Šodien barikāžu dalībnieku kopas biežāk vai retāk sanāk kopā, lai atcerētos gan to laiku, gan cilvēkus, ar kuriem būts kopā, briesmām un nāves draudiem reāli pastāvot. Šie cilvēki pēdējo 20 gadu laikā palīdzēja atjaunot uz barikādēm no Latvijas novadiem sūtīto cilvēku sarakstus, savākt atmiņas no dalībniekiem. Šo cilvēku pulcēšana un sūtīšana uz Rīgu pārsvara bija Latvijas Tautas frontes (LTF) nodaļu ziņā, jo to vadītāji un it īpaši koordinatori ātri un efektīvi veica šo darbu, jo cilvēku atrašanās uz barikādēm ziemas laikā prasīja to regulāru nomaiņu, kas, protams, nebūtu bijis iespējams bez tautfrontisko pašvaldību atbalsta (3/4 pašvaldību 1990. gada decembra vēlēšanās uzvarēja LTF).
Pašvaldības bija tās, kas kopā ar LTF vietējām nodaļām veica vislielāko darbu. Kopā ar lojāliem valsts uzņēmumu, iestāžu un kolhozu vadītājiem, pašvaldības nodrošināja transportu, malku, pārtiku, kā arī celtniecības materiālus barikāžu izbūvei. Pateicoties LTF plānam, paredzot situācijas saasināšanos 1991. gada rudenī un ziemā, un cilvēku patriotismam un atsaucībai, vienoti darbojoties valstiski svarīgu objektu sardzē, mums izdevās izcīnīt uzvaru pret neskaitāmas reizes spēcīgāku pretinieku, pasargāt valsti un cilvēkus no komunistiskās reakcijas briesmām. Šo visu ir nepieciešams atcerēties, pierakstīt un izanalizēt, lai nākamajām paaudzēm paliktu skaidrs priekšstats par 1991. gada barikādēm, šo Trešās atmodas laika posmu un galvenais – cilvēkiem, kuri ar savu pašaizliedzību, varonību un vienotību darīja to iespējamu. Šodien, starptautiskajai situācijai ap Latviju atkal pasliktinoties, tas mums ir ārkārtīgi nepieciešams.
Pasaulē dzīvo vairāk nekā divi tūkstoši tautu, taču tikai nedaudz vairāk nekā diviem simtiem ir izdevies izveidot savas valstis. Tā ir liela laime, par kuru mēs bieži neiedomājamies. Latviešu tauta to spēja izdarīt divas reizes, un divas reizes mūžīgās Latvijas atblāzma ir skārusi mūsu zemi. Divas reizes to ieraudzīja teju vai visa pasaule, un abās reizēs notika mūsu cilvēku radīts brīnums.
Pirmajā – kad tapa mūsu valsts un mēs uzvarējām Brīvības cīņās. Karojot divās frontēs pret nāvīgiem draudiem, kas nāca no Krievijas un Vācijas! Otrajā – kad mūsu valsts atguva neatkarību. Kailām rokām, kopā ar citām paverdzinātām tautām, dziesmotajā, nevardarbīgajā revolūcijā, mēs sagrāvām ļaunuma impēriju – PSRS! Ir gana apzināts pirmais brīnums. Taču otrais vēl nē.
1991. gada barikādes ir neatraujami sasietas ar pārējiem Trešās Atmodas notikumiem, jo tās neradās tukšā vietā, kā dažs labs tagad mēdz apgalvot – "saskrēja tauta uz Rīgu un sāka celt barikādes". Bez sagatavošanās darba nav iespējams neviens liels pasākums. Dziesmu svētkiem visa Latvija gatavojas piecus gadus. Barikādēm mēs gatavojamies visu Trešās atmodas laiku. Bet "tumšajā" 1990. gada rudenī, kad reakcionārais spiediens no Maskavas nemitīgi pieauga – katru dienu. Barikādes izriet no pārējiem neatkarības atjaunošanas procesiem, notikumu kaleidoskopa, kuri tomēr mērķtiecīgi veda mūs uz neatkarības atjaunošanu.
