Jautājums – kas ir šīs aiziešanas iniciators – kāds vienvirziena padomnieks ministrijā jeb kāda ietekmīga infektoloģe, pagaidām paliek noslēpums.

Pateikt vienkārši paldies Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai patiesībā nozīmē nepateikt neko. Divi izcili ārsti daudzus sava mūža gadus vadījuši, cenšoties sabalansēt neprofesionālus augstāku politisku un ierēdniecisku amatpersonu uzstādījumus ar reālajām finansiālajām iespējām, profesionalitāti, ārstu, medicīnas darbinieku un pacientu interesēm. Vēlos caur šīs situācijas prizmu palūkoties uz medicīnu Latvijā kopumā.

Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma, ka vienā konglomerātā jāapvieno Gaiļezers, Onkoloģijas centrs, Dzelzceļnieku slimnīca, Tuberkulozes un plaušu slimnīca "Saulrieši" un infektoloģijas centrs. To izdomāja neprofesionāli ministri. Rezultāts – nepārredzams monstrs ar iekšējām pretrunām starp struktūrvienībām.

Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma uzbūvēt lielāko operāciju kompleksu Baltijā un Austrumeiropā. To izlēma Eiropas naudas apguvēji. Rezultāts – puse no operāciju zālēm nestrādā, jo nav ne operāciju apjoma, ne ārstu, ne māsu.

Ne jau Austrumu slimnīcas valde izlēma nejēdzīgus tarifus un kvotas. Es, protams, varētu precīzi norādīt, kurš tieši ministrs izlīdzināja tarifus X lauku slimnīcai ar Austrumu klīnisko slimnīcu, labi zinādams, ka šajā X slimnīcā visus vienkāršos gadījumus operēs uz vietas, bet sarežģītākos gadījumus– vedīs uz Austrumu klīnisko slimnīcu.

Cik mums bijuši ministri, tie visi mēģinājuši valsts medicīnas vadīšanu veikt, diktējot vai diriģējot Austrumu klīniskās slimnīcas darbu. Nav jau tālu jāmeklē – vēl pērn ministrs svaidīja šurpu turpu kvotas, diktēja uz cik ilgu laiku kvotas atvērt, kā rezultātā tieši pie Austrumu klīniskās slimnīcas ļaudis drūzmējās no 6.00 rītā un grūstījās atvēršanas brīdī.

Un tomēr– mums bija viena slimnīca, kuru vadīja ārsti, kas mīlēja medicīnu, domāja par pacientiem, jo bija profesionāļi pēc būtības. Stradiņa slimnīcā turpat gadu valdē nebija neviena, kas vispār nojaustu – ko un kāpēc vada. Jebkuram iesaku – izmēģiniet nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļā vai Austrumu slimnīcas Neatliekamās palīdzības nodaļā. Tikai ar šādu pieredzi var uzzināt, ko nozīmē nonākt slimnīcā, kuru vada vai nevada ārsts.

Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai tie ir bijuši grūti un smagi gadi. Iedomājieties, viņiem šodien publiski pārmet, ka ārpakalpojumā ir uzkopšana vai ēdināšana, kuru līdz šim viņiem vienkārši piespieduši politiskie uzraugi. Viņiem pārmet telpu neracionālu lietošanu tikai tādēļ, ka iepriekš bija ministre, kam vajadzēja lielāko operāciju zāli Baltijā un kura Eiropas naudu dalīja ministrijā, bet pēc būtības operāciju bloku vajadzēja divreiz mazāku.

Es nekautrējos profesoru Viesturu Boku nosaukt par vienu no izcilākajiem divdesmitā gadsimta beigu– divdesmit pirmā gadsimta sākuma latviešu ārstiem. Kombinācijā – organizators+ķirurgs, Viesturs Boka ir izcilākais latvietis šajā jomā. Es lepojos par to, ka man nācies strādāt kopā ar Anitu Slokenbergu tajos tālajos gados, kad viņa vēl bija feldšere ātrajā palīdzībā, par to, ka man nācies lasīt un rediģēt šo ārstu izcilās publikācijas un mācību grāmatas.

Šajā haosa gadsimtā, kurā par veselības aprūpi katram kāds ļauns un īgns vārds sakāms, es vēlos pateikt PALDIES. Es vēlos pateikt PALDIES par dzīvi medicīnā, par to, kas padarīts, par to, kas neizdevās un par to, kas būtu izdevies, ja ne varas iegribas.

PALDIES Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas ārstu un Latvijas pacientu vārdā par to, ka joprojām mums šajā haotiskajā, neapmaksātajā, birokratizētajā veselības aprūpē ir Austrumu klīniskā slimnīca.

Ārstus vainot un pulgot ir populāri

Šobrīd populāri ir vispārināt un kritizēt ārstus. Ministri draud ārstiem ar roku dzelžiem, KNAB ķer ārstus pie rokas, bet nesaka, ko tieši noķēruši, Latvijas prese labprāt kritizē, nevis ceļ.

