Oskars Morozovs: ‘Euro 2004’ galā, lai dzīvo ‘Euro 2004’!

Likumsakarīgi ir šo apskatu sākt ar mūsu valsts izlases snieguma iztirzāšanu.

Pats fakts par sevi – Latvija spēlē Eiropas futbola čempionāta finālturnīrā, vēl joprojām neliekas ticams un brīžiem šķiet, ka tas viss ir noticis sapnī. Jāatzīmē, ka sapnis bija patīkams.

Pretēji pesimismam, kas pirms čempionāta valdīja Latvijas izlases daudzu līdzjutēju galvās, ka “sasitīs” mūs visi “lielie” un mājās varēsim braukt ar nokārtiem deguniem, Latvijas izlase parādīja savām spējām ļoti saturīgu sniegumu. Visādā ziņā Latvijas izlase izraisīja daudzu ārzemju futbola speciālistu un līdzjutēju apbrīnu un sajūsmu. Šādu sniegumu no mazās valstiņas neviens nebija gaidījis. Domājams, ka Brukneram, un vēl jo vairāk Felleram, Latvijas izlase paliks atmiņā uz ilgu laiku, jo pirmajam nācās 73 minūtes izmisīgi meklēt risinājumus, lai “uzlauztu” mūsu izlases aizsardzību un paglābtos no zaudējuma, savukārt Fellers var pateikties mūsu izlasei par to, ka šobrīd neieņem vairs to amatu, ko ieņēma pirms čempionāta. Jāatzīmē, ka Starkovs sarūpēja Vācijas izlasei lielas problēmas, jo šobrīd federācija nespēj atrast cilvēku, kas turpmāk varētu vadīt Vācijas valstsvienību – Hicfelds un Daums atteicās, savukārt pēdējo cerību – Rehāgelu diez vai grieķi gribēs atlaist. Varbūt, lai piedāvā šo posteni galvenajam vaininiekam – Aleksandram Starkovam?

Runājot par Starkovu gribas atzīmēt gan viņa milzīgo ieguldījumu Latvijas izlases sniegumā, gan arī to, ka izlases vadītājs kārtējo reizi parādīja, ka viņa mīļākā taktika ir “4-4-2”, no kuras viņš nespēj atkāpties pat tad, kad ir skaidrs, ka pretinieks (Nīderlande) šo taktiku ir paralizējusi. Iespējams Starkovam tomēr būtu nepieciešams nomainīt darbavietu un pieņemt kāda ārvalstu kluba piedāvājumu, lai audzētu taktisko un trenera pieredzi, kas lieti varētu noderēt vadot Latvijas izlasi, tāpēc ka nupat jau ir pilnīgi skaidrs – Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā ar trenera iemīļoto taktiku mūs var sagaidīt izgāšanās, jo pārsteigt pretiniekus ar to, ka kāds vēl spēlē “4-4-2” mēs vairs nevarēsim – pārāk daudz par mums ir zināms pēc čempionāta.

Ja runā par izlasi, tad, protams, ir jāatzīmē visu laukumā izgājušo futbolistu lieliskais sniegums, taču īpaši izcelt gribas piecus no visiem – Aleksandru Koļinko, Igoru Stepanovu, Andreju Rubinu, Andreju Prohorenkovu un Māri Verpakovski. Šie spēlētāji pamatoti ir nosaucami par Latvijas izlases zvaigznēm un, ja Verpakovskis uzspīdēja jau kvalifikācijas spēlēs, tad pārējie spēja mobilizēties tieši šim turnīram un nodemonstrēt patiešām lielisku sniegumu. Ne velti par visiem šiem spēlētājiem šobrīd tiek izrādīta pastiprināta ārvalstu klubu interese, kuru skaitā ir pat tādi “grandi” kā “Manchester United” un “Chelsea”. Māris Verpakovskis gan paguva atzīmēt, ka šīs baumas ir nepatiesas un viņa plānos ietilpst palikt Kijevas “Dinamo” sastāvā, kas, visticamāk, ir vienīgais pareizais lēmums, lai mūsu uzbrucējs turpinātu veiksmīgi attīstīt savu prasmi.