Kādi tad bija 1991. gada barikāžu rašanās garīgie un organizatoriskie avoti, kāpēc mēs pārspējām mūsu pretiniekus-profesionāļus, bijām ātrāki, vienotāki, izlēmīgāki? Un šeit, pirmkārt, ir jārunā par LTF un tās lomu barikāžu organizēšanā. Kāda tad bija Barikāžu laika Latvijas Tautas fronte?
Pēc 1990. gada 4. maija, kad Augstākā padome pieņēma Latvijas neatkarības deklarāciju un pasludināja pārejas periodu līdz pilnīgas neatkarības de facto sasniegšanai, Latvijas Republikai nebija ne savas armijas, ne zemessardzes, ne labi organizētu vēstniecību ārzemēs, nebija arī efektīvas robežkontroles un muitas. Tās teritorijā atradās milzīgs daudzums Padomju Savienības karaspēka un darbojās PSRS drošības dienesti. No Padomju Savienības mantotā milicija, it īpaši Rīgā, labi ja bija neitrāla, drīzāk gan negatīvi noskaņota pret notiekošajiem neatkarības atjaunošanas procesiem. LTF spēja saliedēt cilvēkus vienotās neatkarības idejas īstenošanai bez naida un asinskāres izrādījās stiprāka par padomju armiju, PSRS drošības dienestiem, īpašām milicijas vienībām, kā arī ortodoksālo kompartijas spārnu, kas visiem spēkiem pretojās neatkarības atjaunošanai Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. It īpaši efektīvi šīs savas spējas un īpašības LTF izmantoja 1990. gada rudenī, 1991. gada janvāra notikumu un augusta puča laikā, kad, izņemot organizētu Latvijas tautas nevardarbīgu pretošanos, mums nebija nekā cita, ko likt pretī neatkarības ienaidnieku uzbrukumiem.
Tagad tik skaidrā un vispāratzītā tēze ar grūtībām tika pierādīta 1990. gada pavasarī un vasarā pēc LTF spožās uzvaras vēlēšanās un 4. maija deklarācijas pieņemšanas, kad šķita, ka LTF kā lielas tautas masas apvienojošs un organizējošs spēks vairs nebūs vajadzīga un to pilnībā varēs aizstāt Augstākā padome un valdība, virzot un vadot neatkarības atgūšanas procesus. Tā domāja daļa Latvijas neatkarības piekritēju, taču, par laimi, mums, toreizējiem LTF vadītājiem, izdevās pārliecināt gan Augstāko padomi, gan sabiedrību kopumā par LTF nepieciešamību izšķirošajos brīžos, kuri vēl nāks. Dzīve ļoti drīz arī pierādīja, ka tā bija taisnība, jo nepagāja ilgs laiks, kad LTF nācās aizstāt gan armiju, kuras gluži vienkārši nebija, gan zemessardzi, kas vēl nebija izveidota, gan policiju, kas vēl nebija reformēta, gan skaidrot Latvijas cilvēkiem tā brīža stāvokļa un valdības īstenoto ekonomisko reformu būtību, cenšoties pēc iespējas mīkstināt to sekas. LTF darīja visu, ko prasīja situācija, arī to, ko tagad cilvēki kā pašsaprotamu lietu prasa no valdības un pašvaldībām, jo Latvijas valsts tolaik bija tikai sava atjaunotnes ceļa sākumā.
4. maija deklarācijas pretiniekiem par atbalstu kļuva Padomju Savienības prezidenta M. Gorbačova 1990. gada 14. maija dekrēts, kurā tika paziņots, ka visu Baltijas republiku neatkarības deklarācijas nav spēkā, jo tās ir pretrunā ar Padomju Savienības konstitūciju.
Pēc mēneša M. Gorbačovs nāca klajā ar ideju izveidot neatkarīgu valstu savienību un uzaicināja Latviju parakstīt šīs jaunās savienības līgumu. Padomju Savienībai nemaz nebija dibināšanas līguma!!!
Tad nāca viskritiskākais posms, ko iezīmē Maskavai pakļautas Rīgas Īpašās milicijas vienības (krieviski — Otrjad miļicii osobogo naznačeņija, saīsināti — OMON) vardarbība, kas sākās jau oktobrī.
Kad 17. novembrī LR Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un LR Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis atkārtoti noraidīja M. Gorbačova uzaicinājumu parakstīt jauno savienības līgumu, ekonomiskās blokādes draudi un militārais spiediens kļuva vairāk nekā reāli.
1990. gada 11. decembrī Latvijas Tautas frontes valde sagatavoja un publicēja LTF valdes paziņojumu "Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem par rīcību varbūtējā X stundā, kad tiktu ieviesta PSRS prezidenta vai citāda ārkārtēja pārvalde", vai tā dēvētās X stundas darbības plānu, pēc kura vadījās visas Latvijas iestādes un neatkarības idejai lojāli cilvēki 1991. gada grūtākajās dienās janvāra notikumu un augusta puča laikā un kura stratēģijas pamatā bija nevardarbīga pretošanās reakcionārajam komunistiskajam režīmam. Pārlasot šo dokumentu tagad, var just, cik nopietna bija tā laika situācija. Tā 10. punktā aprakstīta LTF struktūrvienību ieteicamā darbība nelegālos pagrīdes apstākļos, proti, alternatīvu sakaru sistēmu izveidošana, naudas un tipogrāfiju resursu decentralizēšana. Lai aizsargātu LTF cilvēkresursus, dokumentā bija izteikts aicinājums izveidot LTF aktīvistu (Valsts drošības komitejai un komunistu partijai viņi bija labi zināmi) sarakstus un nosūtīt tos starptautiskajām organizācijām, lai šiem cilvēkiem nodrošinātu visu iespējamo aizsardzību.
Lai pretotos Maskavas spiedienam, LTF decembrī divās nedēļās savāca 1 002 829 parakstus pret jauno savienības līgumu.
1991. gads atnāca ar situācijas tālāku dramatizēšanos Latvijā. 2. janvārī OMON pilnīgi ieņēma Preses namu. LTF valde, saprotot, ka īsā laikā ir neiespējami organizēt vairākas masu manifestācijas, jau kopš decembra atlika kārtējās manifestācijas rīkošanu. Tā gatavoja cilvēkus un resursus, lai apsargātu un aizstāvētu Augstāko padomi, Ministru padomi, valsts televīziju un radio, Tautas frontes galveno mītni un citus stratēģiski svarīgus objektus. Ar šādiem ierosinājumiem pirmie uz LTF mītni vēl novembrī nāca Padomju armijas atvaļinātie virsnieki, pulkveži Auseklis Pļaviņš un Voldemārs Jaronis. Šis bija visgrūtākais brīdis: spiediens nekavējoties organizēt masu manifestāciju nepārtraukti nāca no visām pusēm, cilvēki vēlējās dot atbildi neatkarības pretiniekiem. LTF priekšsēdētājam un LTF valdei bija tā nepateicīgā loma pretoties šai vēlmei, atliekot manifestācijas rīkošanu līdz izšķirošam brīdim.
Un tad tā diena pienāca. 12. janvārī notikušajā LTF domes sēdē tika pārtraukta ieplānotā kārtējā ekonomisko reformu iztirzāšana akadēmiķa Arņa Kalniņa vadībā un nekavējoties tika pāriets pie draudīgās situācijas apspriešanas. Domnieki jau atklāti runāja par nobriedušo nepieciešamību rīkot Rīgā protesta manifestāciju un sākt organizēt stratēģiski svarīgu objektu aizsardzību. Par dramatisku situāciju, kas veidojās tur pat tuvumā, Viļņā, stāstīja atbraukušie Lietuvas "Sajūža" padomes locekļi.
Tika pieņemts lēmums rīkot Rīgā masu manifestāciju. Lēmumu par stratēģiski svarīgo valstisko objektu sadali aizsardzībai starp reģionālajam LTF nodaļām domnieki pieņēma tā sauktajā apspriedē pie melnajām klavierēm. Domes sēdes starpbrīdī, sanākuši Latvijas Universitātes aulas labajā stūri, kur tradicionāli atrodas melnas klavieres, LTF valdes locekļi, LTF koordinācijas centra vadītāja Drosma Blagoveščenska un lauku nodaļu pārstāvji klusi sadalīja aizstāvamos stratēģiski svarīgos objektus Rīgā starp Latvijas reģionu LTF nodaļām. Piemēram, LTV aizsardzība tika uzticēta Zemgales LTF nodaļām. Domnieki vienojās, ka lēmums par masu manifestācijas izziņošanu un stratēģiski svarīgo objektu aizsardzības sākumu tiks pieņemts un ar Latvijas Radio palīdzību izziņots, operatīvi sekojot tālākajai notikumu attīstībai.
