M.Mintaurs, R.Kalpiņa: Etnopolitika Latvijā. Retrospekcija (1.daļa)  (104)

Nenoliedzami, jautājums par mediju vidi un informācijas telpas saturu ir saistīts ar Latvijas valsts etnopolitikas rezultātu izvērtējumu. Par šīs situācijas cēloņiem un iespējamiem risinājumiem minētajā portālā jau diskutēts arī agrāk.[1]

Mūsdienu Latvijas etnopolitiskā situācija tomēr ir saistīta ar sociālajiem procesiem, kas norisinājās jau pirms valsts neatkarības atjaunošanas. Tādēļ Petrenko raksts, tāpat kā dažas citas[2] pēdējā laikā lasāmās polemiskās publikācijas, ierosināja pārdomas par to, kā veidojusies un kā patlaban attīstās etnopolitiskā situācija Latvijā.

Viena raksta ietvaros gan ir iespējams tikai iezīmēt problēmas, kas būtu jāaplūko šīs tēmas kontekstā, un ne vairāk. Tādēļ vēlamies piedāvāt savu, vēstures pētnieku izpratnē sakņotu viedokli - atgādinot, ka daudzas sociālās un psiholoģiskās problēmas mūsu sabiedrībā ir mantotas no padomju laika. Šo atziņu gan nedrīkst padarīt par indulgenci bezdarbībai integrācijas politikas jomā, kā diemžēl lielā mērā ir noticis.

1.daļa

Šķiet, tieši žurnālisti zina un saprot mediju lomu politiskās vides un varas tehnoloģiju kontekstā. Informācijas karš jeb cīņa par dominējošo ietekmi informācijas telpā nav eifēmisms kam citam, tā ir politiska realitāte. Un tieši tāpēc, ka mediji ir tie, kas veido t. s. sabiedrisko domu, proti, ļaužu vairākuma priekšstatus par to, kur tie dzīvo un kas notiek tiem apkārt, sākotnēji var piekrist Petrenko rakstā paustajai idejai par to, ka jau sen, vismaz kopš 90.gadu sākuma, par Latvijas notikumiem bija nepieciešami kvalitatīvi analītiski raidījumi krievu valodā. Iespējams, šodienas Latvijas etnopolitiskā aina tad būtu jūtami citādāka, un mums nenāktos runāt par divām politiskā satura ziņā atšķirīgām latviešu un krievu informatīvajām telpām.

Bet raidījumi krievu valodā sabiedriskajā TV 2013. gadā, 22 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas? Petrenko savā rakstā neuzrāda un pat neanalizē šādu raidījumu potenciālo auditoriju, kas mūsdienās ir primārs rādītājs jebkura raidījuma izveides pamatojumam. Visa Latvijas krievvalodīgo kopiena nebūt nav viendabīga kaut vai vecuma ziņā. Jaunieši un gados jaunākie ekonomiski aktīvie šīs sabiedrības daļas pārstāvji samērā veiksmīgi spēj komunicēt un uztvert informāciju latviešu valodā. Kāpēc tiem, kas jau dabiski iekļāvušies integrācijas procesā, par pamatu ņemot latviešu valodu un kultūru, būtu jāveido - jāservē speciāli raidījumi, turklāt par nodokļu maksātāju naudu? Un cik lielu atsaucību integrācijas procesā varam sagaidīt no pensionāra, kurš pēc 50-60 Latvijā nodzīvotiem gadiem joprojām nezina vairāk par "labdien"? Un vai vispār vajag ko sagaidīt? 

Sociālā atmiņa

Cilvēka rīcību ikdienā nosaka un ietekmē dažādu faktoru kopums. Viens no šiem faktoriem ir sabiedrības sociālā atmiņa, nosacīti runājot - kolektīvie, kopīgie priekšstati par savu pagātni un par konkrētām vēstures epizodēm, notikumiem un personām. Būtiska sociālās atmiņas iezīme ir tā, ka šis fenomens nepaliek izolēts pagātnē, bet aktīvi iespaido arī tagadnes situāciju, mūsu lēmumus, izvēli un ar to saistīto rīcību.

