Laikam jau man jānoprecizē ģeogrāfiskās koordinātes. Mūsu atvaļinājuma vieta - pilsēta Zeļenogradska - Kaļiņingradas apgabals. Šajā pilsētā piedzima mana mamma, bet es piedzimu un uzaugu pusstundas brauciena attālumā - Kaļiņingradā. Zeļenogradska tā ir vieta, kur es pavadīju visu savu bērnību.
Jūra, smilšainās pludmales, šaura piekraste, priežu meži. Bet vieta, uz kurieni es raujos no Zeļenogradskas katru dienu - lietuviešu ciematiņš Nida, tikai stundas brauciena attālumā. Pirmo reizi pēdējo gadu laikā es savu atvaļinājumu pavadu Krievijā un galvenais šī atvaļinājuma atklājums - katru dienu es vēlos aizbēgt no Krievijas. Nidā un Zeļenogradskā ir viens un tas pats klimats, tās pašas kāpas, tās pašas priedes. Tomēr vienā vietā uzturēties ir patīkami, bet otrā - nē.
Šim savādajam fenomenam ir divi izskaidrojumi. Viens - formālais. Lietuvas kūrorts salīdzinot ar Krievijas ir komfortablāks, tur ir labāka infrastruktūra, labāka virtuve, ērtas pludmales, patīkama pilsētvide. Nidā ir skaita arhitektūra, labi restorāni ar vietējo virtuvi, patīkama piekrastes zona, kuras vakara klusumu izjauc tikai notauvoto kuģu mastu melodija vējā.
Savukārt Zeļenogradska ir putekļaina un garlaicīga pilsēta, visa norobežota ar jaunceltņu žogiem, jo daudzviet tiek celti daudzstāvu nami, kuros naiviem pircējiem no cietiem Krievijas reģioniem tirgotāji piedāvā "ērtus mājokļus pie jūras", tomēr nekāda mājīguma nav pat tuvu. Caurais asfalts uz galvenās gājēju ielas, pa pusei sabrukušas vecas mājas, veikali ar lētām lupatām un jaunajā (izskatās gan, ka tā nav remontēta pēdējos desmit gadus) piekrastes iela.
Virs kārtējā būvlaukuma pašā jūras krastā plīvo Krievijas uzņēmuma "Krievijas Dzelzceļš" karogi. Tur tiek celts milzīgs daudzdzīvokļu nams, taču uz būvlaukuma vārtiem atrodas paskaidrojošs uzraksts - šeit notiek veselības nometnes rekonstrukcija, kas paredzēta dzelzceļa darbinieku bērniem.
Atšķirība starp oficiāliem uzrakstiem un realitāti Krievijā vienmēr bijusi pārsteidzoša. Lietuvas kūrorts ir daudz mājīgāks un komfortablāks nekā Krievijas, taču tas ir tikai formāls iemesls, kādēļ man Lietuvā patīk vairāk. Otrs iemesls - es teiktu, ka tas ir eksistenciāls.
Manā atvaļinājuma tas izskatās gandrīz komiski - no rīta aizbraucu, vakarā atgriežos, taču vēlme pamest Krieviju - tā ir ļoti nopietna un fundamentāla mūsdienu krievu rakstura iezīme. Mums ir tāda dzimtenes sajūta - mēs to mīlam, taču nevēlamies tajā dzīvot. Kāds savas vēlmes piepildīšanai pamest šo vietu velta visu savu dzīvi, kāds, tieši pretēji, apspiež šo vēlmi, mēģinot pierunāt gan sevi, gan apkārtējos, ka īstā dzīvē - tāda ir tieši Krievijā - taču jebkurā gadījumā vēlme pamest šo vietu cilvēku pavada visas dzīves garumā.
Manā dzimtajā reģionā, kuru no trim pusēm ieskauj robeža (no ceturtās - jūra), šī sajūta ir īpaši izteikta. Katras brīvdienas cilvēki dodas aiz robežas - iegādāties pārtiku, apmeklēt muzeju, atpūsties pie jūras - bet pēc tam viņi atgriežas mājās un staigā pa tumšām ielām, cenšoties neiekrist vairākus gadus atpakaļ izraktajā un nezināmu iemeslu dēļ neaizraktajā bedrē.
Kūrorta pilsētā nav kūrorta infrastruktūras, uz ielām nav asfalta, restorānos nav vietējo zivju, pilsētas apkārtnē esošās lauksaimniecības zemes jau sen aizaugušas, jaunās mājas izskatās sliktāk par vecajām. Ir milzīgs kārdinājums skaidrot Kaļiņingradas apgabala tagadējo stāvokli ar civilizācijas atšķirību starp Krieviju un Vāciju, kurai līdz 1945. gadam piederēja šis apgabals, taču arī pārējā Krievijas daļa izskatās ļoti līdzīgi.