Stepanovu un Rubinu vēlās iegādāties Spānijas klubs “Levante”. Ja Stepanovam šī pāreja problēmas nerada, jo čempionāta laikā Igors tika atbrīvots no līgumsaistībām ar Londonas “Arsenal”, tad Rubinam var rasties problēmas, jo neskatoties uz to, ka Andrejs jau ir mutiski vienojies par pāreju uz spāņu klubu, tomēr, kā jau to varēja gaidīt, Jaroslavļas klubs sāk spēlēt teātri, tēlojot, ka par šādu darījumu neko nav dzirdējuši. Pamācība jaunajiem Latvijas futbola talantiem – nedodieties spēlēt uz Krievijas čempionātu, ja vēlaties, lai jūsu karjera turpinātos veiksmīgi! Diemžēl arī Andrejs Prohorenkovs tā vietā, lai dotos spēlēt Vācijas Bundeslīgā ir izvēlējies vieglāko ceļu – spēlēt Maskavas “Dinamo”. Kārtējais futbolists ir nolēmis norakt savu talantu?

Nobeidzot par Latvijas izlasi, gribas pateikties visiem, kas sarūpēja mums šo lielisko pasākumu – Latvijas futbola izlasei un līdzjutējiem, bez kuriem kā jau ne reizi vien ir atzīmējis Starkovs, nebūtu šo panākumu!

Grieķija

Ja Grieķijā neuzcels pieminekli Oto Rehāgelam, tad būs jāatzīst, ka grieķi ir nepateicīga tauta. Vienpadsmit jau esošajiem Olimpa dieviem ir pievienojušies vēl vairāki – grieķu izlases futbolisti, kas spēja paveikt šo brīnumu, un Zevam blakus nosēdies Oto Rehāgels! Kurš gan varēja iedomāties pirms čempionāta, ka Rehāgela vadītā komanda spēs izkļūt no apakšgrupas, nemaz nerunājot par uzvaru finālā? Visu šo panākumu pamatā ir viena cilvēka darba panākumi. Šis cilvēks ir vācietis Oto Rehāgels, kurš dažu nedēļu laikā ir kļuvis par futbola pasaulē visvairāk pieminēto un apbrīnīto cilvēku. Cilvēks, kas grieķus ir iemācījis ievērot spēles disciplīnu, un tas ir pilnīgi atmaksājies. Rehāgels ir arī cilvēks, kas pierādīja, ka ar Starkova iemīļoto “4-4-2” var uzvarēt Eiropas čempionātā, ja vien prot ar šo taktiku variēt. Grieķi finālā uzvarēja pelnīti, grieķi vairāk gribēja šo uzvaru un to arī saņēma. Ņemot vērā grieķu izlases vecumu, šis pats sastāvs spēlēs arī Pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā un kas zina, varbūt grieķi spēs atkārtot Francijas uzvaras gājienu?!

Portugāle

Portugāles izlase šajā čempionātā var pateikties veiksmei, jo, zaudējot pirmo spēli grieķiem, tā tomēr spēja kvalificēties ceturtdaļfinālam, kur pārspēja Angliju. Arī uzvara pār Nīderlandi ir uzskatāma par veiksmi, jo, vērtējot pēc snieguma čempionātā, Portugālei šajā spēlē nevajadzēja uzvarēt. Neko tādu portugāļi nespētu paveikt, ja pie izlases stūres neatrastos Luišs Filipe Skolari, kurš spēja pēc zaudētās spēles pret Grieķiju nomainīt visu aizsardzības līniju. Skolari spēja nekļūdīgi laist laukumā rezervistus, kuri savukārt ar gūtajiem vārtiem izšķīra spēļu likteni. Luišs Filipe Skolari – lūk tā sauc Portugāles izlases veiksmi! Taču fināla spēlē Portugālei nespēja palīdzēt pat Skolari, neviens no viņa “izmestajiem trumpjiem” izlauzties cauri grieķu aizsardzības bastioniem. Daudziem Portugāles izlases “zelta paaudzes” spēlētājiem šis bija pēdējais starts izlasē, taču nevajag skumt – paliek tādi spēlētāji kā Ronaldū, Andrade, Nunū Gomešs un citi, un tas nozīmē, ka ar Portugāli arī turpmāk būs jārēķinās.

