Pēteris Strautiņš: Ko darīt atlikušajiem diviem miljoniem?

Būtu jau bijis prātīgi pagaidīt un pārliecināties, cik no skaitīšanā neatklātajiem ir tādi, par kuriem tiek maksāti nodokļi kā algotiem darbiniekiem vai kuri regulāri atzīmējas kā bezdarbnieki vai saņem pabalstus un pensijas. Taču iegūtais skaitlis jau pusoficiāli pasludināts par jauno valsts iedzīvotāju kopskaitu un jau parāvis vaļā slūžas kārtējai kolektīvai nopūtai par tautas bēdīgo likteni.

Lai jau tā būtu, kaut arī 1.9 miljoni šķiet samazināts vērtējums, tā liek domāt dažas netiešas pazīmes. Piemēram, starpība starp 1.9 miljoniem un 2.2 miljoniem ir ļoti tuva starpībai (13.3% šī gada 1.ceturksnī) starp VID reģistrēto algoto darbinieku skaitu un darbaspēka apsekojuma datiem, kas savukārt ir balstīti uz pieņēmumu par 2.2 miljonu cilvēku apdzīvoto Latviju. Taču, ievērojot gan to, ka pensionāru un bērnu vidū emigrācija noteikti ir mazāka un ka daļa faktiski strādājošo noteikti parādās darbaspēka apsekojumā, bet nav reģistrēti VID, iedzīvotāju skaita starpībai vajadzēja būt krietni, par kādu trešdaļu līdz pusi mazākai.

Tāpēc Latvijā mītošo skaits zem diviem miljoniem visdrīzāk vēl nav noslīdējis, jebkurā gadījumā tas gan ir tikai laika jautājums. Nav šaubu, ka emigrācija un zemā dzimstība kļūst par vienu no svarīgākajiem mūsu dzīvi nosakošajiem apstākļiem un liks izdarīt stratēģiskas korekcijas kā individuālajos dzīves plānos individuāli tā nacionālajā līmenī, kurām savukārt vajadzētu balstīties uz labu informētību. Tāpēc vēlētos noteikti iebilst pret dažiem secinājumiem, kas saistībā ar iespējamiem tautas skaitīšanas rezultātiem, lai kādi tie galu galā izrādītos, jau ir izskanējuši. Tie satur pietiekami daudz loģisku pretrunu, lai par tiem pat viegli paironizētu.

Par faktisku Latvijas komentariāta konsensusa viedokli kļuvušas tēzes, ka piesaistīt atpakaļ emigrantus būs ļoti grūti, taču šeit labprāt ieceļos un paliks uz dzīvošanu cilvēki no pārējās pasaules, mums tikai atliek izdomāt, vai to gribam.

Arī katrs pats par sevi šie apgalvojumi nav pilnīgi pārliecinoši.

Vēsture liecina, ka panākt ekonomisko emigrantu atgriešanos tiešām ir grūti un visbiežāk to arī neviens īpaši necenšas, taču Latvijai nākamajā desmitgadē būs gan motivācija, salīdzinoši ļoti labas iespējas to izdarīt. Paralēli migrācijas procesiem un neatkarīgi no tiem, iedzīvotāju skaits visdrīzāk turpinās samazināties dzimstības un mirstības attiecības dēļ, kas nozīmē, ka mājokļu pieejamība būs ļoti laba, tātad vismaz vidusmēra kvalitātes mājokļi būs lēti, turklāt savulaik izbraukušajiem būs iespēja plašas iespējas izvēlēties, kur tieši Latvijā viņi vēlas dzīvot. Piemēram, samazinoties Rīgas "vēsturiskajam" iedzīvotāju kopumam, šeit varēs apmesties citi, pat pieņemot, ka nekas jauns netiks būvēts (kas tā gluži nebūs, bez šaubām). Ja atgriešanās no nomaļa Īrijas ciema uz tādu pašu ciemu Latvijā diez vai ir īpaši vilinoša no ekonomisko iespēju un dzīves kvalitātes viedokļa, tad iespēja pārcelties uz Rīgu ir pavisam kaut kas cits. Bez tam, emigrācija notiek brīdī, kad dzīves līmeņa perspektīvas Latvijā, pateicoties notiekošajām ekonomikas strukturālajām pārmaiņām, atbalstam no ES fondiem un investoriem vilinošajai izglītības līmeņa un atalgojuma attiecībai, ir labas, daudz labākas nekā 19.gadsimta Īrijā vai 21.gadsimta Afganistānā. Emocionālās un radniecības saites lielākajai daļai aizbraukušo joprojām ir ļoti stipras un tās uztur labās ceļošanas un sazināšanās iespējas, kādu nav bijis vēsturisko tautas staigāšanu laikos.

