Drīz vien sociālajos medijos līdzīgu sašutumu pauda kāds cits labi izglītots un visnotaļ saprātīgs cilvēks - ak vai, cik gan aprobežoti un tumsonīgi tie latvieši! Un atkal, iemesls baisajai diagnozei bija interneta komentāros lasītais. Līdzīgas vaimanas ir dzirdamas jau gadiem, kopš tiešsaistes ziņu portāli kļuvuši par faktiski lielākajiem un ietekmīgākajiem medijiem Latvijā.
Tas it kā nebūtu nekas jauns. Tomēr šādu satraukumu turpina paust cilvēki, kuri mediju vidi pazīst labi un kuriem vajadzētu labāk saprast seno patiesību - anonīmie komentāri interneta portālos nekādā gadījumā neatspoguļo sabiedrības noskaņojumu, kultūras līmeni, ksenofobijas vai rasisma izplatību un tamlīdzīgi.
Par interneta komentāriem ir ārkārtīgi daudz mītu, no kuriem liela daļa ir ne vien pilnīgi aplami, bet pat kaitīgi. Šajā rakstā mēģināšu dažus no tiem apskatīt un nedaudz dalīties savā pieredzē. Kādreiz regulāri kā pulkstenis - katru nedēļu trešdienās un piektdienās divu gadu garumā - publicēju viedokļrakstus vienā no lielākajiem Latvijas interneta ziņu portāliem. Pēc tam, tiesa, daudz retāk, esmu turpinājis rakstīt arī citiem portāliem, tai skaitā ārvalstu. Tādēļ zināmā mērā varu salīdzināt Latvijas komentētāju publiku ar citu valstu "kolēģiem".
Daudzi raksti ir izraisījuši pietiekami plašu viļņošanos un līdz ar to krietnu devu komentāru. Protams, kā jau lielākā daļa autoru, esmu uzmanīgi sekojis komentāriem pie saviem rakstiem. Tas ļāvis uzkrāt zināmu pieredzi, ar kuru tagad vēlos dalīties.
Mīts Nr. 1. Komentāri ir liecība par visas sabiedrības kopējo noskaņojumu.
Nepareizi! Lielākajos ziņu portālos aktuālu rakstu mēdz izlasīt no 20 000 līdz pat 100 000 unikālo lasītāju. Cik komentāru mēdz būt šādiem rakstiem? Apmēram 200-500, vairāk ārkārtīgi reti. Nav grūti aprēķināt, ka šo komentētāju īpatsvars no kopējās auditorijas ir niecīgs - mazāk par 1 %. Tāpat der atcerēties, ka daudzi iekarst un raksta atkārtotus komentārus vēl un vēl - cītīgs komentētājs viens pats var "saražot" 20 un vairāk komentāru. Tātad faktiskais komentētāju skaits ir vēl mazāks. Tīmekļa vietņu redaktori apgalvo, ka vispār komentē tikai apmēram 3 % no kopējā lasītāju skaita. Skaitļi var atšķirties, bet tik un tā tas paliek niecīgs mazākums no kopējās auditorijas. Katrs sapratīs, ka šāds procents nevar kalpot par pamatu vispārinošiem apgalvojumiem un secinājumiem par sabiedrību kopumā.
Tāpat jāatceras, ka visbiežāk šie komentētāji ir kaut kādā ziņā ieinteresētas personas, vairāk vai mazāk saistītas ar konkrēto notikumu vai pieminētajiem cilvēkiem. Tātad atkal - šāds komentārs nekādi nevar atspoguļot objektīvu "visas sabiedrības" attieksmi. Tai pašā laikā tieši te arī slēpjas galvenais drauds - politiķi, dažādi pētnieki, analītiķi un citi viedokļu līderi, pat zinot iepriekšminētos faktus, tomēr mēdz neapzināti pieņemt, ka interneta komentāros ir meklējama "tautas balss". Tās ir lamatas, kurās daļa īpaši slīpētu komentāru rakstītāju gaidīt gaida pētniekus un politiķus iekrītam. Komentāri internetā nav un nevar būt tautas balss. Tas nav pat sabiedrības pulss. Ļauni un anonīmi komentāri ir sabiedrības atraugas, nekas vairāk.
Mīts Nr. 2. Latvijā dzīvo visaprobežotākie un ļaunākie interneta komentētāji pasaulē.
