Otto Ozols: 28 kašķīgi egoisti – pirkstu bakstītāju savienība  (110)

Taisnība, ka Eiropas Savienība šajā ziņā nav gluži Padomju Savienība – par "nepareizu" viedokļu paušanu gluži cietumā neliek, bet par "kaitīgu mītu vairotāju" gan var nodēvēt. Tomēr, atvainojiet, nebūšu īsti precīzs – Eiropas Savienībā šobrīd ir kāda valsts, kur vismaz desmit cilvēki jau sēž cietumā, jo viņiem un viņu vēlētājiem – vairākiem miljoniem – ir atšķirīgi uzskati. Līdzīgi kā Padomju Savienībā, viņiem izvirzītas kriminālapsūdzības.

Padomju Savienība arī noliedza, ka tajā būtu politieslodzītie. Komunistu režīms teica, ka atšķirīgi domājošie ir vienkārši likumpārkāpēji. Un, ziniet, pret viņiem varēja lietot pat "samērīgu spēku". Cerams, ka ES drīz tiks atklāti izsludināts, kādus viedokļus var brīvi paust un kādus labāk ne.

Protams, ka normālā, civilizētā sabiedrībā ar atšķirīgu viedokli nedrīkst attaisnot klajas nelietības – rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un citas nelietības. Tomēr pēdējā laikā tieši šīs robežas Eiropas Savienībā ir kļuvušas krietni vaļīgākas. Vēl nesen Eiropas lielākie demokrāti un liberāļi pamatoti uztraucās, ka Francijas galēji labējās Nacionālās frontes līdere Marina Lepēna varētu gūt sekmes prezidenta vēlēšanās. Šobrīd šie paši demokrāti un nesenie kaismīgie liberāļi salīdzinoši rāmi noskatās, kā Francijas kaimiņvalsts premjerministra domubiedri vicinās ar fašistu sveicieniem. Un nevis viens vai daži, bet desmiti un simti. Naids pret mazāku tautu kļuvis par nāciju vienojošu ideoloģiju. Kā smalki ļaudis saka, "déjà vu".

Atgriežoties pie "kaitīgā mīta" par Padomju un Eiropas Savienības salīdzinājumu, – nevienam nav šaubu, ka PSRS bija ļoti neefektīva. Pavisam nesen tieši to pašu par ES teica jaunievēlētais Francijas prezidents Emanuels Makrons. Viņš norādīja, ka Eiropas Savienība (ES) ir "pārāk vāja, pārāk lēna, pārāk neefektīva". Protams, ka sistēmiski tās nepavisam nav identiskas savienības, tomēr minētās problēmas var droši attiecināt uz abām.

Var bezgala ilgi un kaismīgi diskutēt un teikt, ka ES un PSRS salīdzinājums ir netaisns, pārspīlēts, nejēdzīgs un pat kaitīgs. Lai tā būtu. Tomēr PSRS sabruka – un nevis tāpēc, ka tā bija stipra, ātri reaģējoša un efektīva, bet gan iepriekšminēto īpašību dēļ. Vēstures speciālisti zina, ka pēdējam PSRS līderim Mihailam Gorbačovam sākotnēji nebija nekādas vēlmes reformēt Padomju Savienību. Tomēr iekšējā vājuma un neefektivitātes dēļ tā piedzīvoja krīzi pēc krīzes, un Gorbačovam bija jāsāk izmisīgi rīkoties. Tomēr bija par vēlu – Padomju Savienība bija kļuvusi pārāk vāja un sabruka.

Protams, ka Eiropas Savienība strukturāli ir ļoti atšķirīga, tomēr tās neefektivitāti un vājumu nenoliedz pat vienas no lielākajām dalībvalstīm līderis. Arī citu valstu vadītāji nereti ir spiesti atzīt to pašu. Tomēr atšķirībā no Padomju Savienības, pieņemu, ka vairums Latvijas un citu dalībvalstu iedzīvotāju nevēlas Eiropas Savienības sabrukumu. Tomēr vai kaut kas tiek darīts lietas labā? Godīgi skatoties uz faktiem, jāatzīst, ka problēmas ir labi redzamas jau sen, bet to novēršanai lielas sekmes nav bijušas.

To, ka Eiropa nespēj rīkoties, varēja redzēt jau pirms 26 gadiem, kad Eiropas Kopienas kaimiņos, bijušajā Dienvidslāvijas teritorijā, uzliesmoja sērijveida kari. Tā bija vājprātīga asinspirts, kuras laikā tika noslepkavoti 130 000 līdz 140 000 cilvēku. 20. gadsimta pašās beigās Eiropas teritorijā ilgstoši darbojās paramilitāru noziedznieku izveidotas izvarošanas nometnes. Tiek lēsts, ka šo konfliktu laikā masveidā izvaroja 20 000 līdz 30 000 sieviešu. Eiropa atkal piedzīvoja masu slepkavības – Srebrenicā vien tika nogalināti vairāk nekā 8000 bosniešu. Piedevām tas notika burtiski 400 nīderlandiešu miera uzturētāju degungalā. Viņi bezpalīdzīgi noskatījās un vēlāk aizmuka uz mājām.

