Iemesli ir jau agrāk zināmie - Tuvajos Austrumos un Āfrikā dzimstība ir krietni lielāka nekā Eiropā, pārtikas un dzeramā ūdens trūkums kļūst aizvien izmisīgāks. Tāpat šajās zemēs plaukst un zeļ vardarbība - reliģiska, politiska un klaji bandītiska. Miljoniem cilvēku tur pastāvīgi ir izsalkuši, izslāpuši, vairumā gadījumu arī slikti izglītoti, nereti līdz izmisumam dusmīgi.

Šādi cilvēki visbiežāk ir ļoti ērts mērķis visdažādākajiem ekstrēmistiem - reliģiskajiem un politiskajiem. Starp šiem miljoniem bija un būs visa veida radikāļi, kuri auguši sociāli agresīvā vidē un pieraduši pie galējās vardarbības izdzīvošanas dēļ. Piedevām klimata izmaiņa padara situāciju vēl dramatiskāku - karstums palielinās un ūdens trūkst aizvien vairāk, kas tikai vēl vairāk pastiprina iepriekšminētās sociālās problēmas.

Jau iepriekš norādīts, ka tuvākajos 40 - 50 gados pasaulē nāks klāt vēl apmēram divi miljardi iedzīvotāju. No tiem apmēram puse būs pašreizējo krīžu reģionos - Tuvajos Austrumos un Āfrikā. Protams, viss šis miljards negāzīsies uz Eiropu. Tomēr Eiropu var satricināt arī, ja tie būs kaut simts miljoni. Jāatgādina, ka daļā Eiropas, īpaši Austrumeiropā ir pamatīga demogrāfiskā krīze, sabiedrības strauji noveco. Šo jauno cilvēku deficītu strauji aizpildīs ieceļotāji. Kā jau teicu - šie miljoni nāks ne tikai no citām kultūrām, bet arī no vietām, kur elementāra izglītība ir reta parādība, bet vardarbība - izdzīvošanas pamats.

Nav šaubu, ka tas detonēs aizsargreakciju - eiropieši radikalizēsies, pie politiskās varas rausies populisti un dažāda veida radikāļi. Zviedrijā jau kādu laiku trešā lielākā parlamenta partija ir labējie radikāļi - Zviedru demokrāti (Sverigedemokraterna). Aptaujas rāda, ka līdzīgas tendences ir redzamas arī Vācijā, īpaši jau pēdējā laikā.

Viss augstākminētais nav nekas jauns - par to ir daudz un bieži rakstīts. Pērnā gada imigrantu lavīnas to apliecināja arī pavisam reāli. Tādēļ Eiropas vadošajiem politiķiem ir jāatzīst, ka ir pats pēdējais mirklis sākt rīkoties daudz aktīvāk, tālredzīgāk un izlēmīgāk. Vai viņi to spēj? Par to ir ļoti pamatotas šaubas. Vai nu viņi vienkārši nespēj saskatīt apdraudējumu vai arī baidās par to runāt. Jau agrāk rakstīju - 2015. gada sākumā savā ārpolitikas ziņojumā Saeimai ārlietu ministrs Rinkēvičs par migrantu iespējamiem plūdiem vispār nerunā. Tā it kā šīs problēmas nebūtu.

Cits nesens gadījums. Augsta ranga Latvijas diplomāts, bijušais ārlietu ministrs Māris Riekstiņš 18.janvārī intervijā avīzei "Diena" demonstrē izcilu diplomātiskās miglas pūšanas paraugu. Viņš saka: "Iepriekš ar lieliem riskiem bija saistīts Balkānu konflikts, bet tomēr tam bija vairāk reģionāls raksturs, un starptautiskā sabiedrība to spēja apslāpēt."

