Skaidrīte Lasmane: Kam pīļu medības ir svētki?  (24)

Varētu jau bez aizspriedumiem pieņemt šo svarīgo dzīves notikumu un ar pārdomām neaptumšot gaidīšanas prieku, ja tie nebūtu pīļu sezonas svētki.

Vai mednieku svētki 21. gadsimtā tik nevainīgi? Tik bezrūpīgi? Vai tos var bez domāšanas pieņemt un atzīt par svētkiem? Kas ir tie, kuriem pīļu sezona nozīmē neapšaubāmus svētkus, bez kuriem nevar iztikt?

Par taisnīgumu domājot

Nerunāsim par skrošu piesārņotiem ezeriem un dīķiem Latvijā. Iedzīvotāju blīvums samērā mazs, un ūdeņu vēl netrūkst. Nerunāsim par nenovēršamu dabas piesārņojumu: tūkstošiem mednieku mājupceļā mugursomās ieliks kādu guvumu, ja laimēsies, kamēr tukšotiem dzērienu traukiem vieta tajās diezin vai atradīsies. Nerunāsim par to, ka šāvieni, suņu rejas un mednieku pieplūdums iztraucēs gan dabas nemierīgo mieru, gan arī to cilvēku dzīvi, kuri meklē klusumu un atpūtu dabā. Šie nebūtu būtiskākie šaubu liecinājumi. Runa ir par ko netveramāku-par attieksmi un ētiku.

Tāpēc parunāsim vispirms par taisnīgumu. Parasti tas saistās ar neitrāla likuma klātbūtni. Pīles, kā zināms, likums pagaidām neaizsargā. Varbūt tāpēc medību funkcionārus satrauc “putnu direktīvas Eiropā” (“Galvenais ir process”, Diena, 7.augusts). Uz pīlēm neattiecas ne likums, ne tradicionālā lieguma zīme, kas Latvijā pasargā stārķa ligzdu, dzērvju dejas vai gulbja baltumu.

Taisnīgums nozīmē līdzsvaru un saprātīgu proporcionalitāti. Vai pīļu medībās pastāv taisnīgs samērs? Kā maza, neaizsargāta dzīvība var mēroties spēkiem ar mūsdienu šaujamtehniku (tas, ka pīļu medību ieroči maz progresējuši, te daudz ko nemaina), labiem medību suņiem un transporta ātrumu. Vai var saukt par taisnīgu līdzsvaru attiecības starp tiem, kuriem tikai izdzīvošanas un kailas dzīvības likumi un tiem, kam vīra spēks, prāts, un tehnikas pārspēks? Acīmredzamais pretstats liedz noticēt dabas zinātnieku apgalvojumiem par dabas dzīves nosacījumu skarbumu un medībām kā dabiskas izlases veidu, kurā dzīvības tiesības taisnīgi atstātas pašiem uzmanīgākajiem, veiklākajiem un gudrākajiem. Vai te ir runa par taisnīgiem izdzīvošanas nosacījumiem?

Baudas un izpriecas

Medības vēsturiski vienmēr ir bijušas izdzīvošanas nepieciešamība un bauda. Kādam smags un bīstams darbs, lai sev un kungam kumosu, drošību un zvērādas siltumu gādātu, kādam- svētki un izpriecas. Pastāv mednieku stāstu pievilcība, dabiskums, kas medību azartā, medību guvums un iznākuma neparedzamība. Pastāv sacensības gars, ikviena mednieka veiksmes un neveiksmes pārbaudījums. Zibenīga reakcija, izlēmība, kaislīga veiksmes zīlēšana kopā ar veiksmīga iznākuma varbūtību rada dzīves daudzveidībai tik nepieciešamo spēlīgo risku un tā baudu. Medības tāpat kā spēle vispār vienmēr ir īsta, kur nepiestāv izlikšanās un šovs.

Varbūt tāpēc, ka tik daudz mākas, uzņēmības un kādreiz arī drosmes vajag, medību institūts saglabājies, “iegājies”, un medību instinkts tikpat labi zināms pirmatnējām tautām kā 21. gadsimta modernajam cilvēkam – vīrietim un sievietei. Arī sievietei( skat. jau minēto 7.augusta Dienu).

Šodien Latvijā samazinās to mednieku skaits, kuriem medības ir darbs. Vairojas turīgu vīru/sievu slānis un viņu finansiālās iespējas izklaidēties. Medību saimniecībā, kā visur, viņi un viņu maksātspēja ir vērtība.

Medības savukārt ir prestiža un pārikdienišķa vērtība vīriem, kuriem ik dienas darīšana ar nopietnām un nogurdinošām saimnieciskām un varas lietām. Viņi ir pelnījuši pārmaiņas. Kā kungu laikos, tā tagad kādam medības nozīmē retu un prestižu izpriecu. Tās priekša nobāl un šķiet ikdienišķi parasta admirāļu un citu ”klubu” sniegtā bauda.

Mūsdienās mainās proporcija starp dzīvības tradīciju un vērtību zinošiem lauku medniekiem vai mežsaimniecības profesionāļiem un jaunpienākