Pēteris Strautiņš: Gāzi grīdā!  (66)

Savukārt pēdējie 3-4 gadi bijis laiks, kad piesardzība kļuvusi par paradumu un samazinām finanšu riskus pat vairāk, nekā būtu nepieciešams. No vienas puses, jo vairāk - jo labāk, taču šim procesam ir cena, kas šobrīd vairs neattaisno ieguvumus. Nevajag sēdēt grāvī tāpēc, ka izkļūšana no tā rada teorētisku risku iebraukt pretējā grāvī.

Tāpēc mēs jūtamies sliktāk nekā varētu justies, un uz nākotni raugāmies pesimistiskāk, nekā tas būtu racionāli pamatoti. Parādsaistību samazināšanas cikla pieredze ir tik dziļi ieēdusies smadzeņu šūnās, ka jau ir grūti iedomāties pasauli ārpus tās. Tāpat kā 2007.gadā bija grūti iztēloties pasauli vai vismaz Latviju, kāda tā var būt ārpus parāda pieauguma cikla rozā brilēm.

Grāmatvediskā izteiksmē ir paveikts patiešām daudz. Labs kopsavilkums ir neto ārējā parāda izmaiņas. Tā ir sabiedriskā un privātā sektora kopējā parādu bilance pret pārējo pasauli. Vienā pusē ir, piemēram, Latvijas iedzīvotājiem piederošas ASV valdības obligācijas, bet otrā pusē - Ziemeļvalstu banku aizdevumi sev piederošām bankām Latvijā. Krīzes laikā Latvijas neto ārējais parāds pārsniedza 60% no IKP. Šogad šī attiecība nokritās zem 30% no IKP. Izmaiņas galvenokārt notikušas uz privātā sektora rēķina. Taču arī sabiedriskā sektora bilance sāk uzlaboties. Saskaitot kopā valdības neto ārējo parādu un centrālās bankas neto ārējos aktīvus, izrādās, ka mūsu vispārējās valdības sektors atkal kļuvis par neto kreditoru pret pārējo pasauli, kāds tas bija pirms krīzes. Tātad viss neto ārējais parāds attiecas uz mājsaimniecībām un uzņēmumiem. Šo parādu atdošana, ar retiem izņēmumiem (valsts garantija) ir aizņēmēju atbildības zona.

Arī skatoties uz parādu summu, nevis bilanci, tā izskatās droša. Šobrīd kopējie finanšu sistēmas aizdevumi uzņēmumiem un mājsaimniecībām Latvijā ir zem 50% no IKP, bet OECD valstīs vidēji tie ir ap 210%, liecina Pasaules Bankas dati. Atšķirība noteikti vēl turpinās pieaugt arī 2016.gadā. Valdības parāds ir lieta, par ko varam vispār nelauzīt galvu. Pārfinansējot visu parādu pēc pašreizējām tirgus likmēm, tā apkalpošanas izmaksas būtu 0.3-0.4% no IKP. Pagaidām vēl izmaksas ir lielākas, jo kopējais parāda pīrāgā vēl dominē agrāk izlaists parāds par augstākām likmēm. Tas nav aicinājums izmest pa logu budžeta deficīta rāmjus. Tas būtu pret starptautiskajām saistībām un arī ļoti slidens ceļš no politiskā viedokļa.

No vienas puses, ir ļoti labi, ka samazinām parādus un palielinām uzkrājumus. Taču šis process kaut ko maksā laikā, kad šīs naudas ieguldīšana Latvijas ekonomikā var sniegt ievērojamu atdevi. Turklāt pārmērīga risku samazināšana rada pati savus riskus. Kredītportfeļu pieaugums sāksies no ļoti zema punkta. Tas izklausās iedrošinoši - ir tālu līdz bīstamajam punktam parādu lieluma ziņā. Taču tas arī sniedz iespēju kreditēšanai kādu laiku augt īpaši strauji un padarīt ekonomiku pārāk atkarīgu no vieglas laimes. Jo zemāks šis parādu līmenis ir, jo straujāk tas var pieaugt. Pēc pievienošanās ES nekustamo īpašumu burbulis bija tik neprātīgs galvenokārt tieši tāpēc, ka mājsaimniecību parādu pieaugums sākās gandrīz no nulles. Nodzenot vēl zemāk privāto parādu līmeni, mēs tikai radītu papildus nestabilitātes avotu nākotnē. Ļoti piesardzīga rīcība kļūst par neapdomību.

