Izrādes komiskajā daļā sociālā apdrošināšana ir tikai kā fons, dekorācija, jo tās darbība faktiski netiek skarta. Tās elementi kalpo kā atskaites punkts aktieru atveidoto varoņu garīgās izaugsmes mērīšanai. Kā cilvēks, kurš ļoti necieš "svēto govju" sindromu, skatītāju rindās sēžot, labsajūtā piemiedzu acis, redzot, kā progresīvā nodokļa lingvistiskais tabu tiek apiets ar terminu "solidaritātes nodoklis".
Paskaidrojums - valsts budžeta veidošanas procesā tiek apspriesta ideja ieviest papildu nodokli, kas attieksies uz ienākumu daļu, par kuru nav jāveic valsts obligātās sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Iemaksu "griesti" ir bijis nebeidzams kairinājums tautas darbiniekiem, kuri nesaprot sociālās apdrošināšanas sistēmu vai varbūt pat nenojauš, ka tāda pastāv. Varens netikums, ievērojot, ka šī sistēma ir viens no mūsu sabiedrības labklājības galvenajiem pīlāriem.
VSAOI nav nodoklis, kaut arī to mēdz saukt par "sociālo nodokli". Nodoklim līdzīgu to dara maksājumu obligātais raksturs, bet fundamentāla atšķirība ir VSAOI radītās tiesības uz ienākumu plūsmu nākotnē. VSAOI griestu atcelšana krīzes laikā radīja vidusmēra iedzīvotājiem grūti aptverama lieluma bērnu pabalstus, kas kolorīti pastiprināja notiekošā farsa sajūtu. Turpretim nomaksātie nodokļi nekādi neietekmē maksātāja tiesības gūt labumu no sabiedriskajiem pakalpojumiem, kurus šie nodokļi finansē.
Lai cik zemi būtu nodokļi, to maksāšanu izdevīgu padarīt var tikai negatīva motivācija. Tāpēc VSAOI būtībā ir apdrošināšanas prēmija, bet iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN) ir nodoklis. Ne visi cilvēki nodzīvo līdz pensijai, bet arī ne visas apdrošinātās mājas nodeg (īpatsvars mēdz būt lielāks, bet Likteņa pirksta nemākulīga tēlošana var novest aiz restēm). Tāda ir apdrošināšanas būtība.
Tātad mums, iespējams, būs jauns nodoklis, kas nesauksies IIN, bet faktiski būs daļa no IIN, tikai ar citu nosaukumu un citā ailītē. Šādi radītā algu nodokļu progresivitātes skala būs ne sevišķi eleganta - "solidaritātes" likme sāksies no ļoti augsta ienākumu līmeņa, ar diezgan krasu pāreju. Taču varbūt tur slēpjas ļoti gudra Režisora doma - izbeigt ikgadējās kognitīvās mokas ap šķietamo "sociālā nodokļa" regresivitāti budžeta Kalendāra nemieros, kas ir ļoti nevēlamas no VSAOI maksātāju gaidu veidošanas viedokļa.
Princips, ka cilvēki ar lielākiem ienākumiem maksā lielāku daļu no tiem nodokļos, atbilst tautas vairākuma intuitīvai izpratnei par taisnīgumu, un tā pielietošana saprāta robežās nenodarītu ekonomisku kaitējumu. Ir vesela akadēmiska industrija, kas cenšas pierādīt, ka vienlīdzība veicina izaugsmi. Nevarētu teikt, ka rezultāti ir absolūti pārliecinoši, taču ir arī skaidrs, ka straujai attīstībai nav nepieciešama tik liela nevienlīdzība, kāda tā šobrīd ir Latvijā.
Ja mūsu arodbiedrībām būtu humora izjūta, tās izsludinātu ziedojumu vākšanu ceļojumam uz Stokholmu tiem biznesa pārstāvjiem, kuri saka, ka nodokļu progresivitāte nokaus jebkādu vēlmi šeit veidot augstas pievienotās vērtības darba vietas. Jaunākajā žurnālā "IR Nauda" ir lielisks raksts par to, kā Zviedrija kļuvusi par inovatīvu interneta uzņēmumu attīstības "karsto punktu". Veiksmīgākās ekonomikas kādreizējā padomju sociālisma zonā ir Baltijas valstis ar to "plakanajiem" nodokļiem, kā arī Polija, kurā ir progresīvais nodoklis algām, kā arī piecas reizes augstāks faktiskais nodokļu slogs mājsaimniecību ienākumiem no kapitāla.
