Rihards Kols: Minskas pseido vienošanās  (78)

Faktiski vienošanās jaunā redakcija ir ļoti tuva pagājušā gada septembrī noslēgtajai vienošanai ar dažiem papildinājumiem. Pirmie trīs vienošanās iekļautie punkti ir saistīti ar pamieru, bet nākamie, kas seko, ir politiskas dabas - par decentralizāciju, par vēlēšanām -, un tās jau ir miera līguma sastāvdaļas. 

Līdz ar to Vācijas kancleres Merkeles paziņojums, ka noslēgtais pamiers ir cerību stariņš, ir attiecināms tikai uz pirmo pamiera punktu par uguns pārtraukšanu, un mēs jau šobrīd esam liecinieki, ka šī uguns pārtraukšana nav ievērota.

Pēc pamiera noslēgšanas ilgu laika posmu, un šajā kontekstā arī divas dienas ir ilgs laiks, EDSO novērotāji netika laisti šajās kara zonas teritorijās. Līdz ar to šo divu dienu laikā 40 smagās kravas automašīnas atkal ar "humanitāro palīdzību" ir devušās separātistu kontrolētajās teritorijās. Balstoties uz informāciju, kas pašlaik ir pieejama, ir skaidrs, ka nepieciešamāka precīzāka un, iespējams, pat agresīvāka Eiropas Savienības politika, kas, ja ne apturētu, tad vismaz nobremzētu notiekošo karu.

Ja mēs izsakāmies ļoti skarbi, tad pašreiz mēs pieļaujam lienošo okupāciju, kur pamazām, solīti pa solītim, lienot uz priekšu, tiek iegūtas jaunas teritorijas, un tajā pašā laikā mēs atļaujam Ukrainai iet uz apšaudēm, bruņojoties ar nažiem. Ja Krievija nespēj kontrolēt Ukrainu, tad tā to sagraus. Kamēr ES vēl joprojām nespēj vienoties par to, vai vajag palīdzēt stiprināt robežas vai nē, Ukraina dotajā brīdi iztiek ar Padomju bruņojuma paliekām. ES dalībvalstis faktiski ieviesa embargo bruņojumam, ar mērķi samierināt "agresoru". 

Latvijas iespējas piegādāt ieročus ir ierobežotas, tomēr Ukraina cer uz argumentētu atbalstu starptautiskos formātos. Krieviju ar morāli-ētiskiem argumentiem nevar pārliecināt. Ukraina apzinās, ka uzņemšana NATO nav iespējama, jo tas nozīmētu plaša mēroga karu.

 Nedrīkst aizmirst, ka ir vēl NATO organizācija, kur divas dalībvalstis - ASV un Kanāda - jau ir izteikušas gatavību apbruņot Ukrainu, un nekāds formāls pamiers šīs divas valstis neapturēs apbruņot Ukrainu, ja tāds būs viņu lēmums. Pēdējos sešos mēnešos šķērslis ASV bruņojuma piegādei Ukrainai ir bijis ASV prezidents Baraks Obama, kurš atbalsta Merkeles pozīcijas, bet saņem striktu kritiku no savas administrācijas, lai gan tas, protams, drīz var arī mainīties.

Vērtējot Latvijas iesaistīšanos Ukrainas nemieru risināšanā, mūsu iespējas palīdzēt militāri, protams, ir ierobežotas, taču mēs varam lūgt palīdzību mūsu stratēģiskajiem partneriem, jo pašreizējās sankcijas, kas ir ekonomiska rakstura, nav sabiedrotais Kijevai. To rezultāts būs redzams pēc diviem gadiem, taču Ukrainai palīdzību un stabilitāti vajag tagad, Kijevai nav nepieciešams ''līgums ar Krieviju'', līdz ar to jādomā par atturēšanas instrumentiem, kā, piemēram, aizsardzības bruņojums, nevis ofensīvas uzsākšanai, bet aizsardzībai. 

Daudzi min provokācijas, kas var rasties, taču vajadzētu apskatīties, cik tālu Putins ir gājis bez provokācijām. Pretēji Rietumu diplomātiskajai pieejai konflikta atrisināšanai, Krievija izmanto spēku un baidīs ar spēku arī turpmāk līdz brīdim, ja ko līdzvērtīgu varēs likt tam pretī, jo Putina skatījumā Rietumvalstīs vājākais ir nevis tas, kuram ir visvairāk ko zaudēt, bet gan tas, kurš baidās kaut ko zaudēt. ES ir skaidri jādod Krievijai signāli, kas notiek, ja tā tiek provocēta - Ukrainas apbruņošana aizsardzības spēju stiprināšanas kontekstā.

Bez aktīvas ASV iesaistīšanās diez vai šis konflikts varētu tikt atrisināts. Viens no iemesliem, kāpēc Putins devās pie sarunu galda, ir izskanējušie priekšlikumi no mūsu transatlantiskajiem stratēģiskajiem partneriem, vēl jo vairāk, pašreizējie sarunu vedēji - Francija un Vācija - nav pietiekami vienoti un atklāti pret ES dalībvalstīm. 

Mēs visi runājam, ka Eiropas Savienībai ir kopējā ārlietu, drošības un aizsardzības politika, tai ir jābūt saskaņotai, taču šoreiz, braucot pie Putina Maskavā, neviens nekonsultējās, pirms pieņēma kādu lēmumu. Arī ''Normandijas formāta'' sanāksme Minskā un tajā apstiprinātais pamiera dokuments bija vairāk baiļu rezultāta, nekā stratēģisks aprēķins konflikta atrisinājumam Ukrainā.