Abi šā gada lielie, "melnie gulbji" – britu referendums par izstāšanos no ES un ASV prezidenta vēlēšanu rezultāts – ir uz ilgu laiku samulsinājuši daudzus prātus visapkārt pasaulei. Par jauno situāciju prāto drošības eksperti un politiķi (jo mainās ģeopolitisko spēku dinamika), par to domā politiķi, kuriem nu jārēķinās ar neprognozējamu elektorāta uzvedību.
Nozīmīgās pārmaiņas ir arī ekonomistu un uzņēmēju uzmanības degpunktā, jo lielie notikumi rada finansiālas konsekvences, kas parasti gan izpaužas dažus mēnešus pēc paša notikuma un arī mēdz pārsteigt (piemēram, pretēji prognozētajam, Brexit un savulaik tik draudīgās neskaidrības ap to, britu ekonomikai pagaidām lielu skādi nenodara[1]).
Latvijai šajā situācijā ir risks nonākt eiforiskā lielo vēstures notikumu vērošanas virpulī, ieceļot Donaldu Trampu un Brexit teju vai visu nedienu cēloņa godā, un, piemirstot, ka no vērošanas (un līdzi-jušanas) vien uz priekšu netiksim. Lai vai cik pārsteidzoši, negaidīti un spilgti notikumi nākamajos gados vēl šķērsos Franciju, Vāciju, ASV, Krieviju un citas lielvalstis, mums ir virkne pusdarītu mājas darbu, kuri nav pārāk aizraujoši, taču no valsts interešu viedokļa – ir vitāli svarīgi.
Viens no brīdinošiem signāliem, kas šogad atskanēja Latvijas mediju telpā – ir sarucis Latvijā ieguldīto ārvalstu investīciju apjoms. Kopējās aplēses liecina, ka ārvalstu tiešo investīciju plūsma Latvijā šī gada pirmajā pusgadā samazinājusies pat trīs reizes, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku[2]. Atsaukties tikai uz ģeopolitiskiem ietekmes faktoriem šoreiz nevar, jo mums blakus esošajās Lietuvā un Igaunijā tik izteikta tendence nav vērojama[3].
Tātad, runa ir par iekšējiem faktoriem, jeb nebūšanām, kas dažādos investoru attieksmes pētījumos agrāk jau identificētas, taču, acīmredzot, pārmaiņas nav notikušas gana dinamiski. To apliecina mūsu profesionālā pieredze – Kļaviņš Ellex advokātu biroju komanda, kas ar lieliem un sarežģītiem investīciju projektiem strādā jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, ar šādiem – no valsts puses neatrisinātiem – jautājumiem sastopas vēl šodien.
Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) vērtējums par problemātiskiem aspektiem, domājot par investīciju veikšanu Latvijā[4], rāda trīs būtiskākās problēmu jomas. Tās ir demogrāfija un darbaspēka pieejamība Latvijā; izglītība, zinātne un pievienotās vērtības radīšana; likumdošana un valdības atbalsts. Kā liecina mana pieredze, pēdējo problēmjautājumu var sadalīt trīs sīkākos virzienos, kur valsts var veikt konkrētus soļus, lai situāciju uzlabotu.
Pirmkārt, mēs neesam "eksotisku likumu" zeme – investoriem, kuri ienāk Latvijā, likumdošana pārsteigumus nerada, kopumā tā saskan ar tiesisko regulējumu citur Eiropā. Tāpēc galvenais jautājums ir par to, kā likumi tiek piemēroti. Un šeit jārunā ne tikai par tiesu sistēmu, bet arī valsts un pašvaldības iestāžu darbinieku rīcību, kas, pat ar formāli korektiem lēmumiem, taču aizvien vēl demonstrē nekompetenci un noraidošu attieksmi.
Tāpat mūsu klienti – nozīmīgi ārvalstu investori – Latvijā joprojām saskaras ar korupciju, kas bieži sakņojas neviennozīmīgi un pretrunīgi traktējamos likumos. Tas negatīvi ietekmē biznesa vidi, jo tiek kropļota konkurence, proti, daži tirgus dalībnieki šādi iegūst priekšrocības, kas nav pieejamas citiem. Un tāpēc, par spīti acīmredzamajām ģeogrāfiskā novietojuma priekšrocībām, investoriem tas liek raudzīties, piemēram, Igaunijas virzienā.
Otrkārt, ir virkne iekavētu reformu. Te jāmin gan nodokļu likumdošana, darba attiecību regulējums, maksātnespējas joma. Arī ēnu ekonomikas ierobežošana ir sen pieteikts uzdevums, kur ļoti gribētos redzēt aktīvākus rīcību, jo godīga nodokļu nomaksa veido viedokli par Latvijas darījumu vidi, kas ir svarīgs aspekts investoru acīs (SSE Riga pētījums par ēnu ekonomikas līmeni Baltijas valstīs liecina, ka Latvijā tas ir būtiski lielāks (21,3% no IKP), nekā Lietuvā un Igaunijā[5]).
