Māris Krūmiņš: Palestīnieši negrib atkāpties no valstiskuma prasīšanas

Maksimālais, uz ko šajos apstākļos var cerēt palestīnieši, ir Vatikānam analoģisks pastāvīgā novērotāja statuss ANO, taču ir šaubas, vai šīs simboliskās atzīšanas dēļ M. Abāsam vajadzēja riskēt sabojāt attiecības ar ASV un Izraēlu, turklāt grūti prognozēt kā uz viņa panākto rezultātu reaģēs Jordānas upes Rietumkrastā, Gazas joslā un emigrācijā dzīvojošie palestīnieši.

Nevar noliegt, ka M. Abāsa loģika, vēršoties pie ANO Drošības padomes ir skaidra - Palestīnas valsts izveidošanu paredzēja vēl 1993. gadā noslēgtā Oslo vienošanās, taču problēmu vezums kopš tā laika pavirzījies vien dažus sprīžus uz priekšu, pēdējos gados iestiegot pamatīgos dubļos. Pēdējās palestīniešu sarunas ar Izraēlu tika pārtrauktas pirms gada, kad M. Abāsa vadītā Palestīniešu administrācija (PA) pieprasīja, lai Izraēla pārtrauc būvēt apmetnes 1967. gadā okupētajās teritorijās, kuras palestīnieši uzskata par savas nākamās valsts sastāvdaļu, bet Izraēla šo prasību vienkārši ignorēja.

Palestīnas valsts pasludināšana ir bezjēdzīga, kamēr sarunās ar Izraēlu nav atrisinātas vismaz trīs galvenās problēmas - jaunās valsts robežas, Jeruzālemes statuss un palestīniešu bēgļu tiesības atgriezties dzimtajā zemē. Protams, ka šīs problēmas neatrisinās arī eventuāla atzīšana ANO (lai kādā statusā tas arī nebūtu), taču pēc palestīniešu līdera domām, tā viņam dotu papildus trumpjus sarunu atsākšanā ar Izraēlu. Turklāt M. Abāss apelē pie Tuvo Austrumu miera kvarteta savulaik dotā solījuma, ka līdz 2011. gada septembrim vienošanās tiks panākta. Septembris ir klāt un, ja reiz kvartetam nav izdevies piespiest Izraēlu piekāpties, palestīnieši iet citu ceļu.

Ko tad pašlaik iecerējis M. Abāss un kāds ir gaidāmais rezultāts? Palestīniešu līderis gatavojas piektdien uzrunāt Ģenerālo Asambleju un iesniegt ANO ģenerālsekretāram Banam Gimunam dokumentu, kurā pieprasīta Palestīnas atzīšana un uzņemšana ANO. Tālāk šis dokuments ceļos uz ANO Drošības padomi, kur savas veto tiesības jau solījusies izmantot ASV, ar ko idejai par pilnīgu atzīšanu tiks pielikts punkts. Toties ANO Ģenerālajā Asamblejā palestīniešiem, kurus jau atzinušas 126 no 193 ANO dalībvalstīm, ir pamats cerēt uz labvēlīgu balsojumu par pastāvīgo novērotāju statusa piešķiršanu.

Atskaitot simbolismu, pastāvīgā novērotāja statuss dotu palestīniešiem pārstāvniecību starptautiskajās organizācijas, arī tiesības mēģināt domstarpības ar Izraēlu pārcelt piemēram, uz Starptautisko krimināltiesu. Izskatās, ka tieši šis aspekts ir tas, ka visvairāk satrauc ebreju valsti - katrā izdevīgā gadījumā atgādinot, ka tai nav nekas iebilstams pret Palestīnas valstiskumu, Izraēla uzsver, ka tās izveidošanas aspekti apspriežami divpusējās sarunās, vienlaikus darot visu, lai šādas sarunas nenotiktu. Runa, protams, ir par bēdīgi slaveno apmetņu jautājumu - pastāvīgā celtniecība gan Austrumjeruzālemē, gan vairākās Jordānas upes Rietumkrasta apmetnēs nebūt neliecina, ka pārredzamā nākotnē Izraēla gatavotos šīs 1967. gadā okupētās teritorijas atdot palestīniešiem. Bet papētot Rietumkrasta karti, ikvienam kļūs skaidrs, ka par patstāvīgu valsti, saglabājoties status quo, runāt ir diezgan sarežģīti - daudzās ebreju apmetnes ir patstāvīgi anklāvi ar transporta koridoriem uz Izraēlu, kamēr palestīniešu apdzīvotās vietas reizēm izolētas viena no otras.

Izraēla jau devusi mājienus, ka varētu sodīt M. Abāsa administrāciju par pašdarbību, pārtraucot sniegt tai atbalstu cīņā pret Gazas joslā valdošo HAMĀS vai, tāpat kā šajā pavasarī, iesaldējot līdzekļus, kas Palestīniešu administrācijai pienākas par nomaksātajiem nodokļiem - runa ir par 2/3 palestīniešu budžeta. Tiesa, tā ir runga ar diviem galiem - šādi rīkojoties Izraēla tikai stiprinātu HAMĀS pozīcijas un riskētu ar jaunu eskalāciju, iespējams, trešo palestīniešu intifadu. ASV Kongresā ebreju lobijs jau ierunājies, ka M. Abāsa vēršanās ANO sodāma ar 600 miljonu dolāru lielās ikgadējās finansiālās palīdzības pārtraukšanu palestīniešiem. Taču arī tas nedraud ar graujošām sekām, jo palīdzību jau piedāvājušas sniegt vairā kas arābu valstis ar Saūda Arābiju priekšgalā.

Cita lieta, ka M. Abāsa rīcība ļoti neveiklā situācijā nostāda ASV prezidentu Baraku Obamu. Vēl šovasar viņš strikti iestājās par Palestīnas valsts izveidošanu, turklāt radīja pamatīgu izbīli Izraēlā, uzsverot, ka sarunu pamats ir 1967. gada robežas. Bet tagad B. Obama būs spiests ASV vēstniecei ANO Sjūzenai Raisai dot rīkojumu izmantot veto tiesības ANO Drošības padomes balsojumā.