Sociālā atmiņa nekad nav viendabīga, tajā sastopami atšķirīgi un pretrunīgi priekšstati par pagātni un tagadni, tāpat kā sabiedrību kopumā veido dažādi sociālie slāņi un grupas ar savām kultūras un pasaules uztveres iezīmēm. Atšķirības Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā, piemēram, bieži piesauktajā Otrā pasaules kara vērtējumā[3] vēsturiskā perspektīvā likumsakarīgi sakņojas tajā sociālajā un politiskajā situācijā, kāda tika izveidota padomju varas pastāvēšanas laikā. Tas ir jautājums par Latvijas sabiedrībai kopīgās vēsturiskās pieredzes vērtējumu un tā interpretācijām.

Vienotā informācijas telpa nenozīmē viendabīgu, pēc viena parauga saturiski unificētu informācijas telpu. Tā nozīmē sabiedrības vienošanos par kopīgiem atskaites punktiem attiecībā uz pagātnes notikumiem un to ietekmi mūsdienu cilvēku dzīvē nevis individuālajā, bet visas sabiedrības līmenī. Jārēķinās ar to, ka šāda kopīgā pamata akceptēšana gan nenozīmē individuālās vai kopienu (ģimenes, dzimtas, etnosa utt.) vēsturiskās atmiņas cenzēšanu formālas "vienprātības" vārdā.

Nācija un trīs valodas

Valodu lietojumam ikvienā sabiedrībā vienmēr piemīt ne tikai kultūrvēsturiska, bet arī politiska dimensija.[4] Arī Latvijā valodu lietojums publiskajā telpā, cik par to ļauj spriest vēstures liecības, vismaz kopš 19. gadsimta otrās puses ir bijis politiskā statusa apliecināšanas, nevis tikai komunikācijas līdzekļa izvēles jautājums. Latviešu valodas vietas problēma Latvijas publiskajā telpā nekur nav pazudusi arī mūsdienās, tādēļ par to vērts runāt plašāk.

20. gadsimta sākumā, kad latviešu apdzīvotā teritorija Ziemeļu kara rezultātā joprojām ietilpa Krievijas impērijā, likums Baltijas guberņās, neskaitot Latgali, paredzēja šādu valodu lietošanas kārtību administratīvajā lietvedībā un publiskajā telpā: vispirms krievu, tad vācu un visbeidzot latviešu valoda. Situācijas raksturojumam minēsim vienu piemēru - Jāņa Jaunsudrabiņa 1911. gadā publicētajā apcerējumā iezīmēto visai drūmo latviešu nācijas nākotnes ainu. Līdzās laikmetam raksturīgajiem pārspriedumiem par pilsētu dzīvesveida postošo ietekmi uz jaunatni, Jaunsudrabiņš izdarīja arī vispārīgus secinājumus par latviešiem: "Ikviens, kam mūsu tauta ir mīļa, būs nojautis, ka šī tauta rauga pate sevi iznīcināt. Jā, pate sevi. Viņu nepazudinās ne kolonizācija, ne pārkrievošana, bet viņa pate aizsērēs kā upe, kurai nav vairs spēka savu gultni veidot. (...) Latviešos ir tik daudz piekļāvīgu asiņu, kuras meklēt meklē ieplūst kādas lielākas, varenākas tautas strāvā. Mēs esam samaisīti no daudzām ciltīm samērā diezgan īsā laikā un neesam spējuši vēl sakust."[5]

Jānis Jaunsudrabiņš (1877-1962) piederēja tai latviešu inteliģentu paaudzei, kas bija ieguvusi eiropeisku izglītību vācu un krievu valodā, taču saglabājusi saikni ar tolaik topošo latviešu moderno nacionālo kultūru. Viņam nevar pārmest vienpusīgu attieksmi pret sava laika sociālo realitāti: Jaunsudrabiņš pievērsās arī tolaik visstraujāk augošajai sociālajai grupai latviešu sabiedrībā. "Un, kad ieskatāmies mazliet Rīgas strādnieku dzīvē, tad redzam, cik tumša ir latviešu tautas nākotne. (...) Šie bērni runā trīs vietējās valodās, bet nemāk nevienas. - Kas var šo paaudzi vairs glābt? - Tā savu mūžu nostaigās pa kinematogrāfiem un dzertuvēm, svilpodama banālus leijerkastes motīvus un runādama visās trijās vietējās valodās."[6] Līdzīgas bažas viņš izteica arī par latviešu turīgo pilsonību: "Lieli nami pavairos latviešu turību un greznos pilsētu, bet, vai tajos mājos gars un spēks, kas varētu tautu glābt un pasargāt - grūti ticēt. (...) Jau tagad mums ir daudz tādu "tautiešu", kuri šo tituli valkā tikai veikala interešu dēļ."[7]

Jaunsudrabiņa uztverē latviešu valodas pakārtotā nozīme bija viena no galvenajām nacionālās kultūras saglabāšanas problēmām. Par laimi, daudzi viņa rakstā izteiktie pareģojumi nepiepildījās.