Spānija

Iemesls, kāpēc Spānija izstājās jau pēc apakšgrupu fāzes, ir blāvais uzbrukuma futbolistu sniegums, jo, ja spāņi būtu guvuši par diviem vārtiem vairāk, Saesa izlase spēlētu ceturtdaļfinālā grieķu vietā. Teikt, ka Spānijai nav labu spēlētāju, jo sevišķi uzbrukumā, būtu pilnīgi muļķīgi, drīzāk šoreiz, laikam, tiešām vainu jāuzņemas bijušajam izlases trenerim Injaki Saesam, kas no šī lieliskā sastāva nespēja izveidot konkurētspējīgu vienību. Saess ir atlaists, tagad spāņiem ir jāaizmirst “Euro 2004” piedzīvotā neveiksme un jāpierāda, ka šī izlase ir pietiekami laba, lai spētu kvalificēties Pasaules čempionātam.

Krievija

Krievijas futbols izlases līmenī ir “iekritis dziļā bedrē”, no kuras izkļūt ārā tā nespēj nu jau vairākus gadus. Nomainījušies ir vairāki treneri, taču galarezultātu tas neuzlabo. Gribas domāt, ka vaina meklējama PSRS laika sistēmā, kad sports bija valsts propagandas ierocis, un panākumi pārsvarā tika gūti pateicoties nežēlīgam treniņu procesam un represīvām metodēm. Šodien šādi laiki Krievijā vairs nav un šīs valsts futbols nīkuļo – spēlētājiem trūkst gribasspēka, motivācijas un klimats komandā katrā turnīrā tiek sabojāts ar kādas “zvaigznes” izlēcieniem. Šodien noteikti Krievijas izlasi vairs nevar pieskaitīt pie Pasaules un pat Eiropas spēcīgākajām izlasēm. Krievijas futbola dzīves vadītājiem būtu tas vienreiz jāsaprot un pēc iespējas ātrāk jāmeklē loģiski risinājumi, pretējā gadījumā arī turpmāk vainīgi būs tiesneši, treneri un citas muļķības.

Francija

Droši var apgalvot, ka šajā čempionātā Francijas izlase spēlēja bez trenera, pareizāk sakot trenera pienākumus pildīja Zinedīns Zidāns. Atliek atcerēties spēli ar Angliju, kad Santinī stāvēja laukuma malā ar bezcerības pārņemtu seju, savukārt Zizū komandu izglāba no zaudējuma un nodrošināja uzvaru. Savukārt ceturtdaļfinālā Francijai vienkārši pietrūka vēlmes uzvarēt, ko arī atzina paši spēlētāji. Santinī ir prom, viņa vietā, visticamāk, nāks Lorāns Blāns un atliek Francijai novēlēt atgūt bijušo slavu, jo šī ir izlase, kurai ir lieliski spēlētāji un garš tikpat lielisks rezervistu soliņš. Tātad Franciju varam pie visu turnīru favorītiem pieskaitīt arī turpmāk, atliek tikai novēlēt vairāk veiksmes un gribas spēka.

Anglija

Atļaušos apgalvot, ka visu Anglijas izlases neveiksmju vaina šajā turnīrā ir jāuzņemas vienam cilvēkam – “misteram popkultūrai” Deividam Bekhemam. Šis kādreiz tik lieliskais spēlētājs ir stipri sasirdzis ar zvaigžņu slimību, kas traucē Bekhemam spēlēt. Par apliecinājumu ir arī vainas meklējumi citos, nevis sevī. Visādi citādi Anglijas izlase rādīja acij tīkamu sniegumu. Īpaši patīkami pārsteidza jaunais Veins Rūnijs, kas Angliju uz saviem pleciem ievilka ceturtdaļfinālā. Diemžēl trauma liedza pildīt šo pienākumu arī turpmāk. Tas nekas, spēlētājam ir tikai 18 gadi un viss vēl priekšā, ja vien neaplips ar jau minēto slimību (tfu-tfu-tfu). Cik zināms, Svens-Gorans Eriksons paliek savā amatā, kas nozīmē, ka arī turpmāk Anglija būs lieliska komanda un, ja tiks savests kārtībā komandas mikroklimats, tad panākumi neizpaliks.

