Glorijai Hāsai (53) policija uzrādījusi apsūdzību par Lego komplektu zādzību aptuveni 60 000 ASV dolāru vērtībā. Fīniksā policija arestējusi četras personas, kas tiek turētas aizdomās par līdzdalību sarežģītā Lego komplektu zādzības shēmā. Aizdomās turētie varētu būt mēģinājuši iedzīvoties, izmantojot rotaļu klucīšu popularitāti, jo pērn šie klucīši uzņēmumam ienesuši 1,1 miljardu ASV dolāru lielu peļņu.
CNN ziņas, 16. augustā
Kad dāņu galdnieks Ole Kirks Kristiansens 1932. gadā savā Billundas darbnīcā sāka koka rotaļlietu izgatavošanu, bet divus gadus vēlāk savu uzņēmumu nodēvēja par Lego, viņš diezin vai spēja iztēloties, ka 80 gadus vēlāk Lego ķieģelīšu komplekti kļūs par noziedzīgu shēmu objektu - līdzīgi narkotiskām vielām, viltotiem medikamentiem vai pārtikas produktiem un citām salīdzinoši viegli lielos apjomos transportējamām precēm ar augstu pārdošanas vērtību.
Pie nu jau daudzus gadu desmitus pazīstamo krāsaino plastmasas ķieģelīšu ražošanas Lego ķērās pēc Otrā pasaules kara un drīz vien saskārās ar tradicionāli noskaņotu rotaļāšanās speciālistu kritiku - viņi sprieda, ka plastmasa jau nu noteikti nekad nespēs aizstāt vecās, labās un īstās koka rotaļlietas.
Kā redzams no jaunākajām kriminālziņām, viņiem nebūs bijusi taisnība. Lai gan koka rotaļlietu "īstuma" arguments vēl arvien tiek bieži izmantots, Lego ķieģelīšiem un no tiem būvētajām celtnēm kaut kā tomēr allaž ir izdevies pacelties pāri visam dzīvespriecīgos rozā un gaišzilos toņos ņirbošajam plastmasas rotaļlietu okeānam. Iespējams, tas kaut kā ir saistīts ar pašu ķieģelīšu formu. Ejot vecā galdnieka pēdās, viņa pēcteči tajā ielikuši pamatīgas pūles, un gan paši pirmie, 1947. gadā radītie klucīši, gan 1958. gadā patentētie jaunākās paaudzes ķieģelīši izcēlās ar ārkārtīgi pārdomātu formu.
Dažādi konstruktori un klucīšu komplekti, saprotams, bija pieejami arī manā bērnībā. Par tādu Lego tajā laikā nekas te gan vēl nebija dzirdēts, toties man bija zils dūmakainas plastmasas bundulis ar gaiši zilganzaļiem plastmasas klucīšiem un ļodzīga kartona kārba ar mehāniskā "konstruktora" metāla detaļām, skrūvēm un riteņiem. Abi izstrādājumi bija uzskatāmi padomju tehniskās nevarēšanas un darba "ētikas" piemēri. Klucīšus sastiprināt varēja vien ar zināmu piepūli, bet no tiem celtās būves īsti negribēja turēties kopā, konstruktora plastmasas riteņi neizturēja skrūvju slodzi un sadrupa, bet vismaz puse skrūvju nebija lietojamas vispār - tām nederēja neviens uzgrieznis.
Pat nesalīdzinot Lego klucīšus ar šādām padomju rūpniecības ekstrām, to savienošanas veids ilgu laiku ir bijis ievērojami pārāks par citās rotaļlietās sastopamajiem, un tā pamatā ir bijusi šķietami vienkāršā Lego tēvu vēlme radīt klucīšus, kuru sastiprināšana un atdalīšana nav nedz pārāk viegla, nedz grūta. Vēl jo būtiskāka Lego īpašība ir savstarpējā savietojamība un interpretācijas brīvība - vienalga, vai jūsu rīcībā ir džungļu, pirātu, kosmosa vai benzīntanka tēmai veltīti komplekti, tos visus var apvienot un, ja vien ir vēlēšanās, uzbūvēt pavisam ko citu.
Šīs īpašības ir pamatā plaši izplatītai Lego atkarībai, kam ar vecāku finansiālo atbalstu ļaujas ne tikai milzum daudz bērnu, bet pat pieaugušie - ne reizi vien ir gadījies nonākt bērnu pasākumos, kur rotaļās ar Lego klucīšiem pilnā nopietnībā mēdz iesaistīties arī viņu vecāki. Es neesmu nekāds izņēmums. Pieauguši Lego profesionāļi, kas no šiem klucīšiem mēdz veidot reālu objektu maketus, skulptūras vai mākslas darbus, jau ir nākamā pakāpe.
