Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kuru investori izvērtē pirms savas naudas ieguldīšanas kādas valsts ekonomikā, ir tās tiesiskās vides sakārtotība, stabilitāte un prognozējamība. Diemžēl notikumi ap "NP Foods" un "Cits medijs" kontu apķīlāšanu, investoriem raida nepārprotamu signālu, ka Latvijā šajā jomā ne tuvu viss nav kārtībā. Minētie gadījumi liecina, ka komersanti būtībā ir neaizsargāti pret iespējami ļaunprātīgiem mēģinājumiem pārņemt vai apdraudēt uzņēmumu darbību, tajā skaitā izmantojot CPL paredzētos prasības nodrošinājuma līdzekļus, bet CPL paredzētais sacīkstes princips tā īsti nedarbojas.
Lemjot par prasības nodrošinājuma piemērošanu, tiesnesis pirmām kārtām vērtē prasības pirmsšķietamo juridisko formālo pamatotību, proti, to, vai prasība drīzāk tiks apmierināta vai nē. Šinī stadijā tiesa vadās tikai no prasītāja argumentiem, un tas ir loģiski, jo, ja tiesa sāktu noskaidrot atbildētāja viedokli, iespējams, pirms to sniegt, atbildētājs parūpētos, lai tam nekas īsti nepieder. Diemžēl loģika un pamatotība ar to arī beidzas, jo šis tiesas lēmums, kas balstīts tikai uz prasītāja viedokli un tiesas kompetenci un goda prātu, nav pārsūdzams, un atbildētājam tiek liegtas jebkādas iespējas sniegt savu argumentāciju un situācijas redzējumu. Vienīgā iespēja, ko paredz likums, ir pieteikuma iesniegšana par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Taču šeit sākas neskaidrības un acīmredzams absurdums.
Pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu skata tā pati tiesa, kura jau pieņēmusi lēmumu par nodrošinājuma piemērošanu, piemēram, par kontu vai nekustamā īpašuma apķīlāšanu vai attiecīgu darbību aizliegumu. Un tas nozīmē, ka šeit paveras plašas iespējas cilvēciskajam faktoram - tiesnesim var rasties grūtības atzīt, ka viņu kolēģi prasības nodrošinājumu piemērojuši nepamatoti. Tomēr galvenās problēmas rada tiesnešu atšķirīgā vienas un tās pašas likuma normas interpretācija. Ja viena daļa tiesnešu uzskata, ka prasībā par nodrošinājuma atcelšanu vēlreiz jāvērtē arī prasības pirmšķietamais pamatojums, tad otra daļa vērtē tikai to, vai kopš brīža, kad atbildētāja mantai uzlikts arests, ir mainījušies kādi lietas faktiskie apstākļi.
Likumsakarīgi rodas jautājums - kas īsti ir šī faktisko apstākļu maiņa? Kam jāmainās, lai tiesa noņemtu arestu? Diemžēl prakse liecina, ka gadījumos, kad atbildētāja lomā ir mazais vai vidējais uzņēmums, faktisko apstākļu maiņa nereti ir šī uzņēmuma maksātnespēja. Ja uzņēmumam nav iespēju mobilizēt pietiekamus finanšu resursus, lai turpinātu darboties, līdz lietas izskatīšanai pēc būtības tas nemaz "nenodzīvo". Protams, ja pēc gadiem ilgas tiesāšanās tiesa atzīst, ka prasība bijusi nepamatota, atbildētājs var sniegt prasību par zaudējumu atlīdzību, bet, ja uzņēmums jau ir kļuvis maksātnespējīgs, kāda gan tam jēga? Nevienam nav noslēpums, ka tiesvedība ir ļoti dārgs "prieks"...
Turklāt arī tiesvedības izdevumu atlīdzības jautājumā prasītājs pēc līdzšinējām CPL normām ir labākā situācijā nekā atbildētājs. Proti, ar lietas vešanu saistītos izdevumus no prasītāja par labu atbildētājam piespriež tikai tad, ja prasība ir noraidīta pilnībā. Toties prasītājs šos izdevumus no atbildētāja var piedzīt arī tad, ja prasība apmierināta tikai daļēji. Pēc CPL 44. panta noraidītas prasības gadījumā, ja prasība pārsniedz noteiktu summu, no prasītāja tiesvedības izdevumu segšanai iespējams piedzīt konkrētus procentus no prasījuma apmierinātās daļas. Bet ja prasība tiek noraidīta, par kādu prasījuma apmierināto daļu var būt runa?! Turklāt ja tiesvedība civillietā tiek izbeigta vai prasība atstāta bez izskatīšanas, atbildētājs vispār nevar saņemt jebkādu tiesāšanās izdevumu atlīdzību...
Tas viss liecina, ka Civilprocesa likumā nepieciešamas izmaiņas, un cerams, ka Saeimas Juridiskā komisija, skatot "NP Foods" un "Cits medijs" gadījumus, ņems vērā to izgaismotās CPL normu nepilnības un meklēs arī risinājumus apzināti greizu šā likuma normu piemērošanas novēršanai.
Civilprocesā nostiprināts pušu līdztiesības un sacīkstes princips. Tas ir divu līdzvērtīgu pušu sacīkste savā starpā ar tiesnesi kā objektīvu un kompetentu vērotāju. Teorētiski šai sacīkstei vajadzētu sākties jau vērtējot lūgumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu, jo šī ir pirmā reize, kad atbildētājs var sniegt savu argumentāciju. Diemžēl jau minētās pretējās tendences CPL normu interpretācijā mēdz novest pie sacīkstes principa neievērošanas un pārkāpšanas. Ja tiesa nepārbauda arī atbildētāja sniegtos argumentus un pierādījumus par prasības pirmsšķietamo formālo juridisko nepamatotību, atbildētājam būtībā nav iespēju izmantot savas konstitucionālās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo prasītājam jau apriori ir dotas priekšrocības tiesas izskatīšanas gaitā.
Nestabilā un krasi atšķirīgā tiesu prakse šo jautājumu izskatīšanā ārvalstu investoriem raida vēl kādu satraucošu signālu. Proti, par tiesnešu iespējamo ieinteresētību šādu lietu skatīšanā. Taisnīga un objektīva tiesa ir viens no galvenajiem jebkuras demokrātijas stūrakmeņiem. Un ja ir bažas, ka tiesu sistēmas nepilnības var kalpot kā instruments biznesa iespējami ļaunprātīgai un pretlikumīgai pārņemšanai, ārvalstu investori, visticamāk, izvēlēsies citu valsti savas naudas ieguldīšanai. Kaut vai mūsu kaimiņvalsti Igauniju, kuras tiesu praksē par šādām lietām nav dzirdēts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
