventarizācijas plānu un meža vērtības apliecinājumu Valsts zemes dienestam. Šajos dokumentos nav nekādu atzīmju, kas norādītu uz to, ka īpašumam ir kādi meža apsaimniekošanas apgrūtinājumi. Šajā pašā mēnesī dokumenti tiek iesniegti arī Zemesgrāmatā un pārdevējam tiek samaksāta nauda.

2013. gada jūnijā Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļā tiek saņemti līdz 2015. gada 31. janvārim spēkā esoši ciršanas apliecinājumi. Tad, pavisam negaidīti 2013. gada jūnija beigās ciršanas apliecinājumi tika atsaukti.

Sākotnēji par šo nepatīkamo faktu man mežzinis paziņoja telefoniski, norādot, ka iemesls ciršanas atļauju apturēšanai ir 2010. gadā mežā reģistrēts mikroliegums. Togad, apsekojot mežu, tajā esot atklāta melnā stārķa ligzda. Mežzinis mani lūdza nesākt mežā nekādus darbus un solījās ciršanas aizliegumu ātri noņemt, jo ligzda esot veca, daļēji izjukusi un neviens melnais stārķis tajā mežā jau daudzus gadus neesot redzēts. Mežzinim 2013. gadā pat nebija izdevies ligzdu atrast.

Paradoksāli. Gan dabā, gan dokumentos ligzda vienlaicīgi gan eksistē, gan neeksistē. Piemēram, fakts, ka šāda mikrolieguma reģistrācija 2010. gadā tik tiešām ir notikusi, neparādās ne 2013. gadā izsniegtajā meža inventarizācijas plānā, ne citos mežniecības dokumentos, savādāk nebūtu bijusi iespējama ciršanas atļauju izsniegšana. Īpašuma pirkšanas brīdī šāds apgrūtinājums neparādās arī Zemesgrāmatā. Vēl jo vairāk 2014. gadā nodokļi par īpašumu samaksāti pēc pilnas programmas. Tātad nekādi meža zemju apgrūtinājumi 2013. gadā nekur nav fiksēti. Ja tādi būtu, tad īpašums netiktu iegādāts.

Pērkot īpašumu, es rēķinājos ar to, ka varēšu tajā saimniekot un veikt mežistrādi. Lai to iegādātos, biju spiests aizņemties naudu. Tagad Valsts iestāžu neizdarības dēļ, jo neviens esošajiem vai topošajiem īpašniekiem pieejamais dokuments īpašuma iegādes brīdī neliecināja par mikroliegumu, man ir liegtas iespējas apsaimniekot īpašumu un ir radušies simtiem tūkstošos eiro rēķināmi zaudējumi. Kompensācija, ko dēļ reģistrētā mikrolieguma, es par šādu mežu varētu saņemt ir aptuveni 160 eiro par hektāru gadā. Šī nauda pat simts gados neatsvērs to, ko esmu ieguldījis, pērkot mežu un gatavojoties tā izstrādei. Diemžēl pašlaik pat šāda iespēja saņemt kompensāciju man kā uzņēmējam, kas Valsts neizdarības pēc ir nonācis finansiālās grūtībās, ir liegta. Par to liecina LAD vēstule, kurā skaidri pateikts, ka finansiālās grūtībās nonākušajiem uzņēmumiem NATURA 2000 maksājumi nepienākas.

Līdz ar to, apdraudēts ir gan mans bizness, gan saistību izpilde pret biznesa partneriem. Apdraudēta ir mana un manas ģimenes nākotne.

Apzinoties, ka daba un retās putnu sugas, kas ligzdo Latvijā, ir jāsaudzē tomēr nesaprotu, kāpēc man un manis vadītajām uzņēmumam jāuzņemas simtiem tūkstošus eiro lieli zaudējumi, kas ir radušies Valsts meža dienesta darbinieku nolaidības un neizdarības dēļ.

