Mārtiņš Vanags, 'Rīgas Laiks': Brīva sieviete un brīvs vīrietis  (607)

Apbrīnoju cilvēkus, kuri laulībā ir nodzīvojuši daudzus gadu desmitus. Man gribas domāt, ka tādi cilvēki ir stabilas personības, kas nav ļāvušās mirkļa iekārēm vai labāku izdevību meklējumiem, bet dzīvo attiecībās, ko balsta uzticība, savstarpēja cieņa, solījuma turēšana, kaut kas patiess. Šādi pāri iemieso ideālus - noteiktus priekšstatus par piepildītu dzīvi, ku­rā cilvēks var īstenot savas labākās spējas, uzņemties atbildību par otru cilvēku un saviem bērniem, būt vērtīgs sabiedrības loceklis. 

Pēc Hēgeļa domām, šādā dzīvesveidā izpaužas īsta brīvība - jūs rīkojaties nevis kā instinktu un vēlmju raustīts dzīvnieks, bet gan kā sevi apzinājies cilvēks, kurš īstenojas labākajos veidos, kas mūsu vēsturiskajos apstākļos un sabiedrībā ir pieejami: ģimene, izglītība, darbs un, vēlams, arī interese par mākslu, zinātni un politiku.

Tomēr mūsdienu eiropietis, visticamāk, iebildīs - priekšrakstu došana par to, kā cilvēkam būtu jādzīvo, ir tālu no idejas par ikviena cilvēka brīvu izvēli dzīvot tā, kā viņš vai viņa vēlas. Vismaz, kā māca liberālisma klasika, ciktāl šīs brīvības izpausmes neierobežo citu indivīdu pašnoteikšanos. Tomēr, lai noteiktu, kādas ir brīvības robežas, ar šo principu vien ir par maz. Ja kāds pieaugušais bērnu klātbūtnē rupji lamājas - vai par šādu cilvēku mēs sacītu, ka viņš ir neparasti brīvs? Vai par vīrieti, kas naktsklubā apskurbis tiecas savaldzināt visas sievietes pēc kārtas, mēs teiktu, ka viņš ir brīvs un pašīstenojies cilvēks, kas pelna apbrīnu un cieņu? 

Mēs tā neteiktu, jo audzināšanas normas un valsts likumi satur ne tikai noteiktas rīcības aizliegumus, bet arī ieteikumus, kā cilvēkam būtu jādzīvo un kā jāizmanto sava brīvība. Valsts atzīst laulību, maksā bērnu pabalstus, no­­vērtē augstākās izglītības iegūšanu un iespēju robežās izsaka atzinību policistiem, karavīriem un mediķiem, kuri "kalpo" sabiedrībai. Valsts un sabiedrības interesēs nepārprotami augstāk tiek vērtēta policista un ārstes ģimene, kurā aug un tiek skoloti trīs bērni, nevis trīsdesmitgadīgs vīrietis, kas dzīvo viens, mīl pilsētas saviesīgo dzīvi, savus ienākumus velta labam ēdienam un vīnam, apģērbam un sportam, regulāri ceļo uz Berlīni vai Bali un nemaz nedomā, ka viņam vajadzētu dibināt ģimeni. 

Vismaz man šķiet, ka - lai cik liberāls arī katrs no mums būtu - sirds dziļumos mēs par morāli pārāku un cienījamāku uzskatīsim ģimenes tēvu vai māti ar trīs bērniem, nevis visai egoistiski noskaņoto vīrieti, kas, kā daudziem varētu likties, nepilda savus pienākumus pret sabiedrību, lai gan viņam ir visas iespējas to darīt.

To, kam būt un kādu dzīvi dzīvot, vaicā arī žurnāls The New Yorker, kas vairāku rakstu sērijā mēģina tikt ga­lā ar jautājumiem, kuri izriet no Dei­vida Finčera filmā "Neatrodamā" (Gone Girl) atainotajām ģimenes dzī­­ves ainām. Hēgeļa laikabiedrs Šo­pen­hauers uzskatīja, ka laulībā mūs ievilina romantisks reibums un jaunas sievietes valdzinājums un tikai vēlāk mēs atskārstam, ka jūtas ir aizvietojuši apgādes pienākumi, turklāt daudzos gadījumos - uz mūžu. Laulātie pamazām saprot, ka viņus saista sociāls ieslodzījums, kas pieprasa kompromisus profesionālajā un intelektuālajā, sabiedriskajā un seksuālajā dzīvē. 

Tā rodas priekšstats par upurēšanos attiecību vārdā, par ko runā Džošua Rotmans The New Yorker. Izgaistot sākotnējam romantiskajam reibumam, kura dēļ cilvēki vispār precas vai sāk dzīvot kopā un rada bērnus, abi ir spiesti ik dienas upurēt kaut ko no savām ērtībām - sākot ar piemērošanos sīkākajiem otra cilvēka sadzīves ieradumiem un brīvā laika veltīšanu bērniem un beidzot ar monogāmiju un nopelnītās naudas pārvēršanos "ģimenes budžetā". Tādējādi ģimenē veidojas varas attiecības - nereti cietsirdīgas un viltīgas kā politika vispār. Tādēļ Rotmana viedoklis ir visai skaidrs - laulība un pat monogāmija ir anahronisms, novecojusi institūcija, kas neatbilst mūsdienu cilvēka priekšstatiem par brīvību un personas autonomiju, un to var uzskatīt pat par diskriminējošu.

Rotmans gan neatbild, kā tādam, kurš sekmīgi atbrīvojies no tradicionālajiem ierobežojumiem, būtu jādzīvo. Kā jau īsts liberālis, viņš var norādīt uz nevajadzīgiem ierobežojumiem - šajā gadījumā tradicionālo laulības un attiecību modeli -, taču nepiedāvā, ar ko tos aizvietot. Precīzāk, viņš uzskata, ka tie nebūtu jāaizvieto ne ar ko - tieši tādēļ jau no ierobežojumiem ir jāatbrīvojas, lai dotu iespēju cilvēka brīvai, neapspiestai un neietekmētai izvēlei. 

Teiksim, Zviedrijā jau tagad vairāk nekā puse cilvēku dzīvo vieni, dzimstība nav pārāk augsta, bet sa­­biedrības dabiskais pieaugums tiek uz­tu­rēts uz imigrācijas rēķina. Tāpat tur netrūkst vismaz ārēji laimīgu un arī nelaimīgu tradicionālo un netradicionālo ģimeņu. Domājams, ka "vi­­dējā" zviedra izvēle dzīvot tā, kā viņa vai viņš vēlas, - viens vai attiecībās, vai varbūt pamīšus gan tā, gan tā - netiek nosodīta vai apšaubīta.

Man šķiet, ka precēties mūsdienās visvairāk vēlas geji - visticamāk, tādēļ, lai valsts un sabiedrība atzītu viņu tiesības precēties un mudinātu to darīt. Sanāk, ka homoseksuāli cilvēki cīnās tieši par to, ko tradicionālās laulības kritiķi uzskata par diskriminējošu. Tas nav brīnums, jo cilvēki lielākoties vēlas to, kas viņiem nav pieejams. Tā­­dēļ šķiet, ka labākais veids, kā likt ho­moseksuāliem cilvēkiem vilties laulībā, ir ļaut viņiem precēties pēc sirds patikas. Nepaies ilgs laiks, līdz liberāļi par cilvēka brīvības ierobežošanu sāks kritizēt arī netradicionālo laulību.