Ja saprotam Eiropas literatūras tradīcijas dažādos laikmetos, kļūst skaidrs, ka kopš padomju laikiem skolās ieteiktā obligātā literatūra, sākot ar Garlība Merķeļa šausmu stāstiem līdz visu veidu purva bridējiem, apspiestajiem, biklajiem un patoloģiski neveiksmīgajiem, ir tikai literatūras žanrs, kas saasināti koncentrējas uz vienu realitātes aspektu, kā to savos referātos (http://demoshistoria.lv/valsts-un-vesture/nacionalas-intereses/kas-veido-latviesa-identitati) vairākkārt uzsvērusi Dr. Dagmāra Beitnere.
Dr. hist. Kaspars Kļaviņš. Vēsturiskie mīti: izcelsme un nozīme modernas nācijas attīstībā (I). Latvijas Vēstnesis, 18. Septembrī "Kapteinis Nemo darīja labi nomirdams." Nebs. Ieraksts ailē "Citāti" no kāda 7. klases skolēna vasarā izlasītās literatūras pierakstu klades 20. gs. 80. gadu nogalē.
Nesen laikrakstā Diena bija publicēts nedaudz panisks raksts par to, ka "bērni lasa arvien mazāk" (Anna Bērziņa, "Bērni lasa arvien mazāk, pieaug bažas par nākamajiem sabiedrības līderiem", Diena, 2013. gada 11. oktobris). Rakstā nebija minēti nekādi pētījumi par to, cik daudz kaut ko lasījuši vai lasa, piemēram, tagadējie "sabiedrības līderi". Kā tas bieži vien gadās, kaut kādu secinājumu vai vismaz avīžrakstu pamatā vienkārši bija jau citur publicēta ziņa - britu avīzē The Guardian bija vēstīts par pētījumu, ka nu jau kādi 27% angļu bērnu grāmatas nelasa vispār. Izrādās, kas līdzīgs notiekot arī Latvijā, jo 2009. gadā veiktā pētījumā izdibināts, ka "26% Latvijas skolēnu 15 gadu vecumā lasa mazāk par pusstundu dienā, savukārt 30% nelasa nemaz". Bērnu vēlmi lasīt pamatīgi iespaidojot vecāku ieradumi, proti - ja mājā ir grāmatas un pieaugušie tās lasa, bērniem rodoties vēlme darīt pakaļ. Taču Izglītības pētniecības institūta direktors Andrejs Geske šo hipotēzi vēl pilnveido: "Jo vecākiem ir augstāka izglītība, jo mājās ir vairāk grāmatu un bērnam lielāki sasniegumi."
Mana mamma ir beigusi Bulduru dārzkopības tehnikumu, viņai ir vidējā speciālā izglītība, tēvs nav beidzis pat pamatskolu. Viņi abi, cik vien vispār savus vecākus atminos, ir allaž kaut ko lasījuši. Jā, varbūt var teikt, ka savā dzīvē viņi nav neko pārāk daudz sasnieguši, taču māja vienmēr ir bijusi pilna ar grāmatām. Saprotams, laika gaitā šis tas mēdz mainīties. Tagad, kad viņiem jau ir ap gadiem astoņdesmit, viņi savus grāmatplauktus padomju laikā pirktajā sekcijā ir krietni vien pārkārtojuši un no grāmatām, kuras pilnīgi noteikti nekad vairs negribēs pārlasīt, atbrīvojušies. Tas gan nenozīmē, ka plaukti būtu kļuvuši tukšāki. Nozīmīgākā laika gaitā nākusī pārmaiņa laikam gan ir tāda, ka lasāmās grāmatas vairs netiek ievākotas ar reljefu iespieduma rakstu rotātos ādas vākos. Tomēr lasīšana turpinās tikpat neatlaidīgi kā darbi piemājas dārziņā - pēdējā ciemošanās reizē tēvs jau kuro reizi savā mūžā pārlasīja Viktora Igo "Nožēlojamos". Lai gan vecāki ar lielu interesi mēdz lasīt arī jaunākās grāmatas, veco grāmatu vairākkārtēja pārlasīšana ir kaut kas, par ko nebeidzu viņus apbrīnot, jo man kam tādam nekad nav pieticis laika - ja vien neņem vērā atkārtotu ielūkošanos reiz lasītās grāmatās kaut kādu praktisku apsvērumu dēļ.
