Oļegs Krasnopjorovs: Cilvēkkapitāls – zelta atslēdziņa, arī Latvijas attīstībai  (76)

Tomēr ir kāds jautājums, ko savā disertācijā atstāju bez sīkākas analīzes, - cilvēkkapitāla (galvenokārt - izglītības) loma ekonomiskajā attīstībā. Atšķirībā no fiziskā kapitāla, cilvēkkapitāls ir grūti novērtējams skaitliskā formā, tāpēc ekonometriskajos aprēķinos bieži netiek ņemts vērā. Tādējādi cilvēkkapitāla nozīme ekonomikas attīstībā patiesībā varētu būt lielāka, nekā parādās pētījumos.

Investīcijas dodas uz tām vietām, kur fiziskais kapitāls ir nepietiekams salīdzinājumā ar cilvēkkapitālu. Piemēram, lielākā daļa Āfrikas valstu nav pievilcīgākā vieta investīcijām, jo kopumā zemais izglītības līmenis nozīmē mazu atdevi no investīcijām fiziskajā kapitālā. Vēl viens piemērs - Japāna, kur ir augsts fiziskā kapitāla nodrošinājums, tāpēc potenciālais ieguvums no papildu investīcijām - neliels.

Tikmēr Austrumeiropas valstīm ar investīciju piesaisti veicas labāk, jo cilvēkkapitāla skaitliskajos rādītājos (izglītības līmenis, studējošo skaits utml.) mēs gandrīz neatpaliekam no vadošajām pasaules valstīm, kamēr fiziskā kapitāla nodrošinājums ir nepietiekams. Līdz ar to investīcijas pie mums var nodrošināt lielāku atdevi. Tātad Latvijas galvenais resurss un konkurences priekšrocība ir valsts iedzīvotāji. Tieši mūsu cilvēku resursi ļauj cerēt ienākuma ziņā kādreiz noķert Vāciju.

Ja runājam par izglītības kvalitāti, situācija Latvijā diemžēl neizskatās tik labi. Protams, tam ir objektīvi iemesli, piemēram, nepietiekamais zinātnes finansējums. Zinātne un augstākā izglītība ir nozares, kurās nepieciešami lieli ieguldījumi, līdz ar to Latvijas atpalicība kvalitātes ziņā ir saprotama (Latvijā ir maz zinātnisku publikāciju un patentu). Pēc universitāšu reitinga "Webometrics" datiem, no mūsu augstskolām tikai Latvijas Universitāte ir starp 1000 pasaules vadošajām (tiesa, jāatzīst, ka reitinga galvenais kritērijs - materiālu angļu valodā pieejamība internetā - nav objektīvākais rādītājs). Tai pašā laikā šie dati ir pietiekami satraucoši, lai uzdotu sev jautājumu - vai mēs darām visu pietiekami, lai saglabātu un uzlabotu cilvēkkapitālu arī pie esošajiem resursiem?

Cilvēkkapitāla bāzi nodrošina skolas izglītība, kura neprasa milzīgus ieguldījumus. Pamata un vidējās izglītības kvalitāte nav jāvērtē ne pēc skolēnu atzīmēm (kuras var paaugstināt, samazinot izvirzītās prasības), ne pēc centralizēto eksāmenu rezultātiem (kurus var uzlabot, samazinot izglītības standartus), un arī ne pēc dažādu eksotisku mācību priekšmetu esamības mācību programmā (tie maz ietekmē skolēnu bāzes zināšanas). Īstais kritērijs ir - cik labi Latvijas skolēni ir sagatavoti "lielajai dzīvei", salīdzinot ar jauniešiem citās valstīs.

Dažādu valstu skolēnu reālo zināšanu objektīva salīdzināšana ir iespējama - ar OECD Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) palīdzību. Reizi trīs gados vairākos desmitos valstu notiek 9. klašu audzēkņu (15 gadus vecu skolēnu) testēšana matemātikā, dabaszinātnēs, kā arī lasītā teksta izpratnē. Katrā valstī šajā pētījumā tiek iesaistīti 5000-10 000 skolēnu, un atlase ataino vidējo zināšanu līmeni (un nevis atsevišķu izcilnieku - starptautisko mācību olimpiāžu dalībnieku - apdāvinātību). Kaut arī PISA rezultāti neļauj analizēt pašreizējā cilvēkkapitāla līmeni, tie labi parāda, kāda būs situācija pēc 15-30 gadiem.

Ir saprotams, ka pamatskolas audzēkņu apmācībai nepiesaista pasaules vadošos zinātniekus un arī cita veida papildu tēriņi nav nepieciešami. Tāpēc šķistu tikai loģiski, ja dažādās valstīs (vai vismaz dažādās valstīs ar līdzīgu cilvēku mentalitāti) 9. klašu skolēni uzrādītu līdzīgas zināšanas. Taču tā nebūt nav. Pēdējie PISA rezultāti pieejami par 2009. gadu un liecina, ka Latvijas 9. klašu audzēkņu zināšanu līmenis ir būtiski zemāks par OECD valstu skolēnu vidējo rādītāju. Salīdzinājumam - Igaunijas skolēnu zināšanu līmenis ir būtiski augstāks par OECD valstu vidējo līmeni. Piemēram, dabaszinātnēs Igaunijas skolēni savākuši vidēji 528 punktus, bet Latvijas - 494. Nozīmīgas atšķirības vērojamas arī matemātikā (512 punkti pret 482), savukārt lasītā teksta izpratnē igauņi ieguvuši vidējo rādītāju 501 punkts, bet mūsu bērni - 484 punktus.

