Rita Našeniece: Kad pa labi vairs nav labi

Sociālisms nav tur, kur to mēdza celt, proti, bijušajā PSRS. Mežonīgie Austrumi ir uzaudzējuši brīvā tirgus muskuļus, kļuvuši par miljardieru nācijām un īpaši neiztraucas par daudzmiljonu tautas eksistenci. Eiropa stūrgalvīgi turas pie sociālās aizsardzības politikas un, lai gan ne bez grūtībām, saglabā dzīvus sociālā taisnīguma ideālus. Jaunās Eiropas veiksmīgais gals - Polija, Slovēnija un Čehija, nav kautrējies no kreisās idejas. Latvija lēni, bet pārliecinoši ir aizslīdējusi Austrumu virzienā.

Valstij lojālam kreisi orientētam vēlētajam Latvijas politikā nav 21. gadsimta Eiropai atbilstoša kreisā piedāvājuma. Latvija bez šī politiskā atsvara ir aiznesta tik tālu pa labi, ka sagriezusies līdzīgi vilciņam un ar spēku ietriekusies ekonomiskajā un finansu krīzē. Kampara ekonomiskais oponents un sliktais labais Bertolds Fliks par šo situāciju ir izteicies šādi "Latvija ir valsts, kur lēti būt bagātam, bet dārgi - nabagam."

90. gadi kopā ar izvēli "PSRS - slikti, brīva Latvija - labi" tūlīt pat piedāvāja arī formulu "labi ir tikai pa labi". Un brīvais tirgus mūs sāka nest bez bremzēm un mēra sajūtas, ko citādi nodrošinātu pilns politisks spektrs. Latvijas politika ir kliba uz vienu kāju. Tai ir stabila labā kāja, bet stabilas kreisās kājas nav, tātad trūkst vajadzīgā politiskā balansa. Kreiso partiju loma ir būtiska gan pozīcijā, gan opozīcijā. Dzirdama kreisā opozīcija spiež labējām varas partijām veikt sociālas reformas.

Atšķirībā no Skandināvijas, Francijas un Vācijas, kreisais piedāvājums Latvijas politiķi ir biedējis. Grūtā un nabadzīgā bērnība attīstījusi nepiepildāmu apetīti, un progresīvais nodoklis ir kā dziļš personisks apvainojums. Tas skar vissvētāko - vēlmi beidzot būt varenam. Plašāka latviešu publika savukārt ir manipulējama ar bailēm. Tai kreisais piedāvājums saistās ar komunistu ierašanos Latvijā un Latvijas brīvvalsts traģisko galu 1940.gadā. Kreisās fobijas baro tas, ka vienīgā piedzīvotā forma, kas tika piedāvāta klātesošo dzīves laikā, bija importēts agresīvs komunistisks totalitārisms komplektā ar valodas marginalizāciju un nelatvisku kolorītu.

Pirms pāris gadiem, kārtējā pirmsvēlēšanu periodā "Delfos", uzzināju par jaunas partijas dibināšanu. Partija bija sevi nosaukusi par kreisu. Tas patīkami satrauca manu nepiepildīto sociāldemokrātisko pamatinstinktu. Vairāki no latviski rakstītajiem komentāriem bija ar tipiskām kļūdām. Tas ļāva atpazīt zem dažādiem segvārdiem strādājošu brigādi, kas izpilda latviešu tautas pārstāvju lomu interneta forumos. Es domāju tos, kuri raksta "esmu latviete, bet ļoti gribu divvalodību un Putina pieminekli Rīgā". Uzmanību piesaistīja sekojošs komentārs: "Atkal viena sīkpartijele, kas monolītajam krievu blokam ļaus gūt pārliecinošu uzvaru! Ar kuru organizma daļu šitie domā?" (Atvainojiet, citēju transkripciju). Toreiz nospriedu, ka "šitie" domā ar pareizo "organizma daļu". Nevis sīkpartejisma dimensijas, bet idejas ziņā.

Partija, kura teicās būt kreisa, nogrima vēstures purvā. Partijas Latvijā ir biznesa projekti un tām vajag sponsorus. Sociālisma idejas partiju maizestēvus neinteresē.