Vispirms ir dīvaini dzirdēt, ka Riekstiņš sešus karus bijušajā Dienvidslāvijā, kuri ilga desmit gadus no 1991. līdz 2001. gadam, dēvē par reģionālu konfliktu. Toreiz pēc dažādiem aprēķiniem gāja bojā no 140 000 līdz pat 300 000 cilvēku. Desmitiem tūkstošiem sieviešu tika metodiski izvarotas. Vairāki miljoni devās bēgļu gaitās. Līdzīgi kā pašreizējā krīzē, kopā ar miermīlīgajiem bēgļiem Eiropā ieradās arī rūdīti bijušo paramilitāro vienību slepkavas, kuri izveidojas nežēlīgas etniskās mafijas, kas joprojām turpina terorizēt Eiropas lielpilsētas.

Tomēr visdīvainākais ir Riekstiņa apgalvojums, ka "starptautiskā sabiedrība to spēja apslāpēt". Iespējams, Riekstiņš ir tik neizglītots, ka nezina, kurš un kā šo krīzi apslāpēja? Eiropas Savienība tā nebija. Eiropiešu politiķi desmit gadus nebija spējīgi neko izdarīt. Krīzi divreiz bija spiesta apslāpēt ASV, kura ilgstoši negribēja iejaukties, jo uzskatīja, ka tā ir eiropiešu problēma. Bet ES desmit gadus nebija spējīga tikt tālāk par tukšu runāšanu. Tas pats farss, kas šobrīd - Eiropiešu politiķi kā pīlēs ceļo no vienas tukšrunāšanas sapulces uz otru. Riekstiņš varbūt gluži nemelo, bet izvairās pateikt - Eiropas Savienība ir ārkārtīgi vāja un slikti koordinēta smagu krīžu gadījumos. Tā tas bija Balkānu karu gadījumā un tā tas tagad ir bēgļu krīzes situācijā.

Vēl Riekstiņš norāda, ka "(Eiropas) Valstis mazāk resursu veltīja aizsardzības spēju stiprināšanai, dažviet arī izlūkdienestu un ar speciāliem uzdevumiem apveltīto dienestu finansēšanai, cilvēkresursiem un tamlīdzīgi." Nav saprotams, kāpēc viņš ir tik pieticīgs? Stokholmas Starptautiskais miera izpētes institūts (Stockholm International Peace Research Institute, SIPRI) ir aprēķinājis, ka Eiropa kopumā 2014. gadā aizsardzības vajadzībām ir tērējusi 386 miljardus dolāru. Salīdzinoši - Krievija vairāk nekā četras reizes mazāk - 84,5 miljardus dolāru (dažādās statistikās šie skaitļi var atšķirties, bet lielās līnijās paliek līdzīgās proporcijās). Tātad, ja Eiropas valstis patiešām gribētu, tās kopīgiem spēkiem varētu efektīvi nostiprināt savas ārējās robežas salīdzinoši īsā laikā un pietiekami efektīvi.

Visdrīzākais, ka problēma tomēr paliek iepriekšminētā - ārkārtīgi sliktā savstarpējā koordinācija un vājā Eiropas Savienības politiskā pārvaldība. ES politiskās vadības viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir spēt paredzēt krīzes situācijas un mobilizēties, kad tās ir pienākušas. Vai mūsu diplomāti ir spējīgi atklāti runāt par šīm problēmām un piedāvāt risinājumus? Vai Eiropas Savienība ir gana efektīva organizācija, lai konstatētu politiski atbildīgos par nespēju rīkoties krīzes brīžos un nomainīt tos ar spējīgākiem, spēcīgākiem un tālredzīgākiem politiķiem?

Tuvākajā laikā Eiropā burtiski lauzīsies iekšā miljoniem izsalkušu, dusmīgu un izmisušu cilvēku. Lielākā daļa no viņiem vienkārši meklēs patvērumu no bada, hroniskā ūdens trūkuma, slimībām, politiskā un reliģiskā ekstrēmisma, kā arī korupcijas. Tomēr starp šiem miljoniem atradīsies arī tādi, kuriem vardarbībā un ekstrēmisms būs dzīvesveids un pārliecība. Šo krīzi nevar risināt tādi Eiropas politiķi, kuriem bail pat no atklātas valodas un izlēmīgas, tālredzīgas rīcības. Eiropu ir jāmāk un jāspēj aizstāvēt, bet profesionāli miglas pūtēji šādam uzdevumam nav piemēroti.