LTF nodaļu koordinatoriem bija likts diennakts režīmā dežurēt pie radioaparātiem, lai zinātu par manifestācijas rīkošanu un vai pēc tās būs jāpaliek Rīgā. Pamats nojautai par tālāku strauju situācijas saasināšanos mums bija — nedēļām ilgi tika novērota nemitīga Padomju armijas bruņu tehnikas pārvietošanās Rīgā nakts laikā un milzīga spriedze Viļņā, kur neatkarības aizstāvjiem pie stratēģiski svarīgiem objektiem pretī jau bija izvietotas padomju armijas vienības ar tankiem. Un tad notika vissliktākais: 13. janvāra naktī Viļņā pie televīzijas torņa ar tankiem bruņotu padomju armijas vienību uzbrukumā gāja bojā 15 cilvēki un vairāki simti tika ievainoti. Latvijas TV nekavējoties, nakts vidū, pārraidīja šos šausminošos materiālus no Viļņas. Latvijas Radio naktī uzstājās LR Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Dainis Īvāns. Vairs nebija šaubu, ka nākamā būs Rīga. LTF sāka īstenot rūpīgi gatavotu un nemitīgi atliktu Rīgas aizstāvības plānu, lai aizsargātu stratēģiski svarīgos objektus. Cilvēku plūsmu koordinēšana uz Rīgu un maiņa gūlās uz LTF pleciem.
13. janvārī plkst. 14.00 (tikai 10 stundas pēc Viļas notikumiem) vairāk nekā 500 000 cilvēku no visām Latvijas malām pulcējās Rīgā uz masu manifestāciju, lai protestētu pret militāro apvērsumu un Padomju armijas rīcību Viļņā. Pēc LTF iniciatīvas un saskaņā ar izstrādāto plānu nekavējoties tika celtas barikādes, un cilvēki no visas Latvijas tās sargāja no 13. līdz 27. janvārim. Nepārvērtējams ir lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera un satiksmes ministra Jura Janovska ieguldījums barikāžu celšanā – ar viņu gādību no visas Latvijas smagā tehnika nekavējoties devās uz Rīgu, lai nobloķētu stratēģiski svarīgos objektus. Tolaik taču nebija neviena traktora, nevienas kravas automašīnas privātā īpašumā! Viss piederēja valstij vai kolhoziem.
16. janvārī pie Vecmīlgrāvja tilta tika nogalināts satiksmes ministra šoferis Roberts Mūrnieks. Viņš bija pirmais OMON upuris. 20. janvāra vakarā OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai Rīgā un, apšaudē piedaloties "trešajam spēkam" (līdz šīm nenoskaidrotai Padomju armijas specvienībai, kas centās izprovocēt plašas, asiņainas sadursmes un šāva gan uz Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem, gan uz OMONu), tika nogalināti pieci cilvēki: izcili Latvijas kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, milicijas virsnieki Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, 17-gadīgais jaunietis Edijs Riekstiņš. Iekšlietu ministriju kaujā ar ieročiem rokās aizstāvēja arī no Bauskas brīvprātīgi atbraukušie milicijas darbinieki: Didzis Traumanis, Guntars Bergs, Aļģis Simanavičs, Valērijs Markūns, Māris Kļaviņš, Agris Kociņš, Jānis Jasevičs un Renārs Zaļais. 20. janvāra traģiskie notikumi bija nepārprotams "barikāžu epopejas" pagrieziena punkts – Augstākās Padomes Preses centrā akreditētie vairāki simti ārzemju žurnālistu šo ziņu nekavējoties izplatīja visā pasaulē, un tās varenie noteikti ietekmēja Mihailu Gorbačovu, lai izbeigtu asinsizliešanu Baltijā.