Nepareizi. Cilvēkam, kas kaut ko tādu apgalvo, derētu pajautāt, cik bieži viņš lasa komentārus, piemēram, igauņu, lietuviešu vai somu lielākajos ziņu portālos. Patiesībā citu valstu interneta komentāros var atrast ne mazāk ļaunuma un žults visdažādākajās formās. Mēs vienkārši to ikdienā neredzam. Latvieši nav ne unikāli, ne arī īpaši izcili ļauno komentāru rakstīšanā. Tas, protams, neattaisno tos, kuri tā rīkojas, tomēr vajadzētu apzināties, ka latvieši nav ne stulbākā, ne ļaunākā vai aprobežotākā nācija uz planētas Zeme. Katrā tautā, katrā sabiedrībā ir noteikts procents cilvēku, kuri, teiksim tā, ir pārlieku jūtīgi pret pilnmēnesi. Katrā sabiedrībā ir noteikts daudzums cilvēku, kuri paši sajūtas kaut nedaudz labāk, ja ir noniecinājuši citus. Tas ir intelekta neizkropļoto ļaužu iecienīts pašsajūtas uzlabošanas veids. Tādu varbūt nav daudz, bet anonīmo komentāru sadaļas viņiem ir kā mušām medus. Cik nu pašam ir gadījies lasīt komentārus pie saviem rakstiem citu valstu ziņu portālos, varu apliecināt, ka tie mēdz neatpalikt no latviešu paustajiem.
Reiz intereses pēc palasīju komentārus arī pie ASV un Lielbritānijas populārāko izdevumu interneta versijām. Līdzīgi kā Latvijā arī tur populārie portāli ir ar dzeltenu vai iedzeltenu nokrāsu. Godīgi sakot, mūsu politiķi var mierīgi uzelpot. Pat visžultainākie latviešu anonīmie izteikumi tīmeklī ir zīdaiņa šļupsti, salīdzinot ar to, kā amerikāņi vai briti mēdz "nouguņot" savus politiķus vai citas zvaigznes. Un šajās ārēji it kā tik politkorektajās nācijās netrūkst arī galēji rasistisku, ksenofobisku un homofobisku komentāru rakstītāju. Un vēlreiz - tā nav un nevar būt liecība par šo sabiedrību kopumā. Gluži kā Latvijā, šie ļaunie komentāri ir labi redzami un izlasāmi, bet pret kopējo auditorijas lielumu tas ir nožēlojams mazākums. Ja kāds patiešām vēlas spriest par radikālisma vai kāda cita sliktā "-isma" līmeni sabiedrībā, tad vislabākā liecība tam ir vēlēšanu rezultāti. Latvijā radikāļi nekad nav saņēmuši pat puslīdz vērā ņemamu vēlētāju atbalstu. Tādēļ tuvāk patiesībai būs tie, kas apgalvos, ka Latvijas sabiedrība visā visumā tomēr ir diezgan mierīga, izglītota un iecietīga.
Mīts Nr. 3. Visi interneta komentētāji pēc definīcijas ir aprobežoti un ļauni.
Nepareizi! Komentāri mēdz būt ļoti dažādi, un nereti tie ir arī ļoti labvēlīgi un atbalstoši. Reizēm konstruktīvi kritiski - anonīmais autors nezākājās par autoru, bet gan norāda uz kļūdām vai iesaka, ko un kā varēja labāk. Žurnālistiem, apskatniekiem un viedokļrakstu autoriem nepieder pēdējās patiesības monopols, un tādēļ šādi korekti kritiski komentāri ir pat ļoti vēlami, lai autors varētu mācīties no savām kļūdām. Ja viņam pietiek prāta to darīt, tad ieguvēji ir visi. Gudra sabiedrība dalās ar zināšanām, un latvieši nav izņēmums. Nereti šādos komentāros ir jūtams akadēmiski labi izglītotu, gudru un pieklājīgu cilvēku "rokraksts".
Mīts Nr. 4. Komentāru ļaunumu var ierobežot, aizliedzot komentēt nereģistrētiem lietotājiem.
Nepareizi. Dažos Latvijas portālos komentēt ir ļauts tikai reģistrētiem lietotājiem. Tur var redzēt brīnumu lietas - ir neparasti liela pasaku, multeņu tēlu un citu mošķu koncentrācija. Ar obligāto reģistrāciju nereti tiek atsijāti komentētāji, kuriem būtu ko teikt, bet viņi vienkārši nevēlas īpaši izrādīties. Savukārt tiem, kuriem izpaušanās komentāros ir daļa no dzīves satura, piereģistrēties ar viltotu vārdu nav nekādu problēmu.