Latviešu valodas kā valsts valodas statuss pirmo reizi tika apstiprināts 20. gs. 30. gados un pēc tam tikai 1989. gadā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemto Valodu likumu. Dabiski, ka latviešu valodas un kultūras attīstīšana ir viens no Latvijas valsts pamatuzdevumiem, kas nosaka tās pastāvēšanas jēgu. Tomēr šķiet, ka no Jaunsudrabiņa raksturotās latviešu valodas un tautas izdzīvošanas apdraudētības sajūtas daudzi joprojām nav tikuši vaļā. Un tam ir noteikti, pamatoti vēsturiski iemesli.

Latviešu valoda un padomju koloniālisms

Latviešu valodas lietojuma saistību ar varas attiecībām padomju laikā un arī pēc neatkarības atjaunošanas ir pētījusi etnoloģe Svetlana Rižakova. Viņas pētījumi[8] liecina, ka savienoto republiku titulnāciju valodām kopš 1959. gada formāli garantētais valsts valodas statuss Latvijas PSR netika akceptēts, tādēļ latviešu valoda padomju laikā apzināti tika pakļauta t. s. asimetriskajai divvalodībai: pamatnācijas pārstāvji līdzās dzimtajai valodai lielākoties prata arī krievu valodu, savukārt pārējie iedzīvotāji galvenokārt orientējās tikai uz krievu valodas lietošanu. Tā bija iespējams realizēt padomju varas sociālo un ideoloģisko spiedienu, izmantojot krievu valodai noteiktās priekšrocības, un tas savukārt radīja dabisku pretestību latviešu sabiedrībā.

Padomju režīma īstenotās etnopolitikas rezultātā nacionālo valodu lietošana PSRS tika apzināti ierobežota, faktiskas priekšrocības nodrošinot krievu valodai.[9] Patiesās situācijas absurdu, tāpat kā daudzas citas padomju ikdienas dzīves reālijas, precīzi raksturo kāda tā laika anekdote par krievu valodas lomu:

"Jautājums: Ja jūs dzīvojat Padomju Savienībā un zināt četras valodas, kas jūs esat?
Atbilde: Cionists.

Jautājums: Un ja nu jūs zināt divas valodas?

Atbilde: Nacionālists.

Jautājums: Bet ja jūs zināt vienu valodu?

Atbilde: Internacionālists."[10]

Pirms dažiem gadiem par šo tēmu izsmeļoši rakstīja politologs Ivars Ījabs, atgādinot arī par padomju laika valodas politikas sekām: "Latvijas teritorijā, kurā gandrīz visur ierasta un pašsaprotama saziņas valoda bija latviešu valoda, šo valodu arvien vairāk sāka izspiest krievu valoda, turklāt ar nepārprotamu atbalstu no politiskās varas, kura, kā jau impērijai pieklājas, bija gana aroganta un ciniska pret sīko tautiņu īpašajām vajadzībām."[11]

Līdz ar to jāpievēršas jautājumam par koloniālisma iezīmēm padomju varas realizētajā politikā un secīgi - jautājumam par postkoloniālo situāciju Latvijā pēc 1991. gada. Diemžēl mūsdienu Latvijā šī tēma lielākoties tiek uzskatīta par politiski nekorektu un ir apzināti marginalizēta.[12] Izveidojies priekšstats, ka runāt par padomju režīma koloniālo politiku Latvijas PSR šodien it kā nozīmē paust rusofobiskus aizspriedumus un kurināt nacionālo naidu. Taču tieši zinātniskie pētījumi šajā jomā ir nepieciešami arī tādēļ, ka, iztrūkstot precīzai izpratnei par padomju etnopolitikas mērķiem un tās pamatojumu Latvijā (Baltijā), nav iespējams adekvāti novērtēt mūsdienu situāciju un tās konsekvences.

