Savā jaunajā, izcilajā grāmatā "Kā mirst demokrātijas" ("How Democracies Die") Hārvarda Universitātes profesori Stīvens Levickis un Daniels Ciblats šo jautājumu pēta, balstoties uz starptautisko pieredzi. Gadījumos, ar kuriem esam saskārušies pēdējā laikā, piemēram, Ungārijā, Polijā, Turcijā un Venecuēlā, vai senākos, kā Itālijā, Vācijā, Argentīnā vai Peru, nāves iemesls bija nevis ievēlētās valdības gāšana, bet gan ievēlēto līderu rīcība.
Modus operandi ir pārsteidzoši līdzīgs. Kāds ievēlēts populistu demagogs izskauž vai novājina varas uzraudzības instrumentus, samazinot tiesu un citu orgānu neatkarību, būtiski ierobežojot preses brīvību, veicot dažādas manipulācijas, lai būtu vieglāk uzvarēt vēlēšanās, un ņemot talkā politisko pretinieku nomelnošanu un ieslodzīšanu.
Daudzas no mācību stundām, ko citē Levickis un Ciblats, ir sniegusi Venecuēla: tās demokrātija jau ir līķis. Jautājums ir, kā to atjaunot, – izaicinājums, ko sarežģī nepārtrauktā hiperinflācija un humanitārā katastrofa valstī. Vai Venecuēlai vajadzētu atlikt demokrātijas atjaunošanu un pievērsties prezidenta Nikolasa Maduro padzīšanai un ekonomikas atdzīvināšanai, vai arī vajadzētu atjaunot demokrātiju, pirms ķerties pie ekonomisku jautājumu risināšanas?
Šis jautājums atklāj liberālās demokrātijas pamatpretrunas, par kurām nesen runāja Dani Rodriks. Galu galā klasiskais liberālisms ir balstīts uz tādu neatņemamu tiesību kā dzīvība, brīvība un īpašums vienlīdzīgu aizsardzību, savukārt demokrātija ir balstīta vairākuma lēmumā, kuru pieņemot var neņemt vērā minoritāšu, tostarp kapitālistu, uzņēmēju un augsti kvalificēto darbinieku, tiesības. Tieši to, tāpat kā viņa priekštecis Ugo Čavess, ir izdarījis Maduro.
Vēsturiski liberālisms ir bijis demokrātijas priekštecis Eiropā. Kā savā grāmatā "Apstrīdot demokrātiju" ("Contesting Democracy") apgalvo Prinstonas Universitātes profesors Jans Verners Millers, abu principu apvienošana, deviņpadsmitā gadsimta beigās tiesības paplašinot, radīja nestabilu salikumu. No vienas puses, apdraudējums pastāv tajā, ko Farīds Zakarija nosauca par "neliberālo demokrātiju": vēlētas valdības, kas neciena cilvēktiesības. No otras puses, pastāv tas, ko Jaša Munks no Hārvarda Universitātes savā jaunajā grāmatā dēvē par "nedemokrātisku liberālismu": režīmi, kas aizsargā individuālās tiesības un tiesisku vienlīdzību, taču valsts politikas veidošanu deleģē nevēlētiem tehnokrātiskiem orgāniem, tādiem kā centrālās bankas un Eiropas Komisija.
Vairumā valstu vairākuma labklājība ir atkarīga no kapitālistu, uzņēmēju, vadītāju un profesionāļu vēlmes organizēt ražošanu un radīt darbvietas. Taču šīs elites diez vai to darīs, ja netiks cienītas to īpašuma un pilsoņu tiesības. Komunismu var uztvert kā mēģinājumu atbrīvoties no atkarības no šīm elitēm, organizējot ražošanu caur valsti. Taču to izslēgšana rada finanšu kapitāla un zināšanu iztrūkumu. Tāpēc ļoti būtisks aspekts liberālās demokrātijas kodolā ir tiesību, ko stratēģiski svarīgās mazākuma grupas tur augstā vērtē un kas ir būtiskas lielāku ienākumu radīšanai, atzīšana.
To, kas notika Venecuēlā, var uztvert kā divu soļu procesu, kurā vispirms tika iznīcināts liberālisms, lai vājinātu produktīvo eliti. Tas tika panākts līdz ar teju pilnīgu īpašumtiesību iznīcināšanu, kas izraisīja to, kuri spēja organizēt ražošanu, masveida aizplūšanu. Tā nav sagadīšanās, ka šis process sakrita ar naftas bumu un masveida ārējo aizņemšanos.
Dolāru pārpilnība valdošo kliķi pārliecināja, ka līdz ar nacionalizāciju un citām kolektīva īpašuma formām valsts var aizvietot produktīvo eliti. Tas nebija iespējams, taču to, cik ārkārtīgi neefektīva ir valsts vadīta ražošana, nomaskēja lēto importa preču plūsma. Kamēr šī mirāža turējās, sistēma spēja saglabāt mērenas konkurences vēlēšanas: tā bija kļuvusi par neliberālu demokrātiju.
