Šī dziesmiņa ik dienas dzirdama no Vašingtonas, Briseles, Rijādas un Dohas puses, bet nule tai pievienojies vēl viens dziedātājs - starptautiskā teroristu tīkla Al Qaeda līderis Aimans al Zavahiri. Patiesi jauka koalīcija - rietumu demokrāti/liberāļi, arābu absolūtie monarhi un vēl vīrs, kura rokas, ja ticam tiem pašiem rietumu avotiem, ir līdz elkoņiem asinīs.
Uzreiz gribētu uzsvērt, ka neesmu nedz liels sazvērestības teoriju cienītājs (lai gan, protams, vēlētos uzzināt, kurš un kāpēc nošāva Kenediju), nedz Maskavas vai Pekinas iesūtīts vai apmaksāts aģents, kura mērķis būtu graut pasaules progresīvās sabiedrības vienotību. Taču pašlaik notiekošie procesi - ne tik daudz pašā Sīrijā, kā ap šo konfliktu, vedina uz domām, ka notiek kaut kāda patiešām milzīga spēle, kuras noteikumus un galveno balvu, iespējams, nezina daļa no pašiem spēlētājiem. Galu galā, globālā mērogā rēķinot, nekas ārkārtējs Sīrijā nav noticis. Pat, ja bez jebkādas kritikas pieņemam oficiālos skaitļus, kas tiek pamatoti ar Sīrijas opozīcijas (tātad ieinteresētas puses) sniegto informāciju, 11 mēnešu laikā nemieros bojā gājuši ap 5000 lī dz 7000 cilvēku. Aptuveni tikpat daudz dzīvību ik gadus prasa narkotiku kontrabandistu kari ar policiju un armiju Meksikā, tūkstošiem cilvēku ir krituši kaujās Sudānā, galu galā, par pārdesmit vardarbībā (apšaudēs un sprādzienos) bojāgājušajiem ik nedēļas tiek vēstīts no Irākas, kurā amerikāņi tā kā jau ieveduši kārtību, taču plašu reakciju tas neizraisa.
Ja atceramies, kāda brēka rietumu medijos sacēlās pagājušajā nedēļā, kad Krievija un Ķīna bloķēja pret Sīrijas valdību vērstu rezolūciju ANO Drošības padomē, jāteic, ka tas atsauca atmiņā padomju laikrakstu Pravda un Cīņa vaimanas par to, kā Vašingtona kārtējo reizi bloķējusi tās pašas padomes rezolūciju, kas nosodīja Izraēlas rīcību pret palestīniešiem. Patiesību sakot, mierīgi arī varēja nebloķēt, jo Izraēla nekad nav ņēmusi galvā pat pieņemtās rezolūcijas, un, atšķirībā no Lībijas vai Irānas, progresīvā sabiedrība par to neliekas ne zinis. Tas tā - atkāpei un zināšanai.
Bet atgriežoties pie Sīrijas. Ja demokrātiskas brīvības šīs valsts opozīcijai prasa Eiropa (kuras galvaspilsētās protestētāji regulāri saņem savu asaru gāzes devu) vai ASV (kur lieki neceremonējās ar Occupy Wall Street aktīvistiem), tas vēl būtu daudzmaz saprotams. Taču, ja par Sīrijas pilsonisko brīvību galveno aizbildni uzmetas Arābu līga ar Saūda Arābiju, Kataru, Bahreinu un AAE priekšgalā, tas vairs nav smieklīgi, bet supersmieklīgi. Atgādināšu, ka runa ir par valstīm, kurās valda stingri islāmiski likumi, dažviet sievietēm pat joprojām nav atļauts vadīt automašīnu, bet pilsoņu brīvības aprobežojas ar to, ka viņiem tiek atmests kāds krikums no naftas dolāriem, lielāka daļa no kuriem nokļūst bagāto šeihu makos.
Ja kāds ir piemirsis atgādināšu arī to, ka pērnā gada arāb u pavasara iespaidā dumpi uzsāka arī Bahreinas iedzīvotāji, taču ar Saūda Arābijas tankiem un specnazu ātri tika nolikti pie vietas. Naivie, laikam bija piemirsuši, ka Bahreinas elite, atšķirībā no nabaga Hosnī Mubāraka Ēģiptē uztur vienkārši lieliskas attiecības ar ASV.
Bet, ko tad vēlas arābu monarhi? Pavisam vienkārši - Sīrijas režīms (nekādā gadījumā neapgalvošu, ka tas ir demokrātijas paraugs, bet arābu apstākļiem - tuvu maksimumam) zināmā mērā atgādina Irāku Sadāma Huseina valdīšanas gados. Asādu ģimene, tāpat kā Sadāms savulaik bija arābu sociālistu partijas Baath līderu vidū, vēlāk šī partija sašķēlās konkurējošās frakcijās, taču lietas būtību tas nemaina. Sīrija, atšķirībā no lielākās daļas arābu valstu ir sekulāra valsts, un tieši tas neapmierina Arābu līgu, kas labprāt redzētu ieviestus šariata likumus visur - no Kasablankas līdz Islamabadai. Šajā brīdī vērts atcerēties Turcijas pakāpenisko islamizāciju un to, ka Turcija pašlaik pozicionējas teju kā galvenā Sīrijas opozīcijas atbalstītāja.