Jebkurā Krievijas veikalā iespējams iegādāties senlaicīgu pastkaršu komplektu un salīdzināt to, kas uz tām attēlots, ar to, kā tagad izskatās šīs vietas. Piemēram, tas ar nezālēm aizaugušais lauks kādreiz bija tirgus laukums. Lūk, tā kroplīgā autoostas ēka - tā kādreiz bija baznīca. Katrā pilsētā ir kāda leģenda par vietējo maizi, desu vai ko citu, ko šeit kādreiz ražoja, taču tagad ieved no Maskavas. Un visur pavisam skaidra ir viena lieta - dzīvības šeit jau sen nav un nekad vairs nebūs.
Var ar visu samierināties, izvēloties kādu no pieejamajām nodarbēm, klusībā nodzīvojot šeit savu dzīvi, nesapņojot par neko, netiecoties pēc nekā. Alternatīva ir tikai viena - izmantot jebkuru izdevību uz visiem laikiem aizbraukt uz citurieni, lai vienkārši padzīvotu. Jā, Krievija pasaulei deva varenu kultūru, taču liekas, ka šī kultūra vairs ir atrodama tikai grāmatās - vismaz Krievijas pilsētu ielās no tās nav ne miņas, kuras, kā noteikums, nosauktas kāda boļševiku diktatūras laika ļaundara vārdā.
Krievs Krievijā nejūtas kā saimnieks savās mājās, un pareizi - šīs mājas nepieder viņam. Viltīgā valdības sistēma, tā saucamā vertikāle, kad mērs ir pakļauts gubernatoram, bet gubernators ir pakļauts prezidentam, neparedz nekādu pilsoņu līdzdalību pat to lēmumu pieņemšanā, kas nepārprotami attiecas uz viņu dzīvi. Gubernatorus un mērus ieceļ 'no augšas' vai ievēl ļoti formālās vēlēšanās, iedzīvotājiem, nenojaušot par valdības maiņu.
Ekonomikas struktūra ir tāda, ka ikvienā reģionā lielākā daļa darbspējīgo iedzīvotāju ir nodarbināti vai nu "budžeta sfērā", t.i. strādā valsts skolās, slimnīcās vai citās subsidējamās iestādēs, tajā skaitā policijā (policists - tas ir ļoti prestižs amats), vai arī strādā valsts uzņēmumos - degvielas, transporta vai banku sektorā. Miljoniem krievu katru mēnesi saņem atalgojumu no valsts - personīgi no sava gubernatora vai no Putina. Tādējādi saimnieks valstī ir tieši prezidents un viņa padotie, bet iedzīvotāji - vienkārši īrnieki, kuriem ļauts šeit dzīvot.
Īrniekam ir maz lietu, par kurām priecāties, galvenā, visticamāk, ir televīzija, kas ikdienas stāsta par to, ka Krievija ir vislabākā valsts pasaulē, bet rietumvalstis tikai par to vien sapņo, kā to iekarot. Daudzi saprot, ka kaut kas ar šādu pasaules attēlojumu nav kārtībā, taču tādas domas pie nekā laba neved, jo iedzīvotājs nevar darīt neko, kas ļautu izmainīt situāciju valstī. Var pasapņot. Pieņemsim, varas vertikāle rītdien sabrūk. Vairs nebūs ne valsts uzņēmumu, ne iecelto mēru, ne televīzijas propagandas. Cilvēki paši sāks noteikt savu likteni un izturēties pret savu pilsētu, savu reģionu un savu valsti kā pret pašu mājām.
Laukus atbrīvos no nezālēm, iemācīsies tos atkal uzart, izaudzēt paši savu maizi. Zeļenogradskā piejūras kafejnīcā vārītās kukurūzas vietā parādīsies vietējās zivis. Bedres asfaltā tiks aizpildītas. Cik gadu tas prasīs - desmit, divdesmit, simts? Grūti apņemties visu savu dzīvi veltīt jaunas Krievijas izveidei, ja tikai stundu ilga brauciena attālumā no tevis atrodas jau gatava Nida, kas izskatās tā, kā Zeļenogradska varētu izskatīties 23. gadsimtā.
Es stāvu rindā uz Krievijas-Lietuvas robežas, es vēlos nokļūt Nidā, kaut gan labi saprotu - es nekad tur nevienam nebūšu vajadzīgs, es vienmēr būšu ciemiņš. Taču skumji ir tas, ka vienmēr ciemiņš es būšu arī Krievijā, kas nepieder ne man, ne maniem līdzpilsoņiem, un noteikti nekad arī nepiederēs. Es nezinu, ko ar to visu iesākt. Manuprāt, neviens nezina.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