Šis vājprāts turpinājās garus desmit gadus. Eiropas Kopienas valstu līderi rīkoja bezjēdzīgas sapulces un sarunas. Dažos gadījumos ar savu neizlēmību pat iedrošināja kara noziedzniekus. Britu vēsturnieks Tonijs Džads rakstīja, ka franču ģenerālis Bernārs Žanvjē, ANO Aizsardzības karaspēka komandieris Bosnijā, personīgi aizliedza gaisa uzbrukumus Bosnijas serbu spēkiem Srebrenicā. Holandiešu valdība gāja tiktāl, ka uzlika veto jebkādam NATO uzbrukumam Bosnijas serbu cietokšņiem, līdz visi holandiešu karavīri bija drošībā ārpus valsts. Britu varasiestādes pavadīja pirmos Dienvidslāvijas konflikta izšķirošos gadus, klusi kavējot jebkādu tiešu iesaistīšanos no EK vai NATO puses. (2)

Beigās konfliktu vispirms nobremzēja, bet vēl pēc pāris gadiem vispār pārtrauca nevis Eiropas valstis, bet gan ASV, aktīvi iesaistoties. Eiropas Kopiena desmit gadus izrādīja absolūtu impotenci novērst ārprātīgu konfliktu pie pašām namdurvīm. ASV rīcība pierādīja, ka izlēmīga un enerģiska rīcība spēj šādus konfliktus apstādināt. Protams, Eiropas Kopiena jeb šodienas Eiropas Savienība nav salīdzināma arī ar ASV, bet, neapšaubāmi, jau toreiz bija redzams, cik savu dažādo interešu sašķeltībā tā ir vāja un neefektīva. Kopš Dienvidslāvijas karu beigām ir pagājuši 16 gadi. Vai kaut kas ir mainījies?

Gudrās un efektīvās savienībās to dalībnieki būtu mācījušies no kļūdām un izveidojuši savstarpējās sadarbības mehānismus, lai laicīgi pamanītu draudošās krīzes un rastu efektīvu risinājumu. Tomēr ES sekojošajos gados atkal ir piedzīvojusi vairākus smagus satricinājumus – eiro krīzi, bēgļu krīzi, "Brexit" un tagad arī Katalonijas krīzi. Katra no tām ir atšķirīga, bet atkal vienojošais ir fakts, ka tās bija iepriekš paredzamas. ES dalībvalstis nespēja tās laicīgi pamanīt, rīkoties ātri un efektīvi.

Īpaši traģiska ir bēgļu krīze. Līdzīgi kā Dienvidslāvijas konfliktu gadījumā, atkal ir tūkstošiem upuru. Burtiski ES pievārtē, Vidusjūrā, ik gadu noslīkst vairāki tūkstoši bēgļu. ANO organizācijas norāda, ka kopš 2014. gada Vidusjūrā ceļā uz Eiropu katru gadu aiziet bojā no 3000 līdz 5000 cilvēkiem. Un atkal viena no pasaules ietekmīgākajām ekonomikām, militāri varenākajām savienībām nav spējīga atrast kopīgu risinājumu, kā apstādināt šo ārprātu. Protams, ka, līdzīgi kā Dienvidslāvijas gadījumā, cēloņi problēmām visbiežāk ir meklējami ārpus ES. Tomēr stiprai un efektīgai valstu savienībai vajadzētu spēt ietekmēt arī ārējos konfliktus, kas apdraud pašas ES dalībvalstis.

Kad tiek jautāts, kāpēc ES nespēj tikt galā ar šīm iekšējām un ārējām postošajām krīzēm, tad atbilde ir absurda – vainīgi ir visi un vainīgs nav neviens. Līdzīgi kā tālajos 90. gados, dalībvalstu intereses un viedokļi mēdz būt tik atšķirīgi, ka vienoties par efektīvu un ātru rīcību izdodas reti. Nacionālo valstu līderi baksta viens uz otru ar pirkstu, kašķējas un nespēj laicīgi risināt problēmas. ES līderi, kuru uzdevums būtu koordinēt dalībvalstis, acīmredzami ar šo uzdevumu nespēj tikt galā. Tas būtu saprotams un pieņemams vēl pirms kāda laika. Bet, ja tas turpinās teju vai bezgalīgi, tad ir jāsāk bažīties, vai tikai Eiropas Savienību nepiemeklē Padomju Savienības liktenis. Jo, ja krīzes kļūst hroniskas, tad kāda neizbēgami var kļūt liktenīga. Vai tiešām mēs to vēlamies piedzīvot? Ticu, ka – nē.

Eiropas Savienībai ir jāseko pašas sludinātajiem demokrātijas principiem, tostarp vārda brīvībai, un stingri jāseko cilvēktiesību ievērošanai pašu mājās. Tieši tāpat nedrīkst turpināt būt 28 kašķīgu un egoistisku dalībvalstu – vienam uz otru pirkstu bakstītāju – klubiņam. Jo tikai un vienīgi tā Eiropas Savienība var pierādīt, ka nav Padomju Savienība, kur demokrātija bija dekorācija un problēmas tika risinātas vēlu un par vēlu. Latvijas gadījumā, protams, atbildība ir jāprasa no mūsu politiķiem. Mēs esam vienlīdzīga ES dalībvalsts, un mūsu politiķiem var būt balss, kuru sadzird un kurā ieklausās. Pašreizējais Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers ir no Luksemburgas, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir trīsreiz mazāka valsts nekā Latvija.

Avoti:

1. Otto Ozols. Padomju Eiropas Savienība

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/otto-ozols-padomju-eiropas-savieniba.d?id=49422175

2. Tonijs Džads. Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada. Izdevniecība "Dienas grāmata", 757. lpp.