Ja jau esam sākuši ar musulmaņiem, ejam tālāk, nonākot pie Al Qaeda. Saūda Arābija var, cik uziet, apgalvot, ka aktīvi cīnās pret tās kaujiniekiem, taču fakti paliek fakti - teroristi propagandē tieši to islāma atzaru, kas ir Saūda Arābijas oficiālā reliģija, liela daļa spridzinātāju - pašnāvnieku ir tieši saūdarābi, par to, ka tieši no bagātās Saūda Arābijas nāk lielākā daļa finansējuma, nemaz nerunājot. Tunisijas un Ēģiptes piemērs, arī notiekošais Irākā liecina, ka pēc ilgus gadus pastāvošā režīma gāšanas radikālajiem islāmistiem ir iespējas pie varas nākt pavisam leģitīmā ceļā, ar vēlēšanu palīdzību. Turklāt vēsture rāda, ka, tiklīdz kādā musulmaņu valstī sākas nemieri, radikālie islāmisti strauji kāpina savu piekritēju ska itu. Tādēļ A. al Zavahiri mudinājums "sīriešu brāļiem" nepadoties ir tikai loģisks - gluži tāpat kā brīdinājums neuzticēties nedz rietumiem, nedz arābu monarhijām. Al Qaeda taču pati vēlas būt pie varas, lai gan no malas raugoties - kāda gan starpība starp radikāļu savulaik Afganistānā ieviesto režīmu un pašreizējo kārtību Saūda Arābijā?
Teju vai visskaļāk par cilvēktiesību pārkāpumiem klaigā Eiropā. Šķiet, ka tas izskaidrojams ne tikai ar pēdējo gadu desmitu laikā nostiprinājušos liberāļu modi aizstāvēt mazākumu (vai tā būtu opozīcija, čigāni, homoseksuālisti vai pastmarku kolekcionāri), bet arī ar vēlmi mazliet novērst uzmanību no iekšējām ekonomiskajām problēmām. Tam pašam Nikolā Sarkozī taču ir vienkāršāk nevis skaidrot tautiešiem, kā izveidot jaunas darbavietas, bet brēkāt par to, ka Asada režīma ļaundarībām jāpieliek punkts.
Nu un, visbeidzot ASV, kuras nacionālās drošības intereses, kā labi zināms, sniedzas no Ziemeļpola līdz Antarktīdai un no Horna raga līdz Okinavai. Kā jau minēts, cilvēktiesību pārkāpumi, opozīcijas apspiešana un šariata likumi Saūda Arābijā vai Bahreinā, šo valsti neinteresē. Vašingtona vadās pēc prezidenta Franklina Delano Rūzvelta 1939. gadā izteiktās ģeniālās frāzes par Nikaragvas diktatoru Anastasio Somosu: "Viņš, varbūt arī ir kuces dēls, bet mūsējais kuces dēls". Tad nu lūk - B. Asads, atšķirībā no al-Saūdu dinastijas, amerikāņiem nav "savējais kuces dēls", bet svešs. Bet tas būtu mazākais, arī Ziemeļkorejas jaunākais Kims viņš ir svešs, taču tas nenozīmē viņa nekavējošu demisijas pieprasījumu.
Amerikāņiem attiecībā uz Sīriju ir savi mērķi, un būtu tikai labi, ja tie aprobežotos tikai ar placdarma gatavošanu iespējamajam karam pret Irānu, kas, kā zināms, ir viena no Sīrijas retajām sabiedrotajām. Kaut gan rodas bažas par vēl grandiozāku kombināciju. ASV ekonomika, kā redzams, pamazām iet uz grunti, un šādā situācijā galvenais ir vājināt konkurentus. Globālā mērogā tādu ir, maksimums, trīs - Ķīna, Eiropas Savienība un, ņemot vērā potenciālu un izejvielas, tomēr arī Krievija. Ja rēķina šādās kategorijās, islāmistisku režīmu nodibināšana no Kasablankas līdz Islamabadai ir amerikāņu interesēs, jo tā vai citādi vājinās visus konkurentus. Ja Eirāzijā izcelsies kāds konflikts, otrā Atlantijas okeāna pusē biznesmeņi varēs tikai berzēt rokas un rēą dināt ienākumus no jaunas lendlīzes. Kas attiecas uz ideoloģiskiem apsvērumiem - reiz, astoņdesmito gadu sākumā Vašingtona Afganistānā jau sekmīgi flirtēja ar islāmistiem, un šīs kampaņas tālākais rezultāts bija PSRS sabrukums.
Bet, varbūt, es vienkārši kļūdos un visa pašlaik saceltā trokšņa mērķis patiešām ir rūpes par Sīrijas tautu un opozīciju...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