Ja reiz 2010. gadā mežā reģistrēts mikroliegums, tad kāpēc atzīme par to neparādās 2013. gadā izsniegtajos dokumentos. Kā tas iespējams, ka 2010. gadā atklātu ligzdu ierēdņi reģistrēja trīs gadus, pabeidzot šo procesu tad, kad dabā ligzda pat vairs nav atrodama.

Šim fenomenam es redzu tikai vienu izskaidrojumu. Acīmredzot SIA "MS Kārkli" bija "nepareizais" pircējs, kas izjauca biznesa plānus kādam ietekmīgam ar vietējām mežniecībām saistītam cilvēkam. Šī iemesla dēļ atzīmes par liegumu nekur Valsts meža dienesta dokumentos neparādījās un arī nebūtu parādījušās, ja īpašums nonāktu "pareizajās" rokās. Tāpat man ir pamatotas aizdomas, ka nepatikšanas ir saistītas arī ar to, ka iegādātajā mežā gribēju saimniekot godīgi, nedodot nevienam kukuļus.

Pašlaik man neatliek nekas cits kā par savām interesēm cīnīties tiesā, pieprasot vai nu atcelt liegumu vai nu atmaksāt zaudējumus, kas radušies valsts iestāžu nolaidības dēļ. Nepieciešamības gadījumā apsveru iespēju vērsties arī ES tiesā. Tiesāšanās gan prasa izdevumus, savukārt nauda ir iesaldēta iegādājoties īpašumu.

Runājot par dabas aizsardzības tēmu, nevaru nenorādīt arī uz absurdajiem likumiem, kas ļauj piemērot saimnieciskās darbības aizliegumu un noteikt mežam mikrolieguma statusu pat tad, ja ne ligzdas, ne melno stārķu mežā vairs nav un nekas neliecina, ka tie varētu atgriezties. Likums pat īsti skaidri nepasaka kad un pie kādiem apstākļiem, pēc cik gadiem mikroliegums var tikt noņemts. Ja reiz tas ir reģistrēts un retā putnu suga mežā manīta, tad teorētiski mikroliegumu iespējams saglabāt tik ilgi, kamēr vien tajā vietā augs mežs.

Lai nu tā būtu. Varbūt tiešām pēc desmit, simts vai divsimt gadiem mežā atkal atgriezīsies, un ligzdu novīs kāds melnais stārķis. Nav vien skaidrs, kāpēc par to visu no savas kabatas, tērējot aizdotus līdzekļus, jāmaksā uzņēmējam, kas mežu iegādājās, lai apsaimniekotu. Iegādājās kopā ar derīgiem ciršanas apliecinājumiem un valsts iestāžu izdotiem pavaddokumentiem, kas liecināja, ka iecerētajam biznesa jāizdodas.

Paradoksāli turpat netālu - vien dažus desmitus metru no SIA "MS Kārkli" piederošā meža, kurā noteikts mikroliegums, tiek veiktas apjomīgas kailcirtes Latvijas valsts mežiem piederošajos īpašumos un nevienu mežzini tas neuztrauc un neizbrīna. Gluži tāpat kā visaptverošajā ierēdniecības un tiesu sistēmas mašinērijā vēl neviens nav skatījis SIA "MS Kārkli" problēmu pēc būtības.

Kā tas ir iespējams, ka ligzda vienlaicīgi gan eksistē, gan neeksistē? Kā tas var būt, ka paļauties nevaram pat uz Zemesgrāmatas un Valsts meža dienesta izsniegtajiem dokumentiem. Ja valsts ierēdņi ir pieļāvuši kļūdas, tad tās ir jāatzīst un jākompensē arī to dēļ radušies zaudējumi. Vismaz tā notiktu normālā, tiesiskā valstī ar sakārtotu uzņēmējdarbības vidi par kādu gribētos uzskatīt arī Latviju.

Man atliek vien noraudzīties uz to, kā negodīgi ornitologi manā īpašumā par maniem līdzekļiem saņem Eiropas finansējumus par neesoša putna apsekošanu un monitoringu, kas nemaz nav tik maza nauda un cerēt, ka sabiedrība uz šādu problēmu esamību beidzot atvērs acis.