Ziņās par 2011.gada tautskaiti dominēja kopš 2000.gada piedzīvotais Latvijas iedzīvotāju skaita kopējais kritums, kas, bez šaubām, ir nozīmīgs un satraucošs. Taču ļoti maz ir runāts par faktu, ka dažādu Latvijā dzīvojošo tautību skaita izmaiņas ir bijušas ļoti atšķirīgas. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijas iedzīvotāju skaits vienpadsmit gados ir samazinājies par 309 496 cilvēkiem. Gandrīz divas trešdaļas no šī skaita - 193 742 - veido krievi, ukraiņi un baltkrievi. Etnisko krievu skaits Latvijā ir samazinājies par 21%, baltkrievu par 30%, bet ukraiņu par 28%. Savukārt latviešu skaita kritums, lai arī gana nepatīkams - 86 509 - veido relatīvi mazāku daļu no latviešu kopējā skaita, kurš šajos vienpadsmit gados samazinājies par 6%. Rezultātā latvieši tagad ir 62% no Latvijas iedzīvotājiem.
Zīmīgi, ka vēl straujāks latviskošanas process ir noticis izglītības sistēmā. Neatkarības atgūšanas laikā bērnu skaits, kas mācījās latviešu un krievu valodā bija apmēram vienāds. Tagad latviešu valodā mācās aptuveni trīs ceturtdaļas bērnu gan pirmskolās, gan vispārizglītojošās dienas skolās. Savukārt skolēnu skaits krievu vispārizglītojošās skolās ir trīs reizes mazāks nekā pirms divdesmit gadiem.
Protams, uz kopējās demogrāfiskās lejupslīdes fona, diezin vai pat visniknākie dekolonizatori šo skaitļu dēļ sāks urravot, tomēr šī statistika norāda uz ļoti būtiskām demogrāfiskām tendencēm, no kurām būtu gaidāmas nozīmīgas sociālas un politiskas sekas. Zināmā mērā tādas jau ir - Latviešu valodas aģentūras aptaujas rāda, ka mazākumtautību un sevišķi mazākumtautību jautniešu vidū latviešu valodas zināšanu līmenis ir nozīmīgi pieaudzis.
Tomēr par šīm izmaiņām maz runā, un pēdējā laikā man vairākkārt ir nācies ar pārsteigumu konstatēt, ka pat augsta līmeņa valsts vai sabiedriski darbinieki šos skaitļus nezina.
Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka, paradoksālā kārtā, šie skaitļi nevienam nav īsti izdevīgi?
Izvirzīšu dažas hipotēzes.
Saskaņas Centram, dabiski, nav izdevīgi par šīm izmaiņām runāt, jo tās liecina par viņu elektorālās bāzes pakāpenisku iziršanu. Tomēr, viņi noteikti labāk par citiem zina un jūt šīs izmaiņas, un tas varētu izskaidrot gan viņu aizvien izmisīgākos centienus iebetonēt etnisko principu Latvijas politiskajā sistēmā, gan nikno cīņa pret krieviski runājošo "asimilāciju". Jo izmaiņas iedzīvotāju skaitā un izglītības sistēmā nozīmē, ka viņi varētu būt sasnieguši savas potenciālās ietekmes maksimumu, un nākotne neko labu nesola.
Savukārt tā saucamajām latviešu partijām, un jo sevišķi Nacionālajai Apvienībai, nav izdevīgi par šiem skaitļiem runāt, jo lozungs "krievi nāk!" ir pierādījis sevi kā viens no efektīvākajiem elektorāta mobilizēšanas rīkiem viņu arsenālā. Ja nu izrādās, ka krievi nevis nāk, bet aiziet, tad mazinās gan latviešu apdraudētības sajūta, gan iespēja pie tās apelēt. Tiem politiķiem, kuriem etniskais jautājums ir vienīgā politiskā vizītkarte, noteikt nav izdevīgi par šādām izmaiņām runāt.
Protams, šie skaitļi nenozīmē, ka etniskais jautājums Latvijā ir "atrisināts". Valodas vide dažādās Latvijas vietās ir ļoti atšķirīga - Daugavpils nav Talsi, un Rīga nav Cēsis. Tomēr šie skaitļi pierāda, ka latviešiem vairs nebūtu jābaidās, ka viņi paliks Latvijā mazākumā. Turklāt, par spīti vispārējam priekšstatam, ka Latvijā nav bijusi nekāda integrācijas politika, ir noticis pakāpenisks, toties nozīmīgs latviešu izglītības un valodas lomas pieaugums. Tas, savukārt, liek šaubīties, vai nākotnē būtu jāsper šajās jomās kādi radikāli soļi, kas turpmāku progresu drīzāk kavētu, nevis veicinātu.
Šie skaitļi liek arī citā rakursā paskatīties uz emigrācijas jautājumu, jo nebūtu pārsteigums, ja emigrantu etniskās proporcijas būtu visai tuvas tautību sadalījumam kopējā iedzīvotāju kritumā. Tāpēc visai ticams, ka vairāk nekā puse aizbraucēju ir "krievvalodīgie". Kā tas ietekmēs cerības, ka tuvākajā nākotnē gaidāmo darba spēka trūkumu varētu aizpildīt ar pēdējos gados aizbraukušajiem? Kā šos cilvēkus varētu apzināt, kā uzrunāt, ar kādiem argumentiem pārliecināt atgriezties? Vai kāds ir ieinteresēts to darīt?
Šie ir neierasti jautājumi, un tie nebūt nav vienīgie, kuri izriet no statistikas par latviešu un latviešu valodas augošo svaru Latvijā. Lai uz tiem sāktu atbildēt, vispirms ir jāspēj saredzēt, cik ļoti Latvijas etniskā aina ir mainījusies divdesmit divos gados kopš 1990.gada 4.maija.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
