Tas nozīmēja, ka vairs nebūs jācīnās par līdzjūtēju uzmanības drumslām, kas paliek pāri, pēc tam, kad viņu skats uz brīdi novērsies no notikumiem futbollaukumā. Šī dominance ir pārtraukta un vismaz kādu laiku nebūs aktuāla.
Arī Latvijā interese par "EURO 2012" bija ievērojama, neskatoties uz to, ka neviens latviešu izcelsmes futbolists tajā nepiedalījās. Tiek pat ziņots par čempionāta laikā aizturētajiem pieciem Latvijas "valstspiederīgajiem". Viena no līderēm aizturēto ziņā ir Krievija, tāpēc pirmā doma, kas ienāk prātā - vai tik arī šis piecītis nav tautieši, kas devušies atbalstīt savas vēsturiskās dzimtenes nesekmīgi spēlējošo komandu. Tomēr personīgu pazīstu arī vairākus latviešus, kas uz čempionātu brauca vienkārši sportiskas intereses pēc un lai klātienē izbaudītu šo gaisotni. Eiropas (tāpat kā citugad - Pasaules) čempionāts tiešām ir augstākās raudzes futbols, ko var skatīties arī bez īpašas papildus motivācijas. Taču šoreiz ne par to, kas noticis un notiek sporta laukumā, bet apkārt tam. Par futbolu un politiku.
Patriotisma dopings
Oficiālā līmenī šīs kopsakarības pieņemts pieklājīgi noliegt, un amatpersonas parasti mudina nejaukt sportu un politiku. Tas gan nenozīmē, ka arī valstiskā līmenī sports bieži vien netiek izmantots patriotisku jūtu stiprināšanai. Tieši pretēji tas ir viens no efektīgākajiem un ātrākajiem līdzekļiem, protams, ar noteikumu, ka izlase gūst panākumus. Zaudētāji nevienam nav vajadzīgi. Atceros emocionālos uzsaukumus, kas pienāca no atsevišķu partiju birojiem 2003. gadā, kad Latvijas futbola izlase, uzvarot Turciju, pirmo reizi vēsturē nodrošināja iespēju spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Vai arī daudzās reizes, kad politiķi piesauc to pašu futbola, hokeja izlasi, vai arī Rīgas "Dinamo" kā veiksmīgu integrācijas piemēru. Toties, kad Latvija spēlē ar Krieviju, parasti skan kušināšana, lai kāds šajā cīņa nemēģina saskatīt kaut ko politisku.
Arī starptautiskajā līmenī šajā ziņā ir vērojami dubulstatandarti, kad atsevišķas uz sporta fona radušās politiskas parādības tiek izceltas, bet citas noklusētas. Piemēram, dažu valstu vadītāji uzskata, ka viņu (ne)atrašanās tribīņu goda ložā ir labs veids kā izrādīt savu politisko attieksmi pret rīkotājvalsti, kas šajā gadījumā tika formulēta kā protests pret bijušās Ukrainas premjerministres Jūlijas Tmošenko tiesāšanu. Vācijas kancelerei Angelai Merkelei gan paveicās,ka viņas valsts izlase savas spēles pārsvarā aizvadīja Polijā, pret kuru politisku iebildumu šoreiz nebija, tāpēc kādu spēli varēja noskatīties arī klātienē. Līdz finālam Kijevā vācieši netika, līdz ar to aiztaupot kanclerei attieksmes izrādīšanu. Tagad, protams, interesanti sagaidīt kāda būs Rietumu līderu attieksme 2018. gadā, kas Pasaules čempionāta futbolā finālturnīrs notiks Krievijā.
Žurnālistiem vajag spilgtus citātus
Pēdējos gados par neatņemamu futbola sastāvdaļu ir kļuvusi cīņa pret rasismu. Protams, tam ir savs pamatojums, jo tāpat kā jebkurā citā dzīves jomā arī sportā rasismam nebūtu vietas. Taču brīžiem rodas iespaids, ka cīniņš ir pat lielāks nekā pati problēma un kāds ir ieinteresēts to pastāvīgi uzkurināt. Savā ziņā te varētu vilkt paralēles ar Latvijas "praidu", kur problēma vispirms tiek apzināti mākslīgi saasināta, lai pēc tam varētu teikt - "nu redziet, cik viss te briesmīgi un jūs sakāt, ka nav diskriminācijas".