Ja jau reiz kaut kas spēj izraisīt atkarību, brīdis, kad tas piesaistīs vairāk vai mazāk organizētu noziedznieku interesi, vairs nav tālu - turklāt kāpēc gan ķēpāties ar alkohola un cigarešu kontrabandu vai, piemēram, nodokļu nemaksāšanas shēmām, ja var pievērsties kaut kā tik dzīvespriecīga un krāsaina pagrīdes tirdzniecībai. Ziņās pieminētā Glorija Hāsa esot tikusi arestēta aizdomās par kādu 800 Lego komplektu zādzību un pārvešanu uz citu noliktavu ar nolūku vēlāk rotaļlietas iztirgot izsoļu portālā eBay. Fīniksā bija darbojusies organizēta četru cilvēku banda, un viņu plāns bijis vēl izsmalcinātāks. Veikalos nozagtus Lego komplektus viņi bija ne vien tirgojuši internetā, bet arī sabojājuši to iepakojumus, tad devušies uz apzagto veikalu, godīgi nopirkuši tieši tādus pašus komplektus, bet pēc pāris dienām ar pirkuma čeku un sabojāto kārbu ieradušies pieprasīt pirkumu apmainīt. Šādi viņiem bija izdevies tikt pie Lego komplektiem vismaz 40 000 ASV dolāru vērtībā.
Par to, ka nebūt ne lētajās Lego klucīšu kārbās slēpjas arī kāds tumšs un draudīgs potenciāls, ir dabūjis pārliecināties arī dažs bērns un vecāks. Man ir zināmi pat vairāki savā starpā nesaistīti gadījumi (ja nu vienīgi pašas Lego rotaļlietas), kad spēles ar dāņu plastmasas klucīšiem izvērtušās par puņķiem un asarām slacītām drāmām. Visos šajos gadījumos tas noticis ģimenēs, kur vecākiem ir pieticis rocības iegādāties daudzus dažādus Lego komplektus, mazais īpašnieks tos beigu beigās ir apvienojis un uzbūvējis sarežģītu un viņa iztēles piepildītu pilsētu vai pat bērnistabas kakta mēroga pasauli. Kādu laiku dzīve šajā pasaulē ir ritējusi mierīga un harmoniska - pat ja kāds dinozaurs vai goblins gribējis ko papostīt vai nogalināt kādu Lego vīriņu, tas ticis padarīts nekaitīgs, un viss ritējis pēc radītāja plāna.
Taču tad pienāk dzimšanas, vārdadiena vai vēl kādi svētki, un mājās tiek sarīkota bērnu ballīte. Ierodas bērna draugi ar saviem vecākiem un vecāku draugi ar saviem bērniem. Viesu vecums ir visai atšķirīgs, bez gaviļnieka vienaudžiem ir ieradušies gan jau krietni paaugušies garlaikoti pusaudži, gan vēl pavisam nesen pamperos kūņojušies sīkie. Lego pilsētā, protams, dzīvoties ļauts ir vienīgi tiem, kurus tās saimnieks uzskata par pietiekami lieliem un šī goda cienīgiem. Tā nu tas kādu laiku turpinās, ballīte rit savu gaitu, pienāk brīdis, kad jādedz tortē svecītes vai jāveic vēl kāds no obligātajiem kolektīvajiem rituāliem, un neviens pat nepamana, ka viens no viesiem ir paklusām nozudis. To ievēro vien tad, kad bērnistabā atskan troksnis. Iespējams, tie ir paša Lego pilsētas saimnieka kliedzieni, iespējams, tā ir brūkošu celtņu graboņa, taču allaž jau ir par vēlu. Kāds no mazajiem viesiem ir izmantojis brīdi, kad pilsēta ir atstāta bez pieskatīšanas, un ar koka zobenu vai vēl ko tikpat piemērotu nolēmis to noslaucīt no zemes virsas.
Cik gadījies dzirdēt, dažos gadījumos ar postījumu sekām vecākiem ir nācies cīnīties pat vairākus mēnešus, drupu novākšana un celtņu atjaunošana ir izvērtusies par ilgstošu psiholoģiski mokošu pasākumu. Psihologi droši vien būtu gatavi pastāstīt, ka uz mazā cilvēka psihi notikušais ir atstājis, iespējams, pat visas viņa turpmākās gaitas iespaidojošu traumu. Citkārt šādās ballītēs nekāds Lego holokausts nenotiek, toties dažs viesis pēc pārnākšanas mājās kaut kādā neizskaidrojamā kārtā kabatā atrod tur nejauši iekļuvušu Lego vīriņu vai vēl kaut ko.
Atšķirībā no bērniem pieaugušo rīcība, protams, ir krietni paredzamāka un gaužām racionāli izskaidrojama. Redzot, ka kādam kaut kā ir vairāk nekā viņiem pašiem, un sajūtot kārdinājumu to iegūt, viņi izdomā nevis sākt ražot koka vai nekad agrāk neredzētas plastmasas rotaļlietas, bet sev vajadzīgo vienkārši atņemt kādam citam - pat ja tas būtu plastmasas klucīšu komplekts, bet tas, kā viņiem bija trūcis, ir pašam sava pasaule, kurā bez visa cita būtu arī drusku naudas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
