Argumentus sabiedriskā medija gremdēšanai vienmēr var piemeklēt. Ieganstam der slepeni aprēķini, par to, cik bieži kura partija parādījusies ēterā priekšvēlēšanu laikā, kā šajā rakstā, vai jebkas cits. Arī lai saskaitītu tā, ka Ventspils ofšoriem tiek lielāks labums, nekā Latvijas valstij vai Ventspils pilsētai, nepieciešama tikai pirkstu veiklība.
Latvijas sabiedriskā televīzija pēdējās nedēļās ir arī pamatoti kritizēta, īpaši par diskusiju raidījumiem. Tieši diskusiju uz ziņu raidījumi TV prasa būtiskus uzlabojumus – jo tie ir jebkura sabiedriskā medija mugurkauls.
No žurnālista ir ļoti lielā mērā atkarīgs, kādā līmenī norit diskusija, tās kvalitāte. Vai tās mērķis ir noskaidrot būtiskas lietas, vai izklaidēt patērētāju. Ja žurnālistu vada pašapliecināšanās tieksme, kurai līdzi netiek nedz profesionālā varēšana, nedz personības briedums, tad nopietnas sarunas vietā iegūstam pagarlaicīgu šovu, kura sabiedriskais labums ir tuvu nullei.
Tomēr, kritizējot ziņu un diskusiju raidījumus, jāatceras - pēdējā pusotrā gadā sabiedriskā TV ir būtiski mainījusies. Par vairāk nekā 30% ir pieaudzis orģinālraidījumu skaits, palielinājies ES produkcijas apjoms, nākuši klāt vairāki radījumi bērniem, sakārtota kultūras raidījumu daļa, no jauna un kvalitatīvi uzstādītas diskusijas un raidījumi krievu valodā 7.kanālā.
Savukārt NEPLP ir padarījis svarīgu darbu – sagatavota vienotā sabiedriskā medija koncepciju. Ministru prezidente to pavasarī virzīja uz koalīcijas padomi, kurā bez jebkādiem argumentiem, gana histēriskā veidā, nedodot pat iespēju izteikties TV un radio vadītājiem, koncepcija tika atsviesta atpakaļ.
Vienots sabiedriskais medijs, koncentrējot profesionālos spēkus, piedāvājot kvalitatīvu informāciju un domu apmaiņu gan tradicionālajās, gan jaunajās informācijas platformās, varētu kļūt par profesionālas, ētiskas, neatkarīgas žurnālistikas standartu uzturētāju, tātad būtiski nostiprināt Latvijas informatīvo telpu. Sabiedriskā medija attīstībai būtu jābūt vienam no jaunās valdības svarīgākajiem uzdevumiem.
Kopš Krievija pret Ukrainu realizē Krievijas jaunajā militārajā doktrīnā ierakstīto karadarbības veidu – informatīvo karu, gan Latvijā, gan citās Eiropas valstīs notiek intensīva domapmaiņa, kā aizsargāt savu informatīvo telpu. Putina nesenie spriedelējumi par "nacisma izpausmēm" Latvijā, atgādina, ka arī mēs esam nozīmīgs mērķis kādā no Kremļa informācijas kara frontes flangiem.
Pirmā, baušļa līmeņa atziņa, kas atkārtojas rakstos un diskusijās par informācijas telpu ir: pirms domāt, kā aizsargāties vai doties pretuzbrukumā, ir jānostiprina tas, kas mums jau ir, savi mediji, to spēja neatkarīgi un profesionāli darīt savu darbu.
Eiropas Savienības valstu informatīvo telpu centrā ir sabiedriskie mediji. Tāpēc, ka to finansējums no speciāla nodokļa vai budžeta dotācijas, to neatkarība, kas noteikta likumā un nostiprināta pārvaldes formā, padara sabiedriskos medijus neatkarīgus no nelabvēlīgiem tirgus apstākļiem, no lobiju spiediena, no politiķiem.
To uzdevums ir ražot sabiedrisko labumu sabiedrībai: izglītot, informēt, nodrošināt vietu demokrātijas funkcionēšanai nepieciešamajai brīvai viedokļu apmaiņai. Tonijs Džads savā kapitālajā Eiropas vēstures sacerējumā "Pēc kara" atgādina, kāpēc līdz tam necilā raidstacija BBC pēc Otrā pasaules kara tika pārvērsta par mums visiem zināmo ietekmīgo mediju BBC - lai totalitārā ideoloģija un propaganda nekad vairs nevarētu izdarīt to, ko tā Hitlera laikā izdarīja ar vācu tautu.
Latvijas mediju telpā kopš ekonomiskās krīzes, ir palikuši labi ja uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi mediji, kas uzskatāmi par neatkarīgiem un profesionāliem. Tāpēc politiķiem ir īpaša atbildība par to, lai sabiedriskie mediji varētu labi darītu savu darbu.
Vai tā notiks?
Lembergs savu pozīciju jau ir nodefinējis, zaļie zemnieki darīs kā viņš liks. Arī citās partijās netrūkst politiķi, kas kuluāros vaimanā par sabiedriskā medija pāri nodarījumu, vai kas, pamatoti kritizējot kādu konkrētu TV raidījumu, aizmirst, ka finansiāli un organizatoriski nostiprinot sabiedrisko mediju tiek paaugstināta tā kvalitāte un, tātad, Latvijas demokrātijas kvalitāte.
Tādiem kā Lembergs ir vajadzīga elektronisko mediju padome, kāda tā bija Abrama Kleckina laikā, kas kļuva slavena ar "horizontālo taimkodu" – kad LTV pakalpīgi izņēma no programmas kritisku filmu par Putinu. Tāda LTV vadība, kuras saturu var ietekmēt, kāda tā bija iepriekšējo televīzijas vadītāju laikā. Vai nākamajā valdībā un Saeimā vairākumam būs līdzīgi mērķi, rādīs laiks. Pilsoniskajai sabiedrībai būs rūpīgi jāskatās varai uz nagiem, lai sabiedrībai neatņemtu to, kas tai pieder – neatkarīgu un profesionālu sabiedrisko mediju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
