Pēteris Strautiņš: Uzturēšanās atļauju tirdzniecībā jāzina mērs  (68)

Domāju, ka patiesība ir pa vidu, un tā nav tikai praktiski un emocionāli ērta poza. Uzskatu, ka šo viedokli var pamatot. Atļauju tirdzniecības ietekme uz mūsu ekonomiku ir pietiekami niansēta, lai tā būtu interesanta diskusijai. 

Uzskatu, ka līdz šim kopumā ietekme bijusi labvēlīga. Aizvadītajos gados Latvija piedzīvoja krasas ekonomiskās aktivitātes līmeņa svārstības. Jo īpaši mainījās rosība mājokļu būvniecībā un tirdzniecībā. Mūsu pieredze liecina, ka augsta aktivitāte mājokļu sektorā ne vienmēr ir ilglaicīgai izaugsmei labvēlīga, taču uzturēšanās atļauju tirdzniecība stiprināja tirgu brīdī, kad vietējais pieprasījums bija ļoti zems.

Šāda situācija nesaglabāsies mūžīgi, tāpēc uzturēšanās atļauju piešķiršanas lietderība vai vismaz izvirzītie nosacījumi nākotnē noteikti būs jāpārskata. Pieļauju situāciju, ka ieguldījumi mājokļu būvniecībā atkal kādā brīdī kļūs lielāki par optimālo no makroekonomiskās stabilitātes viedokļa. Ne vienmēr labi ir tikai tas, ka Latvijā ienāk nauda, ir svarīgi - cik daudz un kādam mērķim. Kad milzu summas mājokļu pārpirkšanā un būvniecībā ieplūda pēc pievienošanās ES, tas cēla izmaksas ekonomikā kopumā, līdz ar to kavēja eksporta attīstību un uz brīdi mums laupīja realitātes izjūtu.

Iespējams, ka robežšķirtni varētu noteikt sekojošā veidā. Mūsu valsts apdzīvotības modelī galvenā ilglaicīgā tendence būs virzība uz mazāka, humānāka mēroga ēkām - privātmājām vai nelielām vairākdzīvokļu mājām priekšpilsētās. Neredzu pamatu citam scenārijam, jo šis vislabāk apmierinātu cilvēku ekonomiskās un emocionālās vajadzības, un šādi mēs kļūtu līdzīgāki valstīm ar augstu ienākumu līmeni.

Noteikti varētu pieaugt arī tirgus augstas kvalitātes daudzdzīvokļu mājām pilsētu centros, tomēr galvenais kustības virziens būs iepriekš minētais. Būtu iespējams aptuveni novērtēt, cik šādu mājokļu gadā jāuzbūvē, lai apmierinātu potenciālo maksātspējīgo pieprasījumu. Sabiedriskās domas aptaujas parāda platu plaisu, piemēram, starp Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotāju skaitu, kas vēlas dzīvot privātmājās un kas tādās jau dzīvo. Skaidrs, ka jāņem vērā arī finansiālo iespēju noteiktie ierobežojumi, taču šīs iespējas noteikti augs. Te noteikti ir runa par vairākiem tūkstošiem mājokļu gadā.

Šobrīd būvniecības apjoms ir tālu zem jebkura ticama šīs plūsmas vērtējuma. Piemēram, pērn tika izsniegtas 1317 būvatļaujas jaunu privātmāju celtniecībai (par 14% vairāk, nekā pirms gada) un tikai 43 atļaujas divu un vairāk dzīvokļu māju būvniecībai. Nav šaubu, ka valstī ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu šī procesa spoguļattēls būs pieaugošs pamestu vecu lauku māju, kā arī attīstības neskartu pilsētu un ciemu blokmāju dzīvokļu skaits. Tas ir nenovēršams process, jo arī iebraucēji no pārējās pasaules tur mitināties nevēlēsies, neatkarīgi no mūsu vēlmes viņus aicināt, arī citām valstīm pašām netrūkst vietu, kur nekas nenotiek.

Tātad, ja mājokļu būvniecības apjoms Latvijā atkal sāks pārsniegt ticamu ilgtspējīgi uzturamu apjomu, tas būs signāls, ka mūsu ekonomika atkal kļūst pārāk atkarīga no šī sektora, un to ir jāpiebremzē. Tādā situācijā uzturēšanās atļauju piešķiršanas kārtība būtu vismaz jāreformē. Prasīt katram atļaujas tīkotājam uzbūvēt rūpnīcu nebūtu reāli, bet "palūgt" iegādāties daļas ieguldījumu fondā, kas tālāk jau finansētu rūpniecības attīstību noteikti būtu iespējams.