Es uzskatu, ka Latvijas nodokļu sistēmai kopumā jākļūst progresīvākai. Darba algām uzliktā nodokļa skalas maiņa gan nav loģisks pirmais solis un tas nenotiek iespējami labākajā veidā. Taču tas nav pietiekošs iemesls, lai pasludinātu izrādi par radošu neveiksmi.
Taču nesen sociālās apdrošināšanas sistēmā tika izdarītas izmaiņas, kas, atšķirībā no tikko aprakstītā priekšnesuma, ir intuitīvi pievilcīgas, bet dziļi neloģiskas - ekonomiski neefektīvas un vienlaikus netaisnīgas (vajag mācēt!). Runa ir par krīzes gados aprēķināto negatīvo kapitāla koeficientu ietekmes dzēšanu turpmākajām pensiju izmaksām. Burvīgi, taču jāatceras, ka šie negatīvie koeficienti bija kā spoguļattēls pirms tam nekustamo īpašumu burbuļa radītajiem pārāk lielajiem pozitīvajiem koeficientiem.
Tie nebija Latvijas ekonomikas "patiesajam" attīstības tempam atbilstoši. Sociālās apdrošināšanas sistēmā nepārtraukti mijiedarbojas pensijas palielinoši un samazinoši faktori. Neviens iedzīvotājs nav atbildīgs par krīzi, vismaz ne pilnībā. Taču iedzīvotāju kopumu neviens tāpēc neatbrīvos no krīzes sekām. Ar likumu nevar atcelt jau notikušu krīzi, bet Krīžu Aizlieguma Likums nepadarīs pasauli labāku nākotnē. Negatīvo kapitāla koeficientu atcelšana ir padarījusi pensiju sistēmu mazāk elastīgu.
Sistēma nesabruks, bet nākotnes politiķiem var nākties šo automātisko stabilizatoru aizstāt ar manuālajiem - pensionēšanās vecuma maiņa, indeksācijas koeficienta samazināšana un tamlīdzīgi. Negatīvos indeksus nākotnei var atjaunot, bet tiem jau būs mazāka ticamība. Spēcīga atgriezeniskā saite ar realitāti var labvēlīgi ietekmēt nācijas kolektīvo lēmumu gudrību.
Šīs aplamās idejas īstenošana diemžēl ir bijusi sākums lejupejošai spirālei. Nākamais solis, izrādās, ir prasība par krīzes laikā aprēķināto negatīvo kapitāla indeksu ietekmes kompensēšanu jau izmaksātām pensijām. Mēģināsim uzminēt, kāda būs nākamā sūdzība Satversmes tiesā. Manuprāt, apmēram šāda: "Es pensionējos pirms straujā algu un cenu kāpuma, kas notika 2006.-2008.gadā. Šis kāpums bija nekustamo īpašumu burbuļa rezultāts. Tāpēc šajos gados aprēķinātie īpaši lielie un pozitīvie pensiju kapitāla koeficienti nebija tobrīd pensijā aizejošo nopelns, un tā ir diskriminācija pret mani. Es pieprasu to kompensēt."
Tas ļoti izskatās pēc tārpu bundžas, kuru labāk vaļā nevērt. Katram no mums var būt savs viedoklis par to, cik taisnīgs ir bijis sociālās apdrošināšanas sistēmas darbības rezultāts kādā laika posmā. Taču šādas sistēmas spēj darboties tikai tad, ja to noteikumi ir pietiekoši stabili. Mēģinājumi pilnībā novērst veiksmes ietekmi cilvēku dzīvē neizbēgami rada neparedzamas sekas.
Tieksme spēlēties ar Sistēmu ir sasniegusi lokālu maksimumu augošas ilgtermiņa tendences ietvaros. Būtu ļoti labi, ja, pievienojoties 100 gudro galvu pulkam, deputāti zvērētu, ka viņi sargās arī sociālās apdrošināšanas sistēmu. Mūsu dzīves laikā varbūt piedzīvosim to, ka mašīnu un bioloģiskā intelekta mijiedarbība sasniegs līmeni, kurā jēdziens "dzimtā valoda" zaudēs pašreizējo jēgu.
Varbūt nāksies risināt strīdu - vai Satversmei un latviešu tautas dzīvesziņai atbilst laulība starp sievieti un androīdu, kuru varētu izšķirs Satversmes tiesas spriedums par pieļaujamo silīcija un oglekļa substrāta attiecību šādas būtnes intelekta fiziskajā bāzē, ja vien Eiropas Cilvēktiesību tiesas Sintētiskās dzīvības jautājumu palāta to neatzīs par diskriminējošu. Taču sociālās apdrošināšanas sistēma būs vajadzīga pat pēc šādiem pavērsieniem. Saudzēsim to!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