Dažreiz publiskajā telpā var dzirdēt argumentu, ka grūtības nodrošināt kvalitatīvu apmācību skolās saistītas ar mazu iedzīvotāju blīvumu. Proti, lauku apvidos ir nepietiekams iedzīvotāju blīvums infrastruktūras, tostarp skolu, nodrošināšanai. Tomēr PISA rezultāti apgāž šo argumentu.. Piemēram, Somija un Igaunija ir valstis ar augstu skolēnu zināšanas līmeni, taču mazu iedzīvotāju blīvumu. Acīmredzot, ka izcili skolotāji ir ne tikai pilsētās, bet arī lauku apvidos, tikai jāatrod veids, kā tos piesaistīt lauku skolām. Tas nav iespējams, ja pedagoga atalgojums ir būtiski zemāks par vidējo valstī.

PISA reitinga virsotnē ir Šanhaja (Ķīna), Honkonga (Ķīna), Somija, Singapūra un Dienvidkoreja. Ķīnas panākumi ir zīmīgi - līdz šim esam pieraduši, ka šajā valstī ražo plaša patēriņa preces, bet zināšanu ietilpīga ražošana koncentrējas Rietumeiropā un ASV. PISA dati liecina, ka šīs Āzijas valsts jauniešu zināšanas jau pašlaik pārsniedz Eiropas vienaudžu kompetenci. Lai arī zinātnes attīstībā Āzijas valstis joprojām atpaliek, visticamāk, pēc kāda laika situācija mainīsies tām labvēlīgi. Jāņem vērā vairāki aspekti - pirmkārt, 9. klasi un pirmos zinātniskos sasniegumus šķir vismaz 15 gadi. Otrkārt, Eiropas un ASV zinātne notur savas līderpozīcijas, lielā mērā pateicoties stipendiju un grantu sistēmai, kas ļauj piesaistīt spējīgus jauniešus no attīstības valstīm. Tomēr zinātne Āzijas valstīs attīstās un jau drīzumā viņi varēs realizēt savas spējas dzimtenē vai pat vēl vairāk - piesaistīt Eiropas kolēģus.

Vēl viens interesants PISA secinājums, kas turklāt bija vērojams arī iepriekšējā pētījuma veikšanas laikā 2006. gadā, - skolēnu zināšanu līmenis ir maz atkarīgs no kvantitatīviem rādītājiem, tostarp vidējā ienākumu līmeņa valstī, izdevumiem izglītībai, skolotāju skaitu uz 1000 skolēniem (par to esmu rakstījis arī iepriekš - te zinātniskā versija, bet te skaidrojums vienkāršākā valodā). Tas nozīmē, ka var lineāri palielināt izdevumus izglītībai, bet nesasniegt vēlamo. Piemēram, vienā no Eiropas Savienības bagātākajām valstīm - Luksemburgā - skolēnu zināšanu līmenis ir zemāks nekā Latvijā. Tas liecina, ka skolēnu panākumus nosaka daudz smalkāki un grūti izprotami nosacījumi, kuri patlaban precīzi nav skaidri.

Latvijā diskusija par skolas izglītību patlaban galvenokārt notiek saistībā ar mācību valodu, kā arī par dažādu eksotisku priekšmetu iekļaušanu mācību programmā. Skola visbiežāk tiek uztverta kā sociāla institūcija - vieta, kur "jāatsēž" un pēc kuras atstāšanas daudzi jaunieši ir bez darba tirgū nepieciešamajām iemaņām vai vispār bez izpratnes par to, ar ko tālāk dzīvē vēlētos nodarboties. Labi, ka augstskolas un tehnikumi tomēr būtiski samazina bezdarba risku.

Skaidrs, ka ar pašreizējo izglītības sistēmu Latvijai neizdosies būtiski uzlabot cilvēkkapitāla resursus, turklāt lineārs finansējuma pieaugums diez vai ko līdzēs. Globālā mērogā līdzīgā neapskaužamā situācijā ir visas Eiropas izglītības sistēma, ja salīdzinām to ar Āziju.

Turklāt es nebiedēju jūs ar kaut kādu nezināmu nākotni. Šī nākotne jau ir iestājusies - Latvija atsevišķi un Eiropa kopumā (ar dažiem izņēmumiem) piedāvā pasaules mērogā visai viduvēju skolas izglītības līmeni. Un nākotnē tas var radīt situāciju, kad Āzijas valstis sāk dominēt ne tikai kvantitatīvos rādītājos (kā pašlaik), bet arī kvalitātē. "Caurumu" šīs paaudzes izglītībā ne tikai būs grūti aizlāpīt, diemžēl sabiedrība patlaban nemaz neapzinās situācijas nopietnību.

Pirms 100 gadiem Rīgā, iespējams, tika uzbūvēts pirmais tanks pasaulē. Šodien mums diez vai ir pietiekama tehnoloģiskā bāze jauniem izgudrojumiem. Vēl vairāk - materiāltehnisko atpalicību var likvidēt, bet daudz būtiskāks attīstības nosacījums ir jaunieši ar izgudrotāju ambīcijām un iemaņām jeb, citiem vārdiem sakot, cilvēkkapitāls.