Neraugoties uz to, ka grozījumu mērķis ir nodrošināt, lai sods atbilstu noziedzīga nodarījuma bīstamībai un kaitīgumam, publiskajā telpā tiek akcentēts tikai viens to aspekts - notiesātajām personām brīvības atņemšanas sods nebūs jāizcieš ilgāk par maksimālo brīvības atņemšanas sodu, kas būs paredzēts attiecīgajā Krimināllikuma pantā pēc grozījumu stāšanās spēkā.
Paradoksālā kārtā Latvijas sabiedrība, kas sit Eiropas rekordus ieslodzīto īpatsvara ziņā un uz minētā rēķina pati pamazām kriminalizējas, grozījumus uzņem ar neuzticību. Tā vietā, lai aplaudētu valstij, kas beidzot pratusies kaunu. Tai pašai valstij, kas līdz šim centusies pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu uz iespējami ilgāku laiku paslēpt tālāk no problēmu risinājuma – cietumā, kur tā piesavinās subkultūru, zaudē saikni ar pārējo sabiedrību, degradē un pēc atbrīvošanas dāsni dalās savā pieredzē. Valstij, kas atzinusi, ka esošais sodu bargums pamatā nav saistīts ar noziedzības līmeni un nolēmusi apstādināt destruktīvo kriminālpolitikas inerci.
Līdz ar to tā nav sagadīšanās, ka viens no jaunajiem soda mērķiem būs taisnīguma atjaunošana. Minētais liecina par paradigmu maiņu kriminālajā justīcijā. Par jaunu kursu, kas apliecinās, ka dialogam ar marginālajām iedzīvotāju grupām ir daudz priekšrocību salīdzinājumā ar bailēm un norobežošanos no tām. Par pieeju, kas dziedinās nozieguma rezultātā ievainoto sabiedrības miesu, nevis naidā pret sociāli neadaptētajiem likumpārkāpējiem to plosīs vēl dziļāk un sāpīgāk.
Pateicoties Krimināllikuma grozījumiem, samazināsies ar brīvības atņemšanu notiesāto personu skaits. Pārejas noteikumu rezultātā cietumus ar tiesas lēmumu pametīs daļa notiesāto - galvenokārt mantisko noziegumu veicēji, kuriem tur vairs nebūs jāatrodas. Tā kā resocializācijas process cietumos balstās noziedzīgas uzvedības risku un vajadzību izvērtējumā un tiek plānots visam soda izciešanas periodam, šie notiesātie atbrīvosies dažādās resocializācijas stadijās un gatavības pakāpēs integrācijai sabiedrībā. Taču atkarībā no savas motivācijas mainīties, dažādās resocializācijas stadijās esoši notiesātie ik dienu atgriežas sabiedrībā arī pēc pilna soda termiņa izciešanas. Un Valsts probācijas dienestam atņemtās postpenitenciārās palīdzības funkcijas trūkuma apstākļos mēs nevaram būt pārliecināti, ka mūsu pretimnācējs uz ielas jau šobrīd nav izmisis recidīvists, kurš nezina, kā likumīgā ceļā iegūt līdzekļus iztikai un pajumtei.
Taču neviens nav atcēlis sabiedrības tiesības sniegt savu ieguldījumu situatīvās noziedzības prevencijā. Gan izmantojot līdzekļus, kas apgrūtina noziegumu izdarīšanu nostiprinot apdraudējuma objektus un marķējot īpašumu, gan veicot novērošanu un piedaloties "kaimiņu drošības" tipa iniciatīvās. Policista pielikšana katram iedzīvotājam nav nedz iespējama, nedz atbilstoša demokrātiskas valsts tradīcijām.
Vairāk kā par "brīvlaišanas" epizodi kriminālsodu politikas attīstībā mums būtu jāuztraucas, ka kriminālā justīcija kopumā vēl nav tik jēgpilna, kādai tai vajadzētu būt. Ka likumpārkāpēja vaina joprojām tiek uzskatīta par svarīgāku kā viņa pienākumi upura priekšā, bet galvenais akcents tiek likts uz sodu, nevis cietušā vajadzībām.
Justīcija joprojām balstās pušu sacensībā, nevis dialogā - ar cietušo, likumpārkāpēju un sabiedrības piedalīšanos. Tā joprojām vājina nevis stiprina noziedznieka un sabiedrības saikni.
Minēto atjaunojošā taisnīguma ideju nostiprināšanās lielā mērā ir atkarīga no sabiedrības labās gribas uzturēt šo saikni. Valsts likumdevēja personā savu vārdu ar grozījumiem Krimināllikumā ir pateikusi, tagad bumba atrodas sabiedrības laukuma pusē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