Taču pieņemsim, ka Latvija nespēj panākt emigrantu atgriešanos. Tad jājautā, kāpēc gan lai šeit brauktu ar mūsu valsti vēsturiski nesaistīti cilvēki no pārējās pasaules? Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, rēķinot pēc pirktspējas paritātes, par 40% pārsniedz pasaules vidusmēru. Tātad ne esam galīgi plukatas, ne būsim prioritāte potenciālajiem viesstrādniekiem, taču daļai pasaules iemītnieku iespējamie ienākumi Latvijā šķistu pievilcīgi, salīdzinot ar viņu pašreizējo situāciju. Bieži piesauktie ķīnieši ekonomisku apsvērumu dēļ gan šeit nebrauks, drīzāk jau pati Ķīna tās ļoti zemās dzimstības un strauji augošās bagātības dēļ nākotnē kļūs par emigrantu piesaistītāju, ar ko arī šajā ziņā būs jākonkurē. Taču pasaulē ir patiešām nabadzīgas, pārapdzīvotas valstis ar bēdīgām attīstības perspektīvām un to iedzīvotājus var mēģināt pierunāt pārcelties uz šejieni. Tomēr, līdz ko šeit cilvēki kļūtu par Eiropas Savienības patstāvīgajiem iedzīvotājiem, viņiem rastos iespējas doties uz valstīm, kuru ienākumu līmenis arī pēc 10 gadiem būs krietni augstāks par mūsējo, kur novecošanās process būs aizgājis vēl tālāk un dziļāk un kur jau ir lielas šo cilvēku tautiešu kopienas, kas ļoti palīdz integrēties, kā arī pret svešiniekiem iecietīgākas sabiedrības. Ļoti būtiski, ka arī kaimiņos esošajā Krievijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks, bet tās valoda joprojām ir mūsu reģiona lingua franca.

Tātad - ja jau Latvija neesot spējīga piesaistīt atpakaļ cilvēkus, kuriem ar mūsu valsti ir spēcīgas emocionālas un radnieciskas saites, kāpēc lai mēs spētu piesaistīt un, pats svarīgākais, noturēt cilvēkus no pārējās pasaules, kuriem šādu saišu nav?

Noteikti neuzskatu imigrāciju par nevēlamu un domāju, ka iedzīvotāju skaita krišanās jābremzē arī ar tās palīdzību. Kaut kādā apjomā emigrācija notiks, pat juceklīgajos deviņdesmitajos gados šeit ieceļoja cilvēki, jo viņiem bija te trūkstošas zināšanas un iemaņas un tieši tas arī turpmāk daudziem cilvēkiem būs iemesls pārcelties uz Latviju. Lai cik laba kļūtu mūsu izglītības sistēma, tik mazā darba tirgū vienmēr pietrūks kādas specifiskas prasmes. Taču ir kritiski jāvērtē masu imigrācija kā galvenais iedzīvotāju skaita krituma bremzētājs tīri no iespējamības viedokļa.

Depopulācijas novēršana nav neiespējamā misija. Uzskatu, ka pozitīvas izmaiņas var panākt, cilvēkiem apzinoties demogrāfisko pārmaiņu ietekmi uz viņiem personiski. Neticu, ka dzimstību spēs palielināt šīs tēmas kā kolektīvo interešu objekta apspriešana, tas par panākt pat pretējo rezultātu. Svarīgākos lēmumus dzīvē tomēr cilvēki pieņem, pamatā vadoties no savām interesēm jeb veida, kā viņi tās uztver. Tā kā paaudžu solidaritātes pensiju sistēma arī valstīs ar daudz augstāku dzīves līmeni grauj savas pastāvēšanas pamatus (arī tur daudzi bērnus nevarot atļauties), tad nākotnē sociālais nodrošinājums vecumdienās atkal arvien vairāk kļūs par individuālās atbildības sfēru. Valdība izdarītu ļoti labu darbu, ja skaidri pateiktu, pēc 65 gadu pensionēšanās vecuma sasniegšanas 2022.gadā tā paaugstināšana visdrīzāk turpināsies bez atelpas brīža. Iespējama imigrācija nereti tiek minēta kā risks, taču vismaz no sociālā nodrošinājuma viedokļa tā būtu iespēja. Diemžēl vai par laimi, bet paļauties uz to, plānojot katram savu dzīvi, būtu ļoti vieglprātīgi. Tieši tāpēc ir bezatbildīgi pasniegt masu imigrāciju kā kaut ko neizbēgamu vai tikai no mūsu izvēles atkarīgu, jo tas rada ilūziju, ka kāds cits atrisinās mūsu ilgtnespējīgās vērtību sistēmas un dzīvesveida radītās briesmas mums pašiem, katram personiski.