Ierasta atbilde uz jautājumu par ceļu remontu – naudas nav! Precīzāk, nauda ir – autobraucēji nodokļu veidā šogad budžetā iemaksās vairāk nekā pusmiljardu eiro, taču atpakaļ uz ceļiem nonāk vien mazāk nekā ceturtā daļa no šīs summas, šogad tie ir 159 miljoni. Atlikusī summa tiek novirzīta daudzām citām valsts vajadzībām.
Situāciju uzlabo Eiropas Savienības fondi, no kuriem valsts autoceļiem šogad būs pieejami vēl 127 miljoni eiro. Bet tik un tā šo līdzekļu nepietiks, lai sakārtotu kaut vai tikai valsts pārziņā esošos autoceļus. Lai to paveiktu, pēc aptuvenām aplēsēm būtu nepieciešami vairāk nekā 4 miljardi eiro. Ceļinieki jau daudzus gadus cenšas panākt no valdības finansējuma palielinājumu, bet ir skaidrs, ka Latvijai šī ir nesasniedzama summa.
Rodas iespaids, ka nozares problēmas ir saistītas tikai ar nepietiekošu finansējumu, un mēs saņemam to, par ko maksājam. Tomēr tas nav gluži tā, un problēma ir ne tikai naudas trūkumā. Krīzes situācija Bauskas novadā, bet pirms tam Vecpiebalgā un daudzos citos novados, demonstrē mūsu ceļu slimības simptomus. Šī slimība ir neefektīva remontdarbu plānošanā un pieejamo līdzekļu sadalē starp dažādiem būvniecības objektiem. Pašvaldības jau sen sūdzas, ka princips, uz kuru pamatojoties tiek izvēlēti ceļi remonta veikšanai, ir neskaidrs. Turklāt nav ticams, ka, palielinoties finansējumam, izzudīs force majeure parādības, līdzīgas tām, kas šobrīd vērojamas Bauskas novadā. Pat ja šādu situāciju kļūs mazāk, tas liecinās, ka neefektīvas tērēšanas problēmas būs vienkārši aizlāpītas ar papildus līdzekļiem.
Bez godīgas un saprotamas analīzes, kas norādītu, kādēļ nepieciešams viens vai otrs ceļš, papildu finansējuma iedalījums līdzinās dalībai skumjā loterijā, kur galvenā balva – brauciens pa gludu asfaltu no vienas neapdzīvotas vietas līdz otrai.
Latvijai nepieciešama sistēmiska pieeja transporta infrastruktūrai – objektīvs aprēķins par katrā konkrētā ceļa uzturēšanai nepieciešamo līdzekļu ieguldījuma potenciālo lietderību. Veikt aprēķinu nav sarežģīti, savukārt noteikt lietderīgumu ir daudz grūtāk. To nosakot, jāņem vērā ne vien satiksmes intensitāte, bet arī tas, kāda veidā viens vai otrs ceļš un tā kvalitāte ietekmē darbavietu, skolu, slimnīcu u.c. pieejamību. Ja tas ir ceļš, kas ved uz vienīgo novada skolu vai slimnīcu, tad tā remontam būtu jābūt prioritāram, salīdzinot ar cita ceļa remontu, pat ja tas otrs tiek izmantots intensīvāk. Tāda veida analīze nepieciešama arī skolu un slimnīcu tīkla iespējamai optimizācijai – skolas slēgšana būs mazāk sāpīga, ja būs nodrošināta piekļuve blakus esošajai skolai pa labu ceļu. Bez šādas koordinācijas nepārprotami radīsies lieki un nepamatoti tēriņi.
VAS "Latvijas Valsts ceļi" šogad plāno veikt visu valsts ceļu revīziju, lai noteiktu to stāvokli. Tas ir svarīgs solis, bez kura nopietna transporta infrastruktūras analīze nav iespējama. Nākamais solis būtu – noteikt, kā ceļu tīkls ietekmē slimnīcu, skolu, reģionālo un novadu centru sasniedzamību, uzņēmējdarbību.
Latvija tiešām tērē mazāk līdzekļu transporta infrastruktūrai nekā kaimiņvalstis. Turklāt saskaņā ar dažādām aplēsēm, saglabājoties esošajām demogrāfiskajām tendencēm, nākamo 15 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits saruks vēl par 300 tūkstošiem. Tas nozīmē, ka uz vienu iedzīvotāju vidēji būs par 20% vairāk ceļu nekā iepriekš un agrāk vai vēlāk finansējumu nāksies palielināt. Uz kārtējo nodokļu ieņēmumu vai aizņēmumu rēķina, nodibinot atsevišķu Autoceļu fondu vai bez tā. Bet finansējuma palielinājums var notikt tikai tad, kad tiks definēts tas kāpēc, kā un kādi ceļi tiek uzturēti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