Taču 2014. gadā, kad naftas cenas strauji samazinājās, maska nokrita un ekonomika sabruka. 2015. gada decembrī vēlētāji jau bija parūpējušies, lai divas trešdaļas no Nacionālās asamblejas būtu opozīcija, Maduro un viņa rokaspuišiem signalizējot, ka pat ar ļoti neliberālu demokrātiju nebūs gana, lai saglabātu varu viņu rokās. Šajā brīdī Venecuēla ieslīdēja nepārprotamā diktatūrā.
Tad kā gan ir iespējams atdzīvināt demokrātiju? Ņemot vērā humanitāro krīzi, Venecuēlai ir nepieciešama strauja ekonomiskā atgūšanās, kas ir mazticama, ja vien netiks pienācīgā apmērā atjaunotas īpašuma tiesības. Taču kā gan tas ir iespējams vairākuma valdības kontekstā? Pēc tam, kad ekonomika būs atguvusies, kas gan liegs vēlēšanu uzvarētājiem nākotnē atkal sagrābt aktīvus, kā tas notika Zimbabvē 2008.–2013. gada kohabitācijas līguma laikā un pēc tam? Un kā sistēma varētu radīt nosacīti pastāvīgas īpašumtiesības, nepieļaujot, ka narkomafijas buržuāzija izvirza prasības uz laupījumu, kuru tā ir ieguvusi Čavesa un Maduro laikā?
Levickis un Ciblats brīdina, ka demokrātijas nodrošināšanai ir nepieciešams, lai politiskie konkurenti tomēr spētu arī sadarboties. Šāda sistēma, balstīta savstarpējā atzinībā un iecietībā, Venecuēlā tika formalizēta 1958.gadā ar to, kas bija pazīstams kā Punto Fidžo pakts, kas stabilizēja demokrātiju uz 40 gadiem, līdz Čavess no tās atteicās un to iznīcināja. Nav iespējams panākt, lai šādus paktus atzīst organizācijas, kas pretojas demokrātijai.
Spānijas demokrātija nomira 20. gadsimta 30. gados, jo nebija iespējama savstarpējas atzīšanas sistēma starp fašistiem, konservatīvajiem, liberāļiem un komunistiem. Lai nodrošinātu demokrātiju Rietumvācijā pēc Otrā pasaules kara, bija nepieciešams nacisma izskaušanas process, atbrīvojoties no konkrētā pasaules uzskata, kas bija novedis pie katastrofas. Kā savā darbā "Hitlera izdzīšana" ("Excorcising Hitler") spriež Frederiks Teilors, tā nemaz nebija, ka visa sabiedrība acumirklī noraidīja nacisma ideoloģiju. Lai to panāktu, bija nepieciešama saskaņota politiskā rīcība. Galu galā vēl 1952. gadā 25% rietumvāciešu uz Hitleru raudzījās pozitīvi un 37% domāja, ka viņu valstij būtu labāk bez ebrejiem.
Līdzīgi arī šobrīd nebūs iespējams Venecuēlā no jauna ieviest liberālu demokrātiju, ja pašreizējam režīmam atļaus atgriezties un atkal atsavināt īpašumus. Venecuēlas atlabšana ir atkarīga no tās spējas pašreizējo katastrofu pārvērst par jaunu sociālo normu komplektu, balstoties uz formulu: "Mēs vairs nekad..."
Latīņamerikā tā nebūtu pirmā reize, kad no ekonomikas drumstalām rastos jauni tabu. Hiperinflācijas sniegtās stundas Peru Alana Garsijas pirmās prezidentūras laikā, neraugoties uz vāju partijas struktūru, lika pamatus 25 gadus ilgai makroekonomiskai stabilitātei.
Venecuēlā šāda sociālā mācība būs grūtāk īstenojama, nekā tas bija Vācijā. Pretēji Hitleram, Čavess nomira, pirms vēl viņa ekonomiskā maska krita, līdz ar to ir daudz vieglāk apsūdzēt Maduro, nemēģinot atrisināt problēmu, ko rada čavesisms – ideoloģija, kas lika pamatus pašreizējam postam.
Beigu beigās – Venecuēlā nevar pastāvēt stabila demokrātija, ja tai ir jāpastāv līdzās lielai, totalitārai politiskajai partijai, kas var baroties no korumpētas, naudu atmazgājošas elites līdzekļiem. Un šāda līdzāspastāvēšana izslēdz veselīgu vai ilglaicīgu ekonomisko atgūšanos, jo tā ierobežo indivīda tiesību nodrošināšanu. Lai panāktu liberālu demokrātiju, Venecuēlai ir jāizsvēpē ne tikai pastāvošais režīms un tā rokaspuiši, bet arī pasaules uzskats, kas ļāvis tiem nonākt pie varas.
* Rikardo Hausmans, kādreizējais Venecuēlas plānošanas ministrs un bijušais "Inter-American Development Bank" galvenais ekonomists, šobrīd ir Hārvarda Universitātes Starptautiskās attīstības centra direktors un Hārvarda Kenedija skolas ekonomikas profesors.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