Atsevišķi var aplūkot arī ietekmi uz luksusa mājokļu segmentu, kura likteni ārzemnieku nauda ietekmē visspēcīgāk. Arī šī tēma diskusijās par uzturēšanās atļauju piešķiršanu ir izskanējusi, galvenokārt kā arguments pret tādu politiku. Šī tēma Latvijas iedzīvotāju vairākumam varētu šķist triviāla, bet šādu mājokļu pieejamība darbaspēka starptautiski konkurētspējīgajai daļai noteikti ir faktors, kas vairo Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību. Nedomāju, ka uzturēšanās atļauju tirdzniecība Latvijas iedzīvotājiem būtiski samazina iespējas iegādāties augstas kvalitātes mājokļus.

Skaidrs, ka māju Jūrmalā, ko nopērk ārzemnieks, vienlaikus nevar iegādāties vietējais iedzīvotājs. Taču nevajadzētu šo konkurences elementu pārspīlēt. Latvija varētu būt vienīgā valsts pasaulē, kurā šobrīd mīt mazāk iedzīvotāju nekā pirms 100 gadiem. Tāpēc daļai jau esošo mājokļu sāk uzkrītoši trūkt pieprasījuma, dažos reģionos to īres un pat pārdošanas cena faktiski ir nulle. Rīgas centrā reāli apdzīvojamām telpām tā noteikti nav nulle, bet arī šeit dažkārt cenu līmenis var būt nepietiekams, lai mudinātu rekonstruēt nolaistos namus.

Pat, ja katra Latvijas ģimene uzbūvētu privātmāju uz 1500 kvadrātmetru liela zemes gabala, tam būtu vajadzīgi tikai 2% valsts teritorijas. Skaidrs, ka visi nekad nevarēs iegādāties māju Mežaparkā vai joslā gar kāpu zonu Jūrmalas teritorijā. Uz to ir divējāda atbilde. Pat Jūrmalas "smalkajā" galā var atrast daudz tukšu zemes gabalu un graustu. Šīs vietas attīstot, pieaugs gan luksusa mājokļu kopējais piedāvājums, gan tiks celta vērtība jau līdzās esošajiem īpašumiem. Turklāt, ieplūstot papildus līdzekļiem augsta līmeņa mājokļu būvniecībā un prātīgi plānojot dzīvojamo rajonu attīstību (nevis atstājot to pašplūsmā, kā tas nereti notika "treknajos" gados), ir iespējams radīt jaunus prestižus dzīvojamos rajonus ar kvalitatīvu dzīves vidi. Kādreiz taču arī Mežaparks un Bulduri bija vienkārši ar priedēm apaugušas vietas pie ezera vai jūras. Tādu vietu mūsu valstī netrūkst. Pieaugot kopējam šādu dzīvesvietu apjomam, pieaugtu šī tirgus piedāvājuma daudzveidība un likviditāte, līdz ar to palīdzot mūsu darba tirgū noturēt un tam piesaistīt globālā darba tirgus "zvaigznes".

Saistībā ar jaunākajiem notikumiem, te jāpiebilst, ka no nekustamā īpašuma burbuļa riskiem mums īpaši būs jāsargājas pēc pievienošanās eiro. Vēsturiskās pieredzes dēļ Latvijas iedzīvotājiem ir tendence pielīdzināt naudas stabilitāti ekonomikas stabilitātei. Naudas stabilitāte pati par sevi ir vēlama, bet pārmērīgās devās tā var noslēpt vispārējas izaugsmes nesabalansētības riskus. Šādā ziņā bažas par lata devalvāciju 2007.gada sākumā bija kā veselīga, auksta duša, kas kaut nedaudz samazināja nekustamo īpašumu burbuli, līdz ar to arī Latvijas iedzīvotāju galu galā ciestos zaudējumus. Tagad šāda auksta duša vairs nebūs iespējama, un mums būs iespēja rakt sev bedri tikpat ilgi, kā to darīja tādi eiro vecbiedri kā Spānija vai Īrija.