Kam Latvijā kļūst labāk, ja ārstus publiski nosauc par zombiskām naudas mašīnāmvai par kukuļņēmējiem? Kam kļūst labāk, ka izplata nepābaudītas tenkas par it kā nākammēnes publicējamu valsts kontroles ziņojumu un iespējamu nepareizu telpu un naudas izlietojumu?

Lielākajai daļai ārstu (laboratorijas speciālistiem, kardiogrāfijas ārstiem, rentgenologiem, anesteziologiem, intensīvās terapijas speciālistiem utt.) nevienu nereģistrētu eiro neredzēt kā savas ausis. Viņiem ir jāstrādā par algu, kas no ministra algas atšķiras savas piecas reizes. Vēl sliktāk – laba ārsta alga šobrīd ir ar negatīvu bilanci pret jebkuru labu speciālistu – šodien labāk pelna labs santehniķis, labs frizieris, labs autoatslēdznieks.

Kad ārsts no rīta radio izdzird ministres viedokli, ka viņš domā tikai par savu labumu, bet viņam šis apgalvojums jāsalīdzina ar savu reālo atalgojumu, viņš nudien nav pozitīvu emociju pārpilns.

Plašsaziņas līdzekļos skaļi paziņojumi par kāda ārsta neveiksmi parasti tiek vispārināti, bet tas ļoti ietekmē mediķu darbaspējas, noskaņojumu, līdz ar to arī darba kvalitāti. Medicīna ir ne tikai amats, bet arī zinātne un māksla. Jebkura negācija samazina to ārsta potenciālo varēšanu, ko dod medicīna kā zinātne un māksla.

Tikai labs ārsts ir labs slimnīcas vadītājs.

Es tiešām esmu Ilzes Kreicbergas fans, un ticu, ka viņai izdosies pacelt Stradiņa slimnīcu. Es tiešām neticu, ka atradīsies Viestura Bokas līdzinieks Austrumu slimnīcas vadībā zināšanu, koleģialitātes, inteliģences, humora izjūtas līmenī. Man ir sajūta, ka ministrijas uzstādījums slimnīcu vadībai atrodas vāji izglītota birokrāta izpratnes līmenī– ka labs ārsts un slimnīcas direktors nav savienojami jēdzieni. Atceros Viktoru Kalnbērzu un Valdi Zatleru – divi sava laika izcilākie traumatologi bija arī izcilākie slimnīcas administratori.

Onkoloģijas centru vada Viesturs Krūmiņš – es nezinu citu tādu Dieva dotu onkoloģisko ķirurgu. Man ir bijusi laime dot narkozi slimniekiem, kurus operējis izcils ķirurģijas smalkmehāniķis – profesors Viesturs Boka. Noliecu galvu izcila sava laikmeta profesionāļa priekšā.

Politisko rīdīšanu vajadzētu apturēt

Pēdējos gadus Veselības ministrija tīši vai netīši pretnostatījusi ģimenes ārstus speciālistiem, pacientus – ģimenes ārstiem, ārstus – medicīnas māsām un tā tālāk. Politiķi un ierēdņi savas problēmas (naudas trūkst) novēluši uz ārstu pleciem – tikai tad, ja pacienti karo pret ārstiem ("slikti mācītiem, kukuļņēmējiem, nemotivētiem" utt.), ministrija var ieņemt labā soģa vietu. Rezultātā speciālists neuzticas ģimenes ārstam, stacionāra speciālists – ambulatorajam speciālistam, Rīgas klīnikas ārsts – lauku ārstam. Nepietiek, ka neuzticas – savu neticību arī skaļi pauž. Aizkulisēs speciālists nereti noliek ģimenes ārstus – ko nu šie zina, ko nu saprot.

Manuprāt, tieši šī ķīļa dzīšana starp kolēģiem, kas šobrīd ir arī izdevusies, ir Latvijas medicīnas lielākā liga. Savstarpējo neuzticību var kliedēt tikai vienā veidā - kolēģiem jābūt savstarpēji labi pazīstamiem, jārunā pašiem vienam ar otru, bet jāpārstāj klausīties politisko viendienīšu čalās. Politiskie padomnieki nāk, piesmirdina un aiziet, bet labs ārsts ir mūžīga vērtība.

Pasaules zinātniskajā literatūrā atrodami apgalvojumi, ka speciālista konsultācijai ir trīskārt lielāks pozitīvais pienesums, ja ģimenes ārsts pacientu nosūtījis pie personīgi labi pazīstama kolēģa.

Medicīnas naudu var taupīt, veidojot labas savstarpējās attiecības starp ārstiem. To varētu veikt Veselības ministrija.

Vēlreiz: mīlēsim savu medicīnu, jo citas mums nav un nebūs! Mēs piedzimstam veseli, bet mūža beigas pagarinam pateicoties medicīnas profesionāļiem. Paldies tiem, kas savu dzīvi veltījuši medicīnai. Šodien es publiski pateicos Viesturam Bokam un Anitai Slokenbergai par veikumu.