Viena no šādu pētījumu tēmām ir saistīta ar "padomju cilvēka" fenomenu.

"Padomju tauta" - etnopolitisku pārmaiņu mērķis

Jēdziens "padomju cilvēks" bija politiskās leksikas sastāvdaļa, ko izmantoja padomju režīma propagandas uzdevumiem. Varas akceptētajā nozīmē tā bija propagandas radīta abstrakcija, kas aizsedza reālās cilvēku biogrāfijas un viņu pieredzi[13].

Savukārt jēdziens "padomju tauta" eksistēja arī politiskajā praksē. Padomju tautas kā "jaunas vēsturiskas, sociālas un internacionālas cilvēku kopības" definīcija parādījās 20. gs. 70. gadu sākumā, paskaidrojot, ka padomju tauta ir "PSRS notikušo ekonomiskās, sociālpolitiskās un garīgās dzīves pārmaiņu vispārīgs rezultāts".[14] Padomju tautas izveide bija PSRS etnopolitikas mērķis, kas tika uzturēts spēkā līdz pat komunistiskā režīma pastāvēšanas pēdējiem gadiem.[15]

Būtiska un t. s. attīstītā sociālisma periodā (20.gs. 70.-80. gados) arī oficiāli atzīta "padomju tautas" iezīme bija krievu valodas lietošana starpnacionālajā saziņā, paredzot, ka vienotās padomju tautas ietvaros nācijas un tautības tuvinās, formāli saglabājot savas nacionālās iezīmes. Līdz ar to Padomju Savienībā tika radīti priekšnoteikumi pakāpeniskai t. s. nekrievu tautu rusifikācijai.[16]

Dažādos PSRS reģionos šos rusifikācijas priekšnoteikumus ietekmēja padomju varas realizētā ekonomiskā politika. Kā liecina demogrāfu pētījumi, iedzīvotāju sastāvs un līdz ar to arī lingvistiskā vide publiskajā telpā un latviešu/krievu valodas lietojuma īpatsvars Latvijā padomju laikā mainījās plānveidīgi organizētā iedzīvotāju skaita mehāniskā pieauguma dēļ.[17] Pēdējo noteica industrializācija un relatīvi augstāks dzīves līmenis Latvijas PSR. Ar ekonomikas attīstību saistītās iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas ieguva arī politisku nozīmi, jo to izmantoja kā netiešu, taču ilgtermiņā visnotaļ efektīgu padomju varas nostiprināšanas līdzekli "aizdomīgajā" PSRS rietumu pierobežas republikā. Tieši tāpēc sistemātiska cīņa ar tā dēvēto "latviešu buržuāzisko nacionālismu" padomju laikā kļuva par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem gan attiecībās ar centrālo varu Maskavā, gan arī iekšējā politiskajā konkurencē starp dažādiem Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) grupējumiem.

"Savējo" un kolaborantu valoda

Latvijā nav tādas institūcijas, kas varētu aizliegt kādas vēstures tēmas izpēti, taču ir jautājumi, par kuriem tomēr ir pieņemts īpaši skaļi nerunāt. Tādēļ kritiska refleksija par pagātni bieži paliek tikai vēlējuma izteiksmē. Par to, ka sadarbība ar padomju varu Latvijā joprojām nav izvērtēta, pirms trim gadiem kādā intervijā runāja režisors Pēteris Krilovs: "Redzi, lai tiktu galā, nē, lai saprastu šo sāpīgo jautājumu, ir jābūt sabiedrības vairākuma gribai gandrīz pēc neiespējamā - mīlestībai pret galējo patiesību. Bet galējās patiesības nav komfortablas nevienam. Un vēl - galējā patiesība sevī ietver paradoksus. Pretrunas."[18]

Latvijas vēsturnieki padomju perioda izpētē ir paveikuši gana daudz, cita lieta, vai viņu devums ir zināms plašākai sabiedrībai.[19]

Tomēr dažus secinājumus var izdarīt jau tagad. Paradoksāli, taču, neraugoties uz samērā izplatīto pašu latviešu līdzdalību dažādos amatos, padomju vara sabiedrības uztverē tomēr palika sveša vara, citiem vārdiem sakot, "viņi". Jāpiekrīt politoloģei Vitai Matīsai[20], ka psiholoģiski šāda pozīcija bija pat ļoti ērta, jo atbrīvoja no līdzatbildības par Latvijā notiekošo. Būtiska nozīme šādas attieksmes veidošanā pret padomju varu bija valdošā režīma saiknei ar krievu valodu kā šīs varas galveno atribūtu, jau sākot ar ikdienišķām situācijām - no namu pārvaldes un veikala līdz milicijai un partijas komitejai.

