100 000), apstiprinājuši – latvieši ieinteresēti patērēt vietējo preci. Tiesa, ar noteikumu, ka jāpieved klāt un nedrīkst būt dārga: sargus plaši izrāda ārpus Rīgas, un biļešu cenas ir stipri draudzīgas.
"Seansi lauku kultūras namos patiesībā ir labdarība," saka Nacionālā kino centra (NKC) direktores vietnieks Andrejs Apsītis. "Izmaksas tur pārsniedz ieņēmumus. Protams, jārēķina nemateriālas dabas ieguvums – skatītāju intereses izraisīšana par Latvijas filmām." Diemžēl šī interese bija apdzisusi dažādu iemeslu dēļ, kuru skaitā par mazsvarīgu nav uzskatāms vienas valdības vadītāja publiski nievīgs novērtējums latviešu kino, kuru taču neviens neskatoties… Par laimi, lietas mēdz mainīties uz labo pusi. Šogad budžets kino jomai atvēlējis 3,2 miljonus latu. Tas ir kopējo tēriņu maks, no kura tieši filmu veidotājiem tiks apmēram 2 miljoni. Vēl būs nepilns pusmiljons Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) piešķīruma un Eiropas naudas.
Lai gan ražīgai latviešu kino attīstībai gadā būtu nepieciešami 5 – 6 miljoni latu, tagadējos piešķīrumus NKC vadība vērtē gana atzinīgi – filmu nozarei tomēr tiek arvien vairāk naudas, un, salīdzinot ar pērno, šogad pieaugums ir 120 procenti. Bet, kamēr nav pieņemts filmu likums, uz kura pamata kinoļaudis iegūtu stabilu finansējumu un līdz ar to iespēju plānoti sākt un pabeigt darbus, nozares "raža" ir nevienmērīga. Pērn Latvija dabūja sešas spēlfilmas, cik šogad – grūti teikt: iespējams, piecas, bet varbūt tikai trīs. Tādēļ pat vislielākie optimisti kļūst piesardzīgi, prognozējot nākotni "Rīgas sargu" iekurtajai skatītāju interesei. Jo pagaidām tā uzskatāma tikai par dāsnu uzticības avansu vietējam produktam – gluži kā pašu zemītē izaudzētam kartupelim vai cūkupupām, kam augstas kvalitātes sertifikātu bez lielām ierunām gatava piešķirt mūsu visa latviskā mīlēšanas tieksme.
Sargi pierādīja, ka spēlfilma var būt labs iemesls patriotiskās noskaņas paplašināšanai: no vēderpriekam domātas mantas līdz kultūras produktam. Iespējamās svārstības apcerot – līmenis noturēsies vai kritīs atpakaļ līdz kāpostiem un biezpienam –, neviļus uzrodas kāds jautājums. Proti, vai daudzie šīs un iepriekšējo valdību konsultanti tiešām pat kuluāros nav aplūkojuši nacionālo kino kā sociālā optimisma veicināšanas elementu?... Nu, kaut vai tādā leņķī, kuru tagad plaši izmanto Krievijā. Vērā ņemamas lietas nav par ļaunu aizgūt no jebkura kaimiņa.