Ar lasīšanu kā pienākumu es pirmoreiz saskāros pamatskolā, kad pirms katrām vasaras brīvdienām tika nodiktēts saraksts ar obligāti izlasāmo literatūru. Vecāki drīz vien manīja, ka šīs grāmatas man diez ko neiet pie sirds, un pat tās, ko viņi teicās reiz lasījuši ar lielu prieku, man šķita neizturami garlaicīgas. Par savu nespēju palasīt Selmas Lāgerlēvas "Nilsa Holgersona brīnišķīgo ceļojumu" sirdsapziņas pārmetumus izjūtu vēl šobaltdien. Un tieši tāpat man vēl arvien uzdzen šausmas doma, ka dažas obligātās literatūras saraksta grāmatas - teiksim, Jāņa Akuratera "Kalpa zēna vasara" - man varētu būt jāpārlasa vēl kaut reizi mūžā.
Tagad man šķiet, ka es pat nedaudz izprotu šīs nepatikas vai pat riebuma iemeslus. Gan mammai viņas bērnībā tik mīļajā "Nilsā Holgersonā", gan skolā obligāti lasāmajā "Kalpa zēna vasarā" es nespēju atrast pilnīgi neko, kas mani spētu saistīt ar šo grāmatu lappusēs iespiesto tekstu. Lai man piedod visi Tolkīna "Gredzenu pavēlnieka" triloģijas cienītāji, bet ko līdzīgu jau vēlāk esmu izjutis, lasot tieši šo, kā daudzi uzskata, ārkārtīgi nozīmīgo literāro sasniegumu. Un man ir aizdomas, ka vairumam tagad skolās ejošo bērnu šādas sajūtas izraisa gandrīz viss, kas ir iekļauts obligātās literatūras sarakstos un ko vēstures zinātņu doktors Kaspars Kļaviņš nodēvējis par "grūtdieņu" literatūru. "Pat Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa un Ernesta Birznieka-Upīša drūmajos dzīves tēlojumos jūtamas šī stila iezīmes," raksta Kļaviņš. "Grūtsirdības tradīcija latviešu literatūrā ir tikpat sena kā šī literatūra pati. Apgaismības saasinātais sociālais protests, hernhūtiešu pasaules noliegums, kritiskais reālisms, nāves un iznīcības glorifikācija, melanholiskais sentimentālisms, dekadentu nihilisms - viens skumju stāsts sekoja otram. Liekas, ka latviešu autori pat sacentās dzīves drūmo pušu tēlošanā. Aktīvi, dzīvi apliecinoši romāni, līdzīgi Edvarda Virzas "Straumēniem", padomju okupācijas skolās nebija pieņemami."
Ideja par to, ka skolu obligātā literatūra mūsos it kā "iekodē" kaut kādus kopīgus domāšanas modeļus, protams, ir aizraujoša un raisa fantāziju gluži tāpat kā minējumi par farmācijas firmu ļaunajiem nolūkiem un citām sazvērestības teorijām. Tomēr man ir aizdomas, ka realitātē šīs literatūras un dzīves attiecības ir krietni vienkāršākas, lai neteiktu - prozaiskākas. Jā, starp citu, Edvarda Virzas "Straumēni" padomju skolēnam bija nevēlami ne jau tāpēc, ka bija "dzīvi apliecinoši", bet gan tāpēc, ka šīs poēmas prozā autors bija izdarīgs un jūsmīgs Ulmaņa iekārtas apdzejotājs ar, iespējams, fašistiskām nosliecēm. Taču tas gan nenozīmē, ka tagad, pēc padomju aizliegumu izzušanas, bērni šos dzīvi apliecinošos "Straumēnus" gribētu aizgūtnēm lasīt. Un iemesls nav kādas no Kļaviņa piesauktajām "stila iezīmēm", bet tikai un vienīgi "Straumēnu" un daudzu citu par latviešu literatūras klasiku uzskatīto darbu saturs.