Tās bija traģiskas, dramatisma pilnas dienas, tas bija vēstures brīdis, kas prasīja cilvēku upurus, taču arī laiks, kad mēs visi jutāmies vienoti, drosmīgi un gatavi aizstāvēt Rīgu un Latviju. Mēs visi sapratām, ka Baltijas likteņa atslēga atrodas pašā Baltijā — Viļņā, Rīgā un Tallinā. Ar to šis laiks atšķīrās no augusta puča, kad visi galvenie notikumi attīstījās Maskavā, bet mūs kā slogs spieda bezpalīdzīguma apziņa, jo, lai cik vienoti arī bijām, mēs nespējām mainīt situāciju.
Kuri bija šie cilvēki, ar kuriem kopā plecu pie pleca izdevās izturēt 1990. un 1991. gada pārbaudījumus, veiksmīgi izvairoties no lielām kļūdām un šķelšanās? Pirmām kārtam tā bija LTF domes trešā sasaukuma valde, jeb "barikāžu valde", kā es to mēdzu saukt. 1991. gada janvārī un augustā LTF valdē darbojās: Uldis Augstkalns, Ainārs Bašķis, Aivars Bernāns, Ilze Cielava, Jānis Dinevičs, Juris Dobelis, Juris Kokins, Māris Lukaižis, Roberts Milbergs, Romualds Ražuks, Ivars Redisons, Andrejs Panteļējevs, Dainis Īvāns, Jānis Ruško un Juris Strīpnieks.
Tāds bija tas laiks noslēdzošajā Trešās atmodas etapā, kuru ievadīja 1991. gada janvāra barikādes. Pateicoties divās barikāžu nedēļās gūtajai morālajai un stratēģiskajai uzvarai, tapa iespējams Dziesmotās revolūcijas triumfa gājiens uz pilnīgu valstisku neatkarību. Netika pieļautas būtiskas, liktenīgas kļūdas, kuras izraisītu asiņainas sadursmes starp dažādām etniskām vai sociālām grupām, novērstu Rietumu atbalstu un radītu nedziedināmas brūces daudzus gadus uz priekšu.
Jau 20 gadus 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrība sadarbībā ar atbildīgām valsts un pašvaldību institūcijām katru gadu organizē 1991. gada barikāžu atceres pasākumus, ir izveidots 1991. gada barikāžu muzejs, kurš ir valsts akreditēts un ir veicis lielu vēsturisko materiālu uzkrāšanas un jau vairāku ekspozīciju izveides darbu.
Tāds tad arī ir mūsu – 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības un muzeja mērķis: parādīt un pierādīt 1991. gada barikāžu nozīmi Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanā.
Taču, veicot šo izdevumu, mums šķitis pareizi vispirms atdot parādu tiem Latvijas ļaudīm, kuri gan ir, gan arī vairs nav mūsu vidū – 1991. gada barikāžu aizstāvjiem, kas riskējot ar visu, kas viņiem bija, norīkoti stāvēja posteņos, sargājot savu valsti. Tāpēc biedrība uzsāka 1991. gada barikāžu piemiņas zīmes pasniegšanu, kura pārtapa par valsts apbalvojumu, sasniedzot 32 tūkstošus barikāžu dalībnieku. Valsts izbeidza piemiņas zīmes pasniegšanu, taču biedrība turpina barikāžu dalībnieku apzināšanu, pasniedzot pateicības rakstus. Pēc Mārupes 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības ierosinājuma Saeimā notiek darbs pie likumprojekta par 1991. gada barikāžu dalībnieku statusu.
Barikādes nesākās pēkšņi ne no kā un arī pēkšņi neizzuda. Neskaitāmi barikāžu aizstāvji iekļāvās jaundibināmās Latvijas Republikas spēka struktūrās: Aizsardzības ministrijā, Nacionālajos bruņotajos spēkos, tobrīd ieskaitot robežsardzi, Iekšlietu ministrijā, Satversmes aizsardzības birojā. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka viss pirmais Latvijas Zemessardzes "iesaukums" ir barikāžu dalībnieki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