Mīts Nr. 5. Ja par jums vai jūsu tuvinieku zākājās interneta komentāros, tas var sagraut dzīvi.
Nepareizi! Politiķi un citas publiskas personas lieliski zina, ka ļauni, anonīmi komentāri pārsvarā ir kusla kaķa lāsta vērti. Jau gadiem ir zināmi daudzi politiķi un citi interneta ziņu "varoņi", par kuriem dažnedažādu interneta komentāru ir bijis vairāk nekā teksta Marksa vai Ļeņina kopoto rakstu izdevumos. Neskatoties uz virtuāli izgāzto žults okeānu pār viņiem, šo cilvēku labsajūta un panākumi visbiežāk nav cietuši. Tieši otrādi - viņi norūdījušies un uzaudzējuši veselīgi biezu pašapziņas ādu. Sabiedrība ir sen pieradusi pie domas, ka komentāri ir žults notekgrāvji un nopietni uztvert tur lasīto ir vienkārši slikts tonis. Vēstures zinātāji var izstāstīt leģendas par romiešu karavadoņiem, kuri mēdza uz kara nometņu sienām lasīt ļaunas dzēlības par sevi. Liecības par šiem karavadoņiem ir saglabājušas cauri gadsimtiem, bet sienu skricelētāji un viņu domugraudi sen sapuvuši vēstures mēslainē.
Tomēr ļauni komentāri var satraukt tos cilvēkus, kuri interneta ziņu lentēs nonāk negaidīti. Īpaši to mēdz pārdzīvot bērni, viņu vecāki un tuvinieki, kas nereti uztraucas - ko tagad domās skolā, darbā, kolēģi, klasesbiedri un viņu vecāki... Šīm bažām it kā ir pamats - ja populāros portālos lasa rakstus par pazīstamiem cilvēkiem, tad visbiežāk izlasa arī komentārus. Tomēr ir ārkārtīgi reti konstatēts, ka apkārtējo attieksme kaut kā mainītos pēc cilvēka nonākšanas uz interneta komentāru "pannas". Mūsdienās dzīve ir pārāk dinamiska un informācijas gūzma pārāk liela, lai kāds īpaši rakņātos un vēl atcerētos visus mēslus, kas sagāzti anonīmo komentāru sadaļās. Mūsu sabiedrība tomēr ir pietiekami gudra, lai spētu atšķirt graudus no pelavām. Ja kāds tomēr nespēj, tad tā ir liecība par viņu pašu.
Ko darīt un kā justies, ja kāds ir īpaši ļauni izteicies par jums vai jūsu tuvinieku? Vispareizākais salīdzinājums varētu būt ar situāciju, kad ejat pa ielu un tuvumā kāds smaga alkohola tvana apņemts tips pretīgi nospļaujas un nolamājās "trīsstāvīgiem" vārdiem. Saprātīgi cilvēki vienkārši nepievērš tam nekādu uzmanību. Sākt audzināt, aizrādīt? Pilnīgi bezcerīgi. Šādi sabiedrības grūtdieņi vienmēr bijuši, ir un būs. Protams, žēl, ka tā. Tiesa, ir arī mazliet smalkāki eksemplāri, kuru ļaunums mēdz būt rafinētāks. Par tiem pirms vairākiem gadiem kādā intervijā ļoti trāpīgi teikusi kinorežisore, savulaik arī regulāra sleju autore Laila Pakalniņa - cerams, ka šie tipi, pārnākot mājās, būs tik tālu izlādējuši savu ļaunumu, ka vairs nesitīs savus bērnus.
No pieredzes varu teikt, ka pie maniem rakstiem daži īpaši žultaini tipi mēdza atgriezties regulāri. Daži pat tik regulāri, ka reizēm biju noskumis, ja viņi kur pazuda, bet tas nekad nebija uz ilgu laiku - drīz atkal bija klāt kā žēli čīkstošas suņa naglas. Tomēr visvairāk sāpināja fakts, ka šie cilvēki ir tik smagi apdalīti attiecībā uz iztēli un humora sajūtu - viņu valoda bija vienveidīga, teksti atkārtojās, humors sekls un sājš, un nebija pat tā vērts, lai ar draugiem kārtīgi pasmietos.
Visbeidzot, der atcerēties skaudro patiesību - interneta komentāru sadaļa mēdz būt slēgta pie nekrologiem. Ja par jums ļauts runāt un jūs aprunāt, tātad esat dzīvs! Tas nudien nav maz.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