Horvātija

Horvātiem kāju aizlika priekšā spēles ar Franciju tiesnesis Kims Miltons Nilsens. Taču par tiesnešiem parunāsim vēlāk. Arī pirmā spēle – pret Šveici, - kad horvāti neizmantoja viena cilvēka pārsvaru gandrīz puslaika garumā, nospēlēja izšķirošu lomu tajā, ka Horvātija nekvalificējās ceturtdaļfinālam. Kopumā Horvātijas izlase izskatījās teicami, augstas klases spēlētāju izlasē netrūkst, tā kā jāatrod tikai īstais cilvēks, kas spēs šo izlasi vest pretī panākumiem.

Šveice

Šveicei, tāpat kā Latvijai, lielus panākumus pirms turnīra neviens nesolīja, un pareizi darīja. Ja vienā apakšgrupā saliktu Šveici, Latviju, Bulgāriju un, teiksim, Krieviju, tad, varbūt, šveiciešiem rastos iespēja tikt no apakšgrupas ārā, bet tādā grupā, kāda bija šajā čempionātā, šveiciešiem nebija nekādu cerību. Likumsakarīgi – pēdējā vieta apakšgrupā. Vienīgā cienīgā spēle bija pirmā – pret Horvātiju. Turpinājumam, acīmredzot, pietrūka spēka.

Zviedrija

Zviedri, manuprāt, izcēlās ar skaistāko futbolu šajā čempionātā. Ko vērta vien bija pirmā spēle pret Bulgāriju! Turpinājumā tik gludi vairs negāja, taču minimālais uzdevums – tikt ceturtdaļfinālā, tika izpildīts. Vienīgi spēle ar Dāniju bija tāda stipri aizdomīga, taču neviens itāļiem neliedza sagraut Bulgāriju un atstāt aiz strīpas dāņus, tā kā zviedriem neko pārmest nevar – katrs spēlē kā grib, galvenais, ka vēlamais ir panākts. Diemžēl pāri ceturtdaļfināla slieksnim tikt pāri neizdevās, zaudējot Nīderlandei 11 metru soda sitienos, taču šāds spēles iznākuma noskaidrošanas veids objektīvi neparāda labāko, bet gan veiksmīgāko. Zviedrijas izlasei ir milzīgs potenciāls, lai arī turpmāk demonstrētu lielisku spēli un piedalītos lielajos futbola svētkos.

Dānija

Diemžēl šie dāņi vairs nav tie, kas 1992.gadā spēja pārsteigt visu futbola pasauli, uzvarot Eiropas čempionātā, taču arī šī izlase ir pelnījusi uzslavas, jo kvalificējās ceturtdaļfinālam, aiz sevis atstājot Itāliju. Komanda ir gados jauna, tāpēc var cerēt, ka visi panākumi tai ir vēl tikai priekšā.

Itālija

Itālijas izlase, līdzīgi kā Krievija, visu čempionāta laiku nodarbojās ar intrigām, tāpēc arī izpalika sportiskie panākumi. Čempionāta laikā noskaidrojās, ka itāļu izlasē ir “kamielis” – Frančesko Toti. Tāpat noskaidrojās, ka Kristianam Vjēri nav konflikta ar Bufonu (lai gan neviens īpaši par to nešaubījās), un, ka atšķirībā no preses konferencēm, kur Vjērī bija bagāts uz skaistiem epitetiem, uz laukuma šis itālis bija neveiksmīgs – ja veiktu statistisko pētījumu, tad Vjēri noteikti ieņemto pirmo vietu garām aizsisto sitienu skaitā. Īsi runājot – Itālija visus spēkus iztērēja cīnoties ar žurnālistiem, tiesnešiem un citām likstām, kas itāļu izlasi bija apsēdušas. Šī jaunā mode - visus vainot savās neveiksmēs – ir skārusi arī itāļus. Kamēr itāļi netiks pāri šai slimībai, panākumi sasniegti netiks, lai arī cik spēcīgs būtu sastāvs. Skumji, ka savulaik viena no labākajām Eiropas izlasēm ir pārvērtusies par vienību, kas to vien spēj, kā trīt mēles.

