Otto Ozols: Diena, kad Nils nekļuva par Kārli  (202)

Ik pa brīdim atklātībā nonāk kārtējais stāsts par klaju un bezkaunīgu valsts apzagšanu, cilvēki ir sašutuši, bet pilnīgi nekas nemainās. Nav brīnums, ka tas viss raisa dziļu riebumu un neticību.

Kāds tagad teiks - ak vai, kāds emocionāls pārspīlējums! Nē. Diemžēl, nē. Mēs dzīvojam valstī, kur lielas pilsētas mērs var melot, acīs skatīdamies, kur zvērinātu advokātu padome var gļēvi melot, labi apzinādamās, ka visi lieliski saprot, ka viņi melo. Bet organizācija ar cēlo devīzi "Gods pār varu" - KNAB - ir pārvērtusies par birokrātisku pornogrāfiju. Tās vadītājs Jaroslavs Streļčenoks uzvedas precīzi kā policists, kura acu priekšā notiek zādzība, bet viņš tīši skatās pretējā virzienā un izliekas pilnīgi neko neredzam. Es atvainošos KNAB un īpaši Streļčenoka kungam, ja viņš spēs mani pārliecināt, ka runa nebūs par brutālu korupcijas gadījumu.

Kārtējais apliecinājums iepriekšminētajiem apgalvojumiem ir nesen uzvirmojušais un ātri izplēnējušais skandāls ap advokāta Jāņa Dzanuškāna biroja tā saucamo "pētījumu" Rīgas domei par 35 tūkstošiem eiro. Bija neskaitāmas liecības, ka dokuments ir pilns ar brutāla plaģiāta piemēriem, un cienījami universitātes mācībspēki atzina to par ļoti vāju darbu, par kuru pat students nesaņemtu sekmīgu vērtējumu. Bija vairākas liecības, ka summa par šādu "pētījumu", pat ja tas būtu veikts godprātīgi, ir vismaz četras reizes sadārdzināta. Domājams, ka sabiedrībai nav lielu šaubu par kārtējo afēru.

Ar ko tas ir beidzies? Tieši ar neko. Lai arī ir ļoti nopietnas aizdomas par smagu korupcijas gadījumu, neviena tiesībsargājošā iestāde par to nav izrādījusi nekādu interesi. KNAB, kura tiešais uzdevums būtu rīkoties ātri un izlēmīgi, ir izlēmis nedarīt pilnīgi neko. Lai gan citās Eiropas demokrātiskajās valstīs šādā afērā iesaistītie un, visticamāk, arī pilsētas mērs un konkrētais advokāts, šobrīd jau būtu apcietināti. 

Pat neskatoties uz to, ka Dzanuškāna birojs beigās attiecās pieņemt naudu no Rīgas domes. Tas nemaina lietas būtību un smago jautājumu - vai tas bija vai nebija mēģinājums izkrāpt no pašvaldības ievērojamus līdzekļus ar pilsētas augstāko vadītāju ziņu un līdzdalību? Bet to mēs nekad neuzzināsim, jo KNAB un tā vadītājs Streļčenoks nav izvēlējušies aktīvi un enerģiski izmeklēt iespējamo noziegumu.

Pat Zvērinātu advokātu padome, nevairīšos teikt - pretīgā veidā izvairījās vērtēt sava biedra rīcību. Vai tiešām viņi nesaprata, kas noticis? Tad jau tas kaut ko liecina par pašu ZAP. Bet, ja saprata un izvēlējās "nesaskatīt" problēmu, arī tas liecina par viņiem. Civilizētā pasaulē tā neatļaujas uzvesties organizācijas, kuras kaut mazliet rūpējas par savu reputāciju.

Kāds tam visam sakars ar virsrakstā minēto - "Diena, kad Nils nekļuva par Kārli"? Salīdzinoši nesen Vācijā bija līdzīgs gadījums, kur ievērojams politiķis tika vainots plaģiāta grēkos. Runa ir par bijušo Vācijas aizsardzības ministru, sabiedrībā ļoti augsti vērtēto jauno un perspektīvo politiķi Karlu Teodoru cu Gutenbergu (Karl-Theodor zu Guttenberg), senas aristokrātu dzimtas pārstāvi.

2011. gadā kāds tiesību zinātņu profesors publiski apvainoja Gutenbergu, ka viņa doktora disertācijas darbā ir vismaz 15 nokopētu domu ar nekorektām atsaucēm. Tas ļāva profesoram apvainot politiķi plaģiātismā. Te gan jānorāda, ka Gutenberga doktora disertācija ir 475 lappuses gara un tajā ir vismaz 1300 zinātniski precīzu, korektu atsauču uz dažādiem avotiem. Salīdzinājumam - Dzanuškāna biroja veiktajā darbā tikai 100 lapu. Gutenberga darbs Baireitas universitātē bija novērtēts ar vienu no augstākajiem vērtējumiem "summa cum laude". Atkal salīdzinājums - Latvijas Universitātes mācībspēki Dzanuškāna biroja darbu novērtēja kā ļoti vāju.