Tāpēc svarīgi apzināties, ka šodien tik bieži piesauktā plaisa starp latviešiem un krieviski runājošo kopienu Latvijā neradās 20.gs. 90. gados, tā saprotamu iemeslu dēļ izveidojās vēl padomju laikā, un ļoti lielā mērā bija saistīta ar valodu lietojuma praksi un oficiāli noklusēto, taču praktiski akceptēto atšķirību starp abām minētajām iedzīvotāju grupām.

Padomju etnopolitika latviešus kā potenciālus buržuāziskos nacionālistus pretstatīja "īstajiem" padomju cilvēkiem, internacionālistiem, kas politiskā diskursa ietvaros tika uztverti kā "savējie" (нашы) un tāpēc vērtēti augstāk par "vietējiem iedzīvotājiem".

Līdzīga situācija izveidojās Igaunijā, par to 80. gadu beigās rakstīja valodnieks Mati Hints: "Šobrīd Igaunijā eksistē divi valodu kolektīvi - igauņu valodas un krievu valodas." [21] To savstarpējās komunikācijas problēmas, pēc viņa domām, bija saistītas ne tikai ar valodas barjeru, bet arī ar pārceļotāju intereses trūkumu par citas valodas, vietējās kultūrvides apgūšanu, kam savukārt varēja būt dažādi, gan individuāli, gan ar kolektīvajiem etniskajiem un politiskajiem stereotipiem saistīti iemesli.

Tieši šeit ir meklējams viens no mūsdienu Latvijas sabiedrības šķelšanās cēloņiem. Padomju Savienības pastāvēšanas laikā valdošā Komunistiskā partija izmantoja lielkrievu nacionālismu, sniedzot tam vairāk vai mazāk atklātu atbalstu, kad to prasīja padomju režīma saglabāšanas intereses, piemēram, staļinisma politiskās sistēmas tapšanas periodā 20. gs 30. gados un Otrā pasaules kara laikā[22], kā arī pēc tam, kā to apliecināja Leonīda Brežņeva valdīšanas laika (1964-1982) zenītā, 70. gadu sākumā, īstenotā prakse, kad Maskava sāka bažīties par "nacionālās", t. i., vietējo tautību veidotās komunistiskās varas elites konkurenci un mēģināja to ierobežot ar kampaņām pret nacionālismu. Līdz ar to tieši "Brežņeva laikos" centralizēti īstenotā valodas politika, kas bija vērsta uz minētās asimetriskās divvalodības nostiprināšanu visās t.s. nekrievu padomju republikās, ir viena no pazīmēm, kas ļauj mūsdienu pētniekiem pamatot tēzi par padomju koloniālismu.[23]

Starp citu, šī ideoloģiskā ievirze atspoguļojās arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas darbā: tās uzdevums bija apkarot šeit dzīvojošo latviešu, kā arī ebreju un pat vāciešu "nacionālisma izpausmes", bet krievu nacionālismu drošības dienests neuzskatīja par padomju valstij bīstamu parādību.[24] Jāpiebilst, ka arī savulaik padomju propagandā tik ļoti uzsvērtais "nacionālo kadru" izvirzīšanas un atbalstīšanas princips savienoto republiku kompartijās Latvijas gadījumā bija gluži dekoratīvs, īpaši pēc 1959. gada, kad cīņa par varu LKP noslēdzās ar "maskaviešu frakcijas" - Krievijas latviešu un no citām republikām atsūtīto partijas un padomju administrācijas ierēdņu jeb t. s. funkcionāru uzvaru.[25]