Lauku dzīves uzzīmējumi un šķietami pašsaprotamas darba ikdienas apraksti 21. gadsimta otrajā desmitgadē pilsētā vai pilsētas lauku teritorijā dzīvojošam pusaudzim ir tikpat sveši un neizprotami, kā Staņislava Lema romāna "Solāris" kosmosa apceļotājiem varēja likties uz Solāris planētas atklātais "dzīvais okeāns". Domāju, pat vairums pieaugušo nedz patērētā laika, nedz fiziskās piepūles ziņā nespētu tagad iztēloties, ko īsti nozīmē līduma nolīšana, lai ierīkotu puslīdz pieklājīga izmēra pļavu vai tīrumu. Ganiņa nosalušo kāju sildīšana govs pļekā varētu būt gandrīz tikpat vilinoša eksotika kā sausā ateja.
Nesen biju uzaicināts uz Līvānu bibliotēku satikties ar skolēniem. Un kaut kā tā sagadījās, ka ar literatūras skolotājām sākām runāt par obligāto literatūru un bērnu nevēlēšanos to lasīt. Gribēju uzzināt viņu domas par to, vai ir lietderīgi bērnus spiest lasīt anahroniskus un, visticamāk, arī bieži vien pašiem skolotājiem tālus un nesaprotamus sacerējumus, un skolotāju atbildes mani pārsteidza. Vispirms tika piesaukts princips, kuru mēdz ievērot gan sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu virtuvēs, gan vecāka gada gājuma ļaužu mājsaimniecībās. Ja cilvēks allaž pārtiek no sakaltušas maizes, tas nebūt nenozīmē, ka viņš nevarētu atļauties ēst svaigu un mīkstu maizi. Brīdī, kad maize tiek nopirkta, tā arī ir svaiga, taču nelaime tāda, ka vispirms allaž jāapēd tā vecā, iekaltusī. Bet, kamēr to apēd, cieta kļuvusi arī mīkstā. Angļu valodā tam ir pat izdomāts apzīmējums - "first in, first out", proti - to, ko esi ledusskapī ielicis pirmo, pirmo arī centies patērēt. Lūk, un literatūras mācīšana skolā notiek līdzīgi. Kad vaicāju, kāpēc gan līdz 8. vai 9. klasei tikušiem bērniem nevarētu ļaut lasīt kaut ko mūsdienīgāku, skolotājas iepleta acis un teica: "Kā, bet vēl taču nav apgūta visa literatūras klasika!"
Tad vaicāju, kāpēc, viņuprāt, tas būtu vajadzīgs, un te nu nāca vislielākais pārsteigums. Izrādījās, ka latviešu literatūras klasiķu darbi bērniem jālasa, lai apgūtu prasmes "loģiski argumentēt savas domas". Varētu vēl saprast, ja šādam nolūkam tiktu izmantotas tādas grāmatas kā Ivana Vedina "Loģika", taču kāda varētu būt saistība domu argumentēšanai, piemēram, ar Blaumaņa "Purva bridēju" vai Upīša "Sūnu ciema zēniem", uzreiz neaptvēru. Kā man tika paskaidrots, ar domu argumentēšanu ir jāsaprot spēja savam teiktajam vai rakstītajam piešķirt kaut jelkādu svaru, papildinot to ar atbilstošu citātu vai atsauci no literāra darba. Piemēram: "Alkohols ir kaitīgs, jo, paskat, kā Edgaram gāja ar Kristīni."