Treškārt, investori (esošie un potenciālie) vērtē valsts spēju domāt un rīkoties ilgtermiņā, tāpēc ir svarīgi nonākt arī pie prognozējamības normatīvo aktu piemērošanā. Investoriem kristiski svarīgi ir prognozējamība, lai viņi var saredzēt kā viņiem uzņēmējdarbība varētu attīstīties nākotnē, veidot stratēģiju, saprast riskus. Kā liecina jau pieminētais FICIL pētījums, daudziem uzņēmumiem lielākās bažas rada ne tik daudz nodokļu apjoms (atskaitot darbaspēka nodokļus), kā nekonsekventa nodokļu politika, tās biežā maiņa. Arī mēs esam novērojuši, ka investori nespēj izsekot līdzi likumdošanas un dažādo noteikumu nemitīgajām izmaiņām.
Un tomēr, – kādi ir tie iemesli, kas joprojām padara Latviju pievilcīgu ārvalstu investoru acīs? Manuprāt, to ir svarīgi saprast, jo mūsu priekšrocību stiprināšana ļautu pašiem nonākt pie loģiska Latvijas kā investīcijām pievilcīgas zemes pozicionējuma. Proti, mēs atbildētu uz jautājumu: kāpēc tieši Latvija? Vienotas un skaidras atbildes uz šo jautājumu pagaidām nav.
Baltija kā Skandināvijai pieguļoša teritorija no šī reģiona investoru puses bieži tiek uzlūkota kā mājas tirgus paplašinājums. Kā viens no salīdzinoši neseniem, pozitīviem piemēriem šajā jomā minams pārtikas ražošanas milža Orkla stratēģiskais lēmums mērķtiecīgi attīstīt biznesu visās Baltijas valstīs. Iegādājoties Latvijas uzņēmumus Laima, Gutta un Staburadze, investors nozīmīgi papildināja savu investīciju portfeli, kurā jau bija ražotnes Latvjā (Spilva, Latfood), Igaunijā (Kalev, Poltsamaa Felix) un Lietuvā (Suslavičius Felix). Arī vērtējot to, kā pēdējo desmit gadu laikā mainījies ārvalstu investoru profils Latvijā, jāsaka, ka lielākoties tie ir Skandināvijas valstu pārstāvji – no Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas. Arī Vācijas. Redzam, ka praktiski vairs nav jūtama investoru ideja apgūt Latviju kā atspēriena platformu tālākai darbības izvēršanai Krievijā.
Nav noslēpums, ka Baltijas valstis ārvalstu investoru acīs tiek uzlūkotas kā vienots reģions, tāpēc labākas izredzes piesaistīt investīcijas noteikti būtu apvienojot katras valsts ambīcijas kopīgā sadarbībā. Latvija būtu tikai ieguvēja Baltijas valstu ciešākas integrācijas un sadarbības rezultātā, kas ideālajā pasaulē varētu būt mūsu visu apvienots investīciju piedāvājums. Esmu piedzīvojis, ka Londonas advokātu biroji ar lielāku interesi mani uzklausa tad, ja varam runāt par iespējām Baltijā kopā ar kolēģiem no pārējām Baltijas valstīm, nekā, ja es viens pats stāstu par iespējām Latvijā. Tomēr mēs dzīvojam pasaulē, kur katrs Baltijas līmeņa sadarbības projekts nāk ar milzīgām grūtībām, tāpēc, visticamāk, katrs tomēr paliksim savā "laivā" un klaudzināsim pie vienām un tām pašām investoru durvīm.
Tāpēc papildus mājas darbiem tiesiskās vides sakārtošanā, izglītības jomā un citur, manuprāt, mums ir vajadzīgs kāds ambiciozs un saprotams mērķis, uz ko Latvijai jāvirzās nākamajā simtgadē. Un tas nav nedz viena politiķa, nedz partijas vai uzņēmēju organizācijas "lauciņš", bet drīzāk stāsts par mūsu kopīgu spēju vispirms atrast pareizos jautājumus un tad vienoties par ilgtermiņa atbildēm uz tiem.
[1] http://www.wsj.com/articles/u-k-post-brexit-data-shows-investment-growth-1480067744
[2] http://financenet.tvnet.lv/zinas/626461-strauji_saruk_arvalstu_tieso_investiciju_apmers_latvija
[5] http://www.sseriga.edu/en/news-and-events/upcoming-events/enuekonomikaskonference2016.html
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