Gutenbergs atšķirībā no Ušakova un Dzanuškāna neatļāvās jokot ne mirkli. Viņš nekavējoties paziņoja, ka pie sava darba strādājis vismaz septiņus gadus, bet nenoliedza, ka darbā var būt atsevišķas citēšanas kļūdas. Pēc kāda laika viņš, nesagaidījis universitātes izmeklēšanas rezultātus, atteicās no doktora grāda. Vēlāk to pašu nolēma arī universitāte, un Gutenbergs oficiāli savu grādu zaudēja. Universitāte bija secinājusi, ka zinātniskajā darbā IR citēšanas kļūdas.

2011. gada 1. martā Gutenbergs atkāpās no amata. Tas notika būtībā nekavējoties - nepilnas divas nedēļas pēc skandāla sākuma. Neskatoties uz to, ka valdības vadītāja Angela Merkele augsti vērtēja viņa darbu un sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka vismaz 75 % vēlētāju uzskata viņu par labu ministru, Gutenbergs tomēr nolēma atkāpties.

Vācija ir varena un ļoti bagāta valsts, bet tā nevar atļauties ministru, kurš tiek turēts aizdomās par melošanu. Te pat nav runas par korupciju. Ja būtu tādas aizdomas, tad ar atkāpšanos vien diez vai būtu līdzēts.

Nopietnās valstīs saprot, ka korupcija ir vēzis jebkurai valsts iekārtai, sabiedrībai un tautai. Korupcija pazudināja demokrātiju Krievijā 90. gadu beigās un ļāva pie varas izrauties Vladimiram Putinam. Korupcija saēda un noveda līdz postošam bezspēkam Ukrainu.

Nebūs pārspīlēti apgalvot, ka korupcija ir valsts ienaidnieks un ģeopolitiskais apdraudējums Nr. 1. Tā saēd nācijas no iekšpuses līdz pilnīgam sabrukumam. Korupcijas saplosītas valstis ir viegls un ērts laupījums iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Tā ir visbaisākā diagnoze jebkurai sabiedrībai, un ar tās izraisītājiem ir jācīnās. Izlēmīgi un principiāli. Tāpat kā ar bezkaunīgi melīgiem politiķiem.

Visbeidzot, jautājums tiesībsargājošajām iestādēm ar KNAB priekšgalā - tātad minētajā lietā nekas tālāk netiks darīts? Viss tā arī paliks?

Jautājums parlamenta politiķiem un valdības pārstāvjiem - vai šis kliedzošais, acīmredzamais gadījums nav aktīvas un izlēmīgas rīcības vērts, lai beidzot tiktu skaidrībā ar aizdomām par Rīgas pašvaldībā notiekošo un ar KNAB ieilgušo bezspēcību?

Citur pasaulē ir pazīstams teiciens - lai dejotu tango vajadzīgi divi. Latvijā biežāk saka - pagale nedeg viena. Vislielākā problēma šajā gadījumā ir tā, ka tiesību zinātņu speciālisti, korupcijas pētnieki, politiķi, žurnālisti un daudz citi šajā Ušakova un viņa advokāta Jāņa Dzanuškāna "pētījuma" lietā saredz ļoti smaga nozieguma pazīmes. Tomēr nevienam no viņiem nav tādu pilnvaru vai resursu, lai pilnvērtīgi izmeklētu šo lietu. Savukārt atbildīgās tiesībsargājošās iestādes, kurām ir šīs iespējas, faktiski ignorē ļoti skaidrās norādes. Visdrīzākais, ka sabiedrība kārtējo reizi tiks burtiski "atšūta" ar mūžīgo - "formāli tur neko nevar pierādīt."

Būtībā tas ir traģiski visai sabiedrībai, jo liek zaudēt ticību valstij, demokrātijai kā godīgai sistēmai, rada pazudinošas netaisnības un bezspēcības sajūtu.

Bet Nils Ušakovs, protams, nekad nav bijis un nebūs ne Kārlis, ne Karls cu Gutenbergs. Tāpat kā Latvija nekad nekļūs par tik stabilu un labklājīgu valsti kā Vācija, kamēr mēs būsim tik iecietīgi pret melīgiem politiķiem un pret korupcijas apkarotājiem - mušu medniekiem.