Arī laikabiedriem tas nebija nekāds noslēpums. Var atgādināt Latvijas krievu rakstnieka Roalda Dobrovenska etnisko attiecību rezumējumu 1991. gadā: "Visu Latvijas iedzīvotāju - gan latviešu tautas, gan iedzīvotāju otrās daļas - lielākā nelaime ir tā, ka truls, ļauns spēks ir steidzies mainīt republikas nacionālo sastāvu, tā proporcijas, ierīkojot milzīgus, turklāt nevajadzīgus uzņēmumus, desantēt arvien jaunus iebraucēju pūļus, atbalstīt imigrāciju - drošs paliek drošs. Ja nu latviešiem pēkšņi ienāk prātā aizstāvēt savas tiesības, viņiem varēs pateikt: par vēlu esat attapušies, jūs, brālīši baltie, esat mazākumā."[26] Un tālāk nāk rakstnieka secinājums, ka šī situācija, "kas veidota tik ilgi, neatlaidīgi un nekaunīgi ar beznacionālās birokrātijas rokām, tagad jāpagriež uz obligātu latviešu kultūras saglabāšanu un attīstību tās vienīgajā dzimtenē."[27] Atbilstoši nacionālās valsts koncepcijai, tieši tas kopš neatkarības atjaunošanas ir bijis Latvijas Republikā īstenotās etnopolitikas galvenais uzdevums.

Etniskās identitātes definēšanas problēma ir pārāk sarežģīta, lai to šeit varētu detalizēti aplūkot[28], turklāt šo rindu autori nav ne sociologi, ne etnologi. Tomēr var apgalvot, ka "krievvalodīgo" jēdziens pēc PSRS likvidācijas tika akceptēts kā pamatā krieviski komunicējošā bijušā padomju cilvēka ekvivalents jaunajos politiskajos apstākļos.[29] Ja 1988.-1989. gadā Latvijas Tautas fronte runāja par nacionālo skolu veidošanu mazākumtautībām līdzās jau esošajai divvalodu izglītības sistēmai, citiem vārdiem sakot - ka visi padomju laikā iebraukušie migranti nav viendabīga "krievu masa", tad 90. gados publiskajā telpā un akadēmiskajā vidē pamazām nostiprinājās apzīmējums "krievvalodīgie", ar šo eifēmismu it kā neviļus akceptējot krieviski runājošā "padomju cilvēka" atgriešanos jaunā kvalitātē, kā jaunas sociālās un varbūt pat etniskās grupas nosaukumu.

Raksta 2.daļu Delfi Versijās lasiet nākamajā nedēļā.

[1] Sk.: Rožukalne A. Sarunas ar spoguļattēlu. 27.01.2009. http://politika.lv/article/sarunas-ar-spogulattelu [skatīts 07.07.2013] un salīdz. ar: Marjaša R. Padomju atraugas. 02.03.2009. http://politika.lv/article/padomju-atraugas [skatīts 07.07.2013]

[2] Procevska O. Labā krieva uzvedības kodekss. 27.03.2013. http://www.satori.lv/raksts/5476/Olga_Procevska/Laba_krieva_uzvedibas_kodekss [skatīts 13.07.2013]; Zirnis E. Alvis Hermanis: kļūstam atkarīgi no lumpeņiem. Sestdiena, 2013, 24.-30. maijs, 12.-17.lpp.

[3] Par sociālās atmiņas jēdzienu un praksi Otrā pasaules kara notikumu vērtējuma kontekstā mūsdienu Latvijā sk., piemēram, rakstu krājumu: Muižnieks N., Zelče V. (red.). Karojošā piemiņa. 16. marts un 9. maijs. Rīga: Zinātne, 2011.

[4] Vairāk par šo jautājumu sk.: Džozefs Dž. Ē. Valoda un politika. Rīga: Zinātne, 2008.

[5] Jaunsudrabiņš J. Latviešu rakstnieks. Netieša atbilde "Dzimtenes Vēstnesim". Grām.: Jaunsudrabiņš J. Kopoti raksti. XIV sējums. Rīga: Liesma, 1984. 352.lpp.

[6] Jaunsudrabiņš J. Op. cit., 353.lpp.

[7] Turpat. 353.-354.lpp.

[8] Рыжакова С. И. Этнокультурные представления о "латышскости" и основы латышской идентичности (середина XIX - начало XXI вв.). Автореферат диссертации на соискание ученой степени доктора исторических наук. Москва: Институт этнологии и антропологии РАН, 2010. С.24.

[9] Apine I. Latvija un padomju nacionālā politika. Latvijas Vēsture, 1994, Nr.4, 40.-46.lpp.