Bulgārija

Skatoties uz to, ko uz laukuma darīja, jeb pareizāk sakot - nedarīja Bulgārija, grūti saprast, kā šī izlase nonāca “Euro 2004”. Bulgārijas izlase pamodās tikai pēdējā spēlē, pret Itāliju, sagādājot itāļiem milzu traģēdiju. Visā visumā Bulgārija izcēlās ar bezrakstura futbolu, bez idejām, bez svaiguma, bez futbola. Skatoties uz bulgāru sniegumu rodas doma – iespējams ir jāsamazina dalībvalstu skaitu, lai turpmāk nebūtu jālūkojas uz to, kā tiek pazemotas tādas izlases kā Bulgārija. Cerams, ka jaunais izlases treneris Hristo Stoičkovs spēs no šīs izlases izveidot ko jēdzīgāku nekā to spēja (nespēja) Plamens Markovs.

Čehija

Ja viss notiktu pavisam godīgi un likumsakarīgi, tad Čehijas izlase kļūtu par šī čempionāta uzvarētājiem, jo bija vienīgā izlase, kas izskatījās masīvi. Masīvi visās līnijās. Ja Latvijas “4-4-2” aizsardzībai čehiem tomēr izdevās izlauzties cauri, tad grieķu tās pašas taktikas aizsardzība čehiem nebija “pa zobam”. Ļoti, ļoti žēl, jo čehiem bija jāuzvar šajā čempionātā! Visu cieņu Čehijas izlases “vectētiņam” Brukneram, kas savā cienījamā vecumā spēja izveidot vissaliedētāko izlasi, kas laukumā izskatījās ļoti pārliecinoši. Barošs, Poborskis, Kollers, Nedveds, Čehs.... Būtībā visa izlase šajā čempionātā bija augstā līmenī, tāpēc nevienu īpaši izcelt negribās, taču Fortūnai labpatikās arī šajā čempionātā čehiem uzgriezt muguru. Nekas, nav pēdējais turnīrs, gan jau būs iespēja pacīnīties par zeltu.

Nīderlande

“Nīderlande vienmēr ir favorītos, bet tai vienmēr nepaveicas”. Šādu frāzi spēlē starp Nīderlandi un Portugāli pieminēja LTV7 komentētājs Anatolijs Kreipāns, un grūti viņam ir nepiekrist. Nīderlandei bija lielisks sastāvs, taču kārtējo reizi pietrūka veiksmes un gribas spēka. Pēdējā spēlē Nīderlande izskatījās nevarīga un pati vārtus gūt nespēja (vienīgos vārtus Nīderlandes izlases labā guva Žorže Andrade, raidot bumbu savos vārtos). Lai arī Rūds van Nīstelrojs pēc spēles par visu nelaimju galveno vaininieku nosauca zviedru tiesnesi – Andersu Frisku, tomēr vienīgais, ko viņš ar šādu “mutes palaišanu” izpelnījās ir diskvalifikācija uz divām Pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlēm. Kā jau teicu, par tiesnešiem parunāsim atsevišķi, bet tas, ka futbolisti ir palikuši ļoti runātīgi, tas ir fakts. Ja tas pats Nīstelrojs vairāk laika būtu veltījis vārtu gūšanai, iespējams vaininieki nebūtu jāmeklē. Visādā ziņā Nīderlandei vienmēr ir bijusi laba izlase, gan kādreiz arī veiksme uzsmaidīs...