Pirms Eiropas čempionāta Anglijas izlases melnādainais spēlētājs Sols Kembels paziņoja: "Es iesaku visiem britu faniem palikt mājās un skatīties šo turnīru pa televizoru. Neriskējiet braukt uz Ukrainu, jo atpakaļ jūs varat atgriezties zārkā." Ar ne mazāk skaļu uzsaukumu nāca klajā talantīgais Itālijas futbolists Mario Balotelli: "Ja man metīs ar banānu, tad nekavējoties došos uz cietumu, jo būšu nogalinājis to cilvēku. Rasisms man nav pieņemams." Te jāatzīmē, ka gan vienā, gan otrā gadījumā spēlētājus uz izteikumiem izaicināja žurnālisti, kuru mērķis bija sagatavot attiecīgas ievirzes materiālu savam medijam un viņiem bija vajadzīgi spilgti citāti. Tātad rasisms vēl nebija, bet agresīva pretreakcija jau bija. Mediji zināja pie kuriem cilvēkiem vērsties, lai to dabūtu.
Arī atbilde neizpalika. Anglijas fani pa Ukrainas pilsētas Doņeckas ielām nesa improvizētu zārku ar Kembela vārdu, kritizēja un izsmēja spēlētāju par nepamatotiem izteikumiem un pat izteica sašutumu, ka viņa lielās mutes dēļ daudzi Anglijas atbalstītāji palikuši mājās. Ukraiņus viņi slavēja par viesmīlību un apgalvoja, ka mīts par rasismu esot no mušas uzpūsts par ziloni. Toties Balotelli, kurš pazīstams ne tikai kā labs futbolists, bet arī kā diezgan emocionāls un viegli aizkatināms cilvēks, ar savu uzbrūkošo paziņojumu par banāniem izsauca uguni uz sevi. Nebija pārsteigums, ka pēc Itālijas - Horvātijas spēles laukuma malā tiešām tika atrasts banāns. Lai Balotelli nevienu nevajadzētu "nogalināt", banānu ātri novāca stadiona darbinieks, bet par Horvātijas fanu rīcību nāksies atbildēt valsts futbola federācijai. Secinājums - nav tik traki kā stāsta, bet atsevišķi gadījumi ļauj turēt katliņu karstu.
No politikas neizvairīties
Ar rasismu futbola "politiķu" aprindās viss skaidrs - tas ir slikts, nosodāms un jāapkaro visiem iespējamajiem līdzekļiem. Taču ko darīt, ja uzvirmo cita veida politiskas aktivitātes? Lai tās nosodītu, vispirms it kā vajag formulēt nostāju. Bet, lai formulētu nostāju, vispirms ir jāsaprot. Šī gada Eiropas čempionātā bija tāds starpgadījums, kuru Rietumeiropā, šķiet, īsti nesaprata vai nevēlējās saprast - Krievijas un Polijas līdzjutēju asās sadusmes. Vienkāršāk bija tās norakstīt uz agresīvu fanu huligānisko uzvedību, jo abās valstīs ir diezgan plašas tā dēvēto futbola "ultru" kustības. Tā ir patiesība, tomēr tas ir pārāk vienkāršots skaidrojums, jo Polijas - Krievijas spēli pavadīja nepārprotams vēsturiski politiskais konteksts, kurā, rūpīgi ieklausoties, varētu saklausīt gan vārdu "Katiņa", gan vēl senāku notikumu atbalsis. Tiem, kas šaubās, būtu vērts iepazīties ar ilustrācijām Polijas presē, sagaidot šo spēli, kur izlases treneris un spēlētāji nereti attēloti vēsturisku personāžu veidolā. "Šī būs spēle par rezultātu, nevis par godu un mūsu vietu vēsturē," politkorekti skaidroja Polijas treneris Francišeks Smuda, bet ej nu to iestāsti skatītāju tūkstošiem, kuri secina, ka pretinieku komandas līdzjutēji Varšavā ieradušies ar padomju simboliku un Staļina portretiem un vēl gatavojas doties izaicinošā gājienā pa pilsētas ielām.
Līdzīgas noskaņas 2005. gadā piedzīvoja arī Latvija, kad tai bija jāspēlē vienā grupā ar Krieviju. Sanktpēterburgā, kur izbraukuma spēli aizvadīja Latvijas valstvienība, mūsu futbolisti un viņu atbalstītāji tika sagaidīti ar saukļiem "Latvija - fašisti" un "Latvija - nacisti", kā arī lielu plakātu stadionā, kuru rotāja slavenais Putina citāts, ka Latvija saņems "beigta ēzeļa ausis". Atšķirībā no kāda zemē nomesta banāna, šie apvainojumi starptautiskajās futbola aprindās palika nepamanīti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
