Ir arī laiks, kad bieži runā par dialogu un tā trūkumu latviešu un citu tautību iedzīvotāju starpā. Es vēlos dialogu. Es vēlos runāt, sadzirdēt un tikt sadzirdēts. Es vēlos, lai mani divi dēli augtu drošā sabiedrībā, kurā valda uzticēšanās un kopīgas vērtības.

Bet auglīgs dialogs var būt tikai to starpā, kuru mērķi ir savietojami. Ja mērķi ir savstarpēji izslēdzoši, tad dialogs būtu tukši izšķiests laiks. Es vēršos pie Jums, kuru redzējums daudzās lietās atšķiras no manējā. Vēršos ticībā, ka ar daudziem mērķi ir savietojami, ja rodas izpratne.

Dialoga sākuma punkts

Skolās māca, ka valsts ir teritorija ar pilsoņu kopumu un publisko varu. Ir skaidrs, ka katra valsts rūpējas par saviem iedzīvotājiem, to labklājību un drošību. Bet kas valstij dod tās īpašo jēgu? Kas Latvijas pastāvēšanai piešķir nozīmi? Kas Latviju atšķir no Polijas, Igaunijas, Krievijas vai Spānijas?

Tas ir latviskums. Nevienas citas pasaules valsts pastāvēšanas jēgā neietilpst sargāt, saglabāt un kopt latviešu valodu un kultūru. Šī misija pieder tikai mūsu zemei ar 64 tūkstošiem kvadrātkilometru.

Latvija nevar būt citāda kā latviska. To diemžēl ilgi nav sapratuši arī Latvijas politiķi, kuru bieži vien vienīgā motivācija būt pie varas bijusi pati vara. Ja saprastu, tad jau sen būtu sākts dialogs ar visiem Latvijas iedzīvotājiem tieši no šī svarīgā atskaites punkta.

Noteikti skaidrojam un skaidrosim dažādus notikumus atšķirīgi. Taču, ja abpusēji vēlamies dialogu, tad mums jāvienojas par šo sākuma punktu. Ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš šo starta pozīciju pieņem un atbalsta, manā skatījumā ir Latvijas patriots, savējais neatkarīgi no tautības. Katru, kurš pieņem latviskas Latvijas virsmērķi, jūtu pienākumu aizstāvēt kā šīs zemes saimnieku un savu draugu, par kura iespējām saglabāt arī savu senču identitāti jūtu personīgu atbildību.

Ar ko sarunāties?

Vai nav savādi, ka līdz šim par Latvijas krievu un citu nelatviešu interesēm visvairāk spriedelējuši tie latvieši, kam vislielākās grūtības atzīt pašiem savu latvietību. Latviešu nacionālistiem allaž pārmests, ka viņi uz sarunu nav spējīgi. Bet tas ir aplami. Runāt ar otru var tikai tas, kurš apzinās pats sevi. Kurš spēj atbildēt uz jautājumu: "Kas es esmu?" vai "Kas mēs esam."

Jā, es lepojos, ka esmu latvietis. Nekad neesmu kautrējies to paust un nekad to neesmu uzskatījis par aizvainojumu citiem. Latviešus es tiešām uzskatu par savu lielo ģimeni, bet tas neliedz par ģimenes draugiem uzskatīt ikvienu latviešu tautas draugu ar citu izcelsmi. Tas, kā mani vai manus domubiedrus reizēm pasniedz politiskos nolūkos, ne vienmēr ir atkarīgs no mums pašiem.

Kāds vaicās, vai runas par repatriāciju un valstij nelojāliem cilvēkiem nav tas pats, kas nepatika pret cittautiešiem... Nav! Nepatika ir pret idejām, nevis tautībām. Nudien uzskatu, ka Latvijā mīt arī cilvēki, kuriem daudz vieglāk laimi atrast būtu savā senču zemē. Viņi dažādu apstākļu dēļ (par vainīgajiem diskutēt var ilgi) komfortu Latvijā nav atraduši un neatradīs. Kālab viņiem nepalīdzēt ar informāciju, ar padomu, iespēju gadījumā ar pabalstu? Taču nekad neesam iestājušies par masu piespiedu deportācijām, kā tas demagoģiski pārmests.

Mūs tiešām mēdz nosaukt par radikāliem. Bet arī jaunlatviešus, kas lika pamatus latviešu pašapziņas atdzimšanai par tādiem dēvēja. Arī tos, kas dibināja Latvijas valsti un sauca cīņās tās atbrīvošanai. Tos, kas stingri iestājas par ideju, bailīgākie un lunkanākie vienmēr dēvēs par ekstrēmistiem, tā attaisnodami paši savu nevarību. Bet atļaušos teikt, ka patiess dialogs ir iespējams tikai to starpā, kas ir uzticīgi kādai idejai, nevis tie, kuru augstākā māka ir tikai pielāgošanās.

Vēsture un varoņi

Tā tauta, kas aizmirst savus varoņus, ir lemta iznīcībai. Un varonis manā skatījumā ir katrs, kurš ar patiesu ticību lielākai idejai un ar ticību cīņai par savu zemi ir riskējis ar dzīvību. Bieži to nespēj saprast tie, kas mūžu pavadījuši siltos kabinetos, izpatīkot katram ārvalstu kungu mājienam.

Vai man patīk 9. maijs šodienas izpildījumā? Nē. Bet nevis tāpēc, ka cilvēki piemin karavīrus, bet tāpēc, ka tas notiek kopsolī ar padomju režīma slavināšanu. Padomju vai tās tiesiskās mantinieces Krievijas karogi, padomju formas tērpi un cita simbolika, slavas vārdi "atbrīvotājiem"... Šī "atbrīvošana" Latvijas pilsoņu vairumam ir sāpīga nebrīves posma sākuma simbols.

16. martā vēlos savas tautas svētvietā teikt paldies saviem karavīriem. Šajos pasākumos nekad nav okupācijas varas simboli vai slavināšana. Tikai Latvijas karogi, apliecinot uzticību valstij. Ja šāda būtu kareivju pieminēšana 9. maijā, vismaz man personīgi tiešām nebūtu iebildumu. Es to saprastu. Varoņu godināšana ir ārpus politiskām kategorijām. To nevar aizliegt ne premjers, ne prezidents, jo tas ir tāpat kā izrādīt cieņu savai mātei vai tēvam. To nevar aizliegt ne vietējais, ne svešais.

Tas, ko es vēlētos piedzīvot, ka katrs var godināt savus karavīrus, kam viņš vēlas pateikties, bet bez svešo, totalitāro režīmu slavināšanas, arī ja tas notiek 16. martā vai 9. maijā.

Nobeiguma vietā

Beigšu ar iesākto. Latviska Latvija ir vienīgā Latvijas pastāvēšanas jēga. Citas atšķirības, kas dotu mūsu valstij pastāvēšanas misiju, nav. Un latviska Latvija var būt kopsolī ar draudzību dažādu tautību starpā, ar dažādu etnisko identitāšu līdzās pastāvēšanu. Ne tikai var būt, bet vajag būt, un to jūtu arī kā savu pienākumu.

Vai divvalodības cīņa tiešām tuvina kopīgām sajūtām 18. novembrī? Vai latviskas Latvijas noliegums dod iespēju mums reiz kopā iet svētku lāpu gājienā ar lepnumu par savu valsti un drošību par bērnu nākotni? Varbūt savās interesēs esam tuvāk nekā reizēm šķiet...

* ... poļiem, ebrejiem, lietuviešiem un ikvienam citam Latvijas iedzīvotājam, kura dzimtā valoda nav latviešu.