Vācija

Jau pirms 2002.gada Pasaules čempionāta klīda runas par to, ka Vācijas izlasē ir krīze un, ka neko ievērības cienīgu tā sasniegt nespēs. Toreiz eksperti kļūdījās, taču tie, kas turpināja apgalvot to pašu pirms Eiropas čempionāta, šoreiz nekļūdījās. Vācijas izlasei šajā turnīrā nebija neviena uzbrucēja, kas būtu spējīgs glābt izlasi. Laukumā esošie Kuranji un Bobičs vārtu birumu garantēt nespēja, Kloze bija tikko atkopies no traumas, līdz ar to uzbrukuma līnija bija bezzobaina. Viduslīnijā visa darba nasta bija jāstiepj Balakam, kas ar saviem pienākumiem tika galā ar grūtībām. Iepriecināja jaunais vācu pussargs Šveinšteigers, kas varētu būt Vācijas nākotnes izlases nopietns balsts. Vienīgais spēlētājs, kuru gribas izcelt no Vācijas izlases ir Olivers Kāns. Viņš, neskatoties uz vecumu un slikto veselības stāvokli, bija vienīgais, kas cīnījās vāciešu rindās visu spēles laiku, parādot Lēmanam, ka kāds laiciņš tomēr uz rezervistu soliņa būs vēl jāpasēž. Vācijai ir nepieciešamas “jaunas asinis” gan treneru štatā, gan spēlētāju sastāvā. Treneris tiek neveiksmīgi meklēts, gan jau atradīs, nākamais uzdevums – nokomplektēt sastāvu, kas Vācijai spēs atgriezt veco slavu.

Tiesāšana

Pirms turnīra sākuma, pētot pieaicināto tiesnešu sastāvu likās, ka nu reiz būs viens turnīrs, kurā tiesāšana būs augstā līmenī. Pirmās astoņas spēles tā arī bija. Pēc tam sākās ļaunākais, kas var notikt – pietiesāšana favorītiem. Lai kāds pamēģina pierādīt, ka nepietiesāja! Atcerēsimies Trezegē gūtos vārtus pret Horvātiju, Vācijas izlases regbija paņēmienus pret Verpakovski, Nīderlandes otros vārtus spēlē pret Čehiju, sarkanā kartiņa Ovčiņņikovam, un tā tālāk un tā joprojām. Tiesneši kļūdījās rupji un acīmredzami. Kims Miltons Nīlsens un Terje Hoge pietiesāja favorītiem, par ko nemanāmi, bez skandāla tika noņemti no tiesāšanas, Railijs pēc spēles Vācija – Latvija arī zaļajos laukumos vairs neparādījās, spāņu un portugāļu tiesneši savukārt nespēja tikt galā ar savu temperamentu, dalot kartiņas pa labi un pa kreisi, apstādinot spēli katrā situācijā, kad kāds “teatrālis” mira no neliela pieskāriena. Tāpēc arī šos divus tiesnešus mēs līdz turnīra beigām vairs nemanījām. Bet bija arī lieliski tiesneši. Starp šādiem var nosaukt Valentīnu Ivanovu, Pjerluidži Kolinu, Andersu Frisku, Ļubošu Mihelu, Ursu Meijeru un Markusu Merku. Tieši šāda tiesāšana padara futbolu vēl baudāmāku – kad tiesnesis ir korekts, neuzpērkams un nepamanāms. Ideāls tiesnesis, un tieši tādi bija šie pieminētie seši tiesneši. Par pārējiem vairs nerunāsim, gan jau viņi savas kļūdas sapratīs, izdarīs pareizos secinājumus un turpmāk tiesās atbilstoši tam, kāda ir viņu kategorija un atbildībai, ko uzliek turnīrs un honorārs, ko viņi saņem par tiesāšanu šādā turnīrā.

Rezumē

2004.gada Eiropas futbola čempionāts ir nosaucams par izdevušos, jo Portugāle bija parūpējusies, lai gan tie, kas ieradās vērot futbolu klātienē, gan tie, kas vēroja šo čempionātu pie TV ekrāniem justos labi. Teiksim portugāļiem “Liels paldies!” un cerēsim, ka 2008.gada Eiropas čempionāts, kas norisināsies Austrijā un Šveicē, būs vēl krāšņāks kā Portugālē. Tāpat cerēsim, ka Latvija spēs kvalificēties arī šim turnīram un nodemonstrēt vēl lieliskāku sniegumu! Ardievu “Euro 2004”!