[10] Citēts pēc: Vilciņš T. PSRS (Latvijas PSR) Valsts drošības komitejas dokumenti Latvijas Valsts arhīvā kā vēstures avots. Latvijas Arhīvi, 1996, Nr.1/2, 6.lpp.

[11] Ījabs I. Neirotiskā integrācija. 26.10.2011. http://politika.lv/article/neirotiska-integracija [skatīts 07.07.2013].

[12] Nepretendējot uz visaptverošu literatūras pārskatu, šeit varu minēt tikai dažus izņēmumus: Račevskis K. Cilvēki būrī. Politiskas un literāras pārdomas par Latvijas kolonizāciju. Jaunā Gaita, 2001, Nr.27, 23.-29.lpp.; Ankrava S. Postkoloniālisma sindroms un identitātes krīze Latvijā. Karogs, 2003, Nr.1, 168.-180.lpp.

[13] Козлова Н. Советские люди. Сцены из истории. Москва: Издательство "Европа", 2005.

[14] Padomju tauta. Grām.: Latvijas padomju enciklopēdija. 7. sējums. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1986. 460.lpp.

[15] Sk.: Padomju tauta. Grām.: Politiskā enciklopēdija. Rīga: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1987. 493.lpp.

[16] Valtons A. Par tautām pie mums un citur. Avots, 1988, Nr.10, 66., 67.lpp.

[17] Eglīte P. Padomju okupācijas ilglaika demogrāfiskās sekas. Grām.: Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās sekas (Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 9. sējums). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2003. 256.-264.lpp.

[18] Naumanis N. Bēdīgs stāsts par mentalitāti. Kultūras Diena, 2010, 21. augusts. http://www.diena.lv/kd/intervijas/bedigais-stasts-par-mentalitati-747258 [skatīts 04.07.2013]

[19] Interesentiem var ieteikt vispirms iepazīties ar jaunāko apkopojošo pētījumu par šo tēmu, kas brīvi pieejams arī tiešsaistē: Bleiere D. Eiropa ārpus Eiropas... Dzīve Latvijas PSR. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. http://demoshistoria.lv/images/stories/serija/bleiere_dzive_LPSR.pdf [skatīts 04.07.2013]

[20] Matīsa V. Kolaboracionisms, kapitālisms un kultūra. Runa Latvijas radošo savienību plēnumā "Vērtības. Kultūra. Nākotne". Diena, 2009, 2. jūnijs. http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/matisa-kolaboracionisms-kapitalisms-un-kultura-671279 [skatīts 07.07.2013]

[21] Hints M. Reālā divvalodība. Avots, 1988, Nr.8, 63.lpp.

[22] Каррер д' Анкосс Э. Евразийская империя: История Российской империи с 1552 г. до наших дней. Москва: РОССПЭН, 2007. С.237-270.

[23] Simons G. Jaunās nacionālās elites kopš 20.gs. 50. gadiem: Padomju Savienības kopējā perspektīva. Latvijas Arhīvi, 2005, Nr.4, 64.-68.lpp.

[24] Zālīte I. Galvenās nevardarbīgās pretošanās formas un slēptais nacionālisms kā iekšēja nepakļaušanās padomju režīmam Latvijā (70. un 80. gadi). Latvijas Vēsture, 1997, Nr.4, 85.lpp.

[25] Rozenvalds J. Piezīmes par Latvijas nacionālās elites veidošanos pēc Otrā pasaules kara. Latvijas Arhīvi, 2005, Nr.4, 76.-80.lpp.

[26] Dobrovenskis R. Latvieši un krievi. RorO: Žurnāls globālai latviešu kultūrai, 1991, Nr.0, 30.lpp.

[27] Turpat.

[28] Piemēram, sk.: Apine I. Vēsturiskā pēctecība Latvijas krievu pašidentifikācijas procesā (18.-21. gadsimts). Grām.: Letonikas Otrais kongress: Vēsture un identitāte. Kongresa referāti. Rīga: Zinātne, 2008. 40.-53.lpp.

[29] Par krievvalodīgo jēdziena definīciju 1990. gadu vidū sk.: Ķeniņš (Kings) G. J., Bārnovs Dž. T., Baņkovska S. Krievvalodīgo vadošo darbinieku individuālās vērtības Latvijā. Latvijas ZA Vēstis, 1995, Nr.1/2, 9.-18.lpp.