Labklājības ilglaicīga pieauguma pamats ir ekonomikas strukturālie uzlabojumi, kuru galvenais rezultāts ir darba ražīguma kāpums. Taču ir iespējams turpmākajos gados radīt diezgan strauju izaugsmes uzrāvienu, pateicoties tīri cikliskiem faktoriem, ne tikai fundamentālajam progresam, kuru rada investīcijas iekārtās, produktu attīstība, darbinieku kvalifikācijas celšana. Strukturālie faktori ir ļoti svarīgi, bet par tiem runāts daudz. Par spīti pieredzei ar ciklisko procesu ārkārtīgi spēcīgo ietekmi pašu nesenā pagātnē, tie ir kaut kā aizpeldējuši no uzmanības loka.

Turklāt Latvijā specifisku apstāķļu dēļ cikliska augšupeja var veicināt strukturāla rakstura izmaiņas, kas var būt izaugsmei labvēlīgas. Cikliskas augšupejas galvenais virzītājs būtu augoši mājsaimniecību ieguldījumi mājokļos. Tie nav ražojoši aktīvi, taču, sniedzot iespēju cilvēkiem pārcelties pie attīstības centriem, arī tie veicinātu izaugsmi. Tie ļautu labāk izmantot cilvēkkapitālu.

Tāpat ir svarīgi ir radīt lūzuma punktu ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu uztverē, dot spēcīgu signālu, ka te lietas mainās. Tālākā nākotnē pamudināt viņus atgriezties būs grūtāk. Svarīgi ir iesākt kustību. Latvijā atgriežoties lielākam skaitam cilvēku, kuri ir ieguvuši bagātu valstu iedzīvotāju domāšanu, var mainīt sabiedrības kultūru. Izmantot attīstības ciklisko "rezervi" ir īpaši svarīgi šobrīd, lai radītu pozitīvu migrācijas bilanci, kas pašpastiprinošo augšupejošo ciklu padarītu vēl spēcīgāku caur cilvēkkapitāla un naudas pieplūdi. Veidosies ļoti smalka dilemma starp Latvijas kā ražošanas vietas un dzīvesvietas konkurētspēju. Ja strauji attīstās augstas pievienotās vērtības pakalpojumu un lielražošanas eksports, ekonomika var atļauties zaudēt daļu darbavietu tradicionālo nozaru mazākajos uzņēmumos, tiem vairs nespējot konkurēt darba tirgū. Attīstības procesā tas ir neizbēgami jebkurā gadījumā.

Aktīva izaugsmes stimulēšana ar makroekonomiskās politikas instrumentiem šobrīd nav iespējama. Savas monetārās politikas mums vairs nav, bet budžeta veidošanas brīvība ir ļoti šaura. Izaugsmi var stimulēt mājsaimniecības un uzņēmumi, rīkojoties saskaņā ar savām ilglaicīgajām interesēm, tās precīzi apzinoties. Parādu esamība pati par sevi nav nekas patīkams, taču gan ģimenes, gan uzņēmumi izvēlas uzņemties saistības, gūstot iespēju pārcelt ienākumus laikā. Ja mājsaimniecības nekustamo īpašumu pirkumus ar hipotekāro kredītu palīdzību veic pārdomāti un stratēģiski, šis solis var gan uzlabot dzīves kvalitāti, gan nonākt pie lielākas privātās bagātības darba mūža nogalē, nekā tas būtu iespējams, mājokli īrējot. Lai kādi nebūtu bijuši pagātnes "piedzīvojumi" ar nekustamo īpašumu tirgus ciklu, šī loģika darbojas arī Latvijā.

Ir iespējams radīt situāciju, kad labas lietas notiek tāpēc, ka labas lietas notikušas nesenā pagātnē. Drosmes pieaugums rada lielāku drosmi. Tā var nonākt pie pārdrošības, bet domāju, ka atšķirībā no 2005-2007.gada, iespējas laikus piebremzēt ir daudz labākas. Vārdi "gāzi grīdā" Latvijas vēsturē ir iegājuši kā neapdomības simbols. Savulaik tie tika lietoti pilnīgi nevietā, brīdī, kad ekonomika jau bija pārkarsusi. Jau dzīvojot galējībā, tā tika dzīta vēl tālāk šajā galējībā. Šobrīd gāzes pedālis vajadzīgs, lai nonāktu pie optimālā braukšanas ātruma, bet virsraksts varbūt nedaudz palielināja šo Delfi Versiju izlasījušo cilvēku skaitu.