Esošais Latvijas kreisais piedāvājums atgādina piltuvi. Tam neizbēgama ir centriski pa labi un uz leju orientēta kustība. LSDSP gadījums bija tipisks. Partija, kas formāli pozicionēja sevi kā kreiso, de facto kļuva par trekno gadu atribūtu. Ja labējie kļūst centriskāki priekšvēlēšanu laikā, tad nomināli kreisie, neizbēgami kļūst labēji tad, kad tiek pie vietām parlamentā vai pašvaldībās. Nepārsteidz Valdis Zatlers ar paziņojumu par centrisko politisko orientāciju. Selektīvā oligarhu apkarošanas kampaņa tiek veltīta ekskluzīvi trijiem izmeklētiem šīs daudznacionālās un vispusīgās sugas eksemplāriem. Neglābjami šķiet, ka jautājums ir par personībām, nevis principu. Jācer, ka Zatlera politiskā reformācija kļūs ideoloģiski skaidra pašam reformistam un patiesi orientēta uz sociālo taisnīgumu.

Vienotība savu izdevību neizmantoja. Tai bija iespēja veikt tautai saprotamu sociālas reformas. Koalīcijas sastāvā ir SCP, partija ar gandrīz neeksistējošu elektorātu, toties ar hiperaktīviem, izglītotiem un pašpārliecinātiem politiķiem. Tomēr Vienotība pārliecinoši izkrita taisnīguma eksāmenos:

(a) tā nespēja nedz atteikties no Latvijas politikas prakses, kurā politiskās partijas darbojas, ka darbā iekārtošanas biroji. Tā nespēja nodrošināt savu politiķu uzvedību sludināto principu garā;

(b) tai nebija tautai saprotama sociālā piedāvājuma. Ilgi un mokoši tā muļļāja nulles deklarāciju un progresīvais nodoklis tā arī dienas kārtībā neparādījās. Būtībā Vienotība izkrita gan komunikācijā, gan ideoloģijā, gan nacionālajā piedāvājumā, oponējot vienas skolas izveidei Latvijā. Reitingi tika izvilkti veikli pielīmējoties kampaņai pret trim resnvēderiem.

Ar Valdi Zatleru un Vienotību asociētais sauklis -"vai nu ar oligarhiem pret krieviem, vai ar krieviem pret oligarhiem" formāli sevī ietver sociālā taisnīguma preambulu. Tomēr no Saskaņa Centra puses nekad nav dzirdēts kaut kas līdzīgs - "vai nu ar oligarhiem pret latviešiem, vai latviešiem pret oligarhiem". SC saprot etniskā balsojuma pašpietiekamību un sava elektorāta konsolidācijas mehānismus. SC nav un tai nav jābūt kreisai. SC ir veiksmīgi izveidojis piedāvājumu, atmetis ideālistisko bērnības sapni iepatikties "latviešvalodīgajam" vēlētājam, sapratis, ka etnisko balsojumu neviens nav atmainījis un turas pie pārbaudītām vērtībām. 9. maijs, kā partijas mārketinga pasākums notiek zem eksistenci beigušas valsts simboliem un pieprasījuma pēc krievu kā otrās valsts valodas.

Būtībā sociāldemokrātija SC izpildījumā ir pārvērtusies par retoriku, kuru nopietni ņem tikai vientiesīgākā partijas elektorāta daļa. Kreisās leģendas būvēšanā nepalīdz pat nemirstīgais Alfrēds Petrovičs Rubiks ar saviem Latvijas cukura nozares atjaunošanas centieniem. Galu galā visiem ir skaidrs, ka vienīgā ar cukuru saistītā pieredze viņam ir cukura talonu izsniegšanā Rīgas iedzīvotājiem astoņdesmito gadu beigās. Pārticīgā komjaunieša Urbanoviča partija ir pārliecinoši izvēlējusies etnisko, nevis sociāli stratificēto balsojumu par panākumu pamatu. Atkāpšanās no etniskās konsolidācijas automātiski nozīmē PCTVL un Lindermaņa elektorāta pieaugumu.

Latvijā kreisā retorika ir butaforija, kas slēpj labēji centrisko piltuvi.

Un process turpinās. Balansa nav. Cilvēki pako čemodānus uz Rietumiem. Uz sociālismu.

Bet atlikušajiem neatliek nekas cits, kā radikalizēties. Krimināli, politiski vai abējādi. Diskomfortam ir vajadzīga izeja.

Piezīme. Šis teksts daļēji tika uzrakstīts pirms 2009. gada pašvaldību vēlēšanām. 2010. gada Parlamenta priekšvēlēšanu laikā tas tika papildināts . Šobrīd, pirms 2011. gada ārkārtas vēlēšanām es nolēmu tikt vaļā no šī teksta. Baidos, ka nespēšu atbildēt uz jautājuma - par ko balsot Latvijai lojālam kreisam vēlētājam - arī šoreiz.