Tajā brīdī atmiņā atausa skolas laiks un arī tolaik praktizētā literatūras "mācīšana". Neatņemama tās sastāvdaļa bija obligātās literatūras lasīšanas pierakstu klades, kurās vasaras brīvlaikā sistemātiski bija jāpiereģistrē izlasītais un noteiktā ailītē jāizraksta arī, pēc lasītāja ieskatiem, svarīgākie grāmatā atrastie citāti. Piemēram, tāds kā sākumā minētais teikums no Žila Verna "Noslēpumu salas". Par veiksmīgu "vielas" apguvi liecināja sekmīgi uzrakstīts domraksts, kurā no literāriem darbiem - piemēram, no Pumpura "Lāčplēša" - izrakstītus citātus bija jāpieprot iepīt sacerējumā par kaut kādu skolas programmā noteiktu un skolotāja uzdotu tēmu. Daiļliteratūras darbi - turklāt ne jau tikai proza, bet pat dzeja - šādā iekārtojumā tiek lasīti ne tāpēc, ka ikvienam lasītājam tie varētu būt interesanti ar kaut ko pavisam citu; tie tiek lasīti ne tāpēc, ka ir labi vai ne tik labi; tie tiek lasīti ne tāpēc, ka būtu tapuši noteiktā vietā vai laikā, un faktiski to lasīšanas pamudinājums nav neviens no tiem iemesliem, kāpēc daiļliteratūru mēdz lasīt pieauguši cilvēki. Tas, ko skolā, "mācot klasiku", bērniem mēģina iedīdīt, ir utilitāra attieksme pret lasāmvielu, kas vairumā gadījumu par daiļliteratūru tiek uzskatīta tieši tāpēc, ka tās lasīšana sagādā intelektuālu, bet reizēm pat emocionālu vai juteklisku baudu, taču tai nav tāda paša skaidri saskatāma praktiska pielietojuma kā grāmatai "1000 vērtīgu padomu". Ideja par to, ka noteiktu daiļliteratūras darbu lasīšana jau bērnībā cilvēkā varētu iepotēt grūtdienību vai kādu nebūt citu visus šo darbu lasītājus "aplipinošu" īpašību, sakņojas tieši šādā attieksmē. Var pat atsaukties uz Nīči, atgādinot, ka daiļliteratūrā nav un nevar būt nedz faktu, nedz patiesību - ir tikai interpretācijas.
Nesen, ciemojoties pie draugiem, pārcilājām no viņu skolas laikiem saglabājušās dienasgrāmatas un burtnīcas. Starp tām bija arī 1. klases latviešu literatūras burtnīca, kurā numurētos sarakstos vecākiem bija jāpiereģistrē, ko bērns, sākot skolas gaitas, ir izlasījis. Pirmajā sarakstā bija vairāk nekā pusotrs simts grāmatu. Tas bija noticis pagājušā gadsimta 60. gados. Es šaubos, ka mazu bērnu vēl pirms skolas sākuma tik daudz lasīt mudināja apziņa, ka literatūras lasīšanai ir praktiska nozīme.
Ja es saņemos lasīt stāstu krājumu vai romānu, mans pamudinājums nav vēlme gūt apstiprinājumu kaut kādām iedomām. Ļoti iespējams, ka lasīšanas laikā es kaut ko sajutīšu, kaut kas pazibēs atmiņā, varbūt pat ienāks prātā kas tāds, ko varētu nosaukt par domu, taču tikpat liela ir iespēja, ka es ar visu grāmatu vienkārši aizmigšu. No grāmatas tekstā izlasītā un saprastā būs tikpat liela jēga kā no nesaprastā vai pārprastā, jo teikt par daiļliteratūras darbu, ka to ir "sapratis", manuprāt, var vienīgi lasītājs, kas par sevi ir pārāk augstās domas vai vienkārši ir muļķis.
Utilitārā pieeja daiļliteratūrai savienojumā ar mūsu literatūras klasikas agrāro anahronismu, manuprāt, ir galvenais iemesls šīs literatūras atstātajam drūmajam iespaidam uz lasītājiem. Turklāt tas nekā nevar veicināt intereses rašanos par daiļliteratūras lasīšanu. Ja tev jau skolas solā tiek iemācīti aplami iemesli, kāpēc lasīt Šekspīru, Pumpuru, Gēti vai šā gada Nobela prēmijas laureāti Alisi Manro (Alice Munro), pieaudzis tu, visticamāk, neko no tā visa arī nelasīsi, tev vienkārši šādu lasīšanas iemeslu nebūs, pat ja būsi kļuvis par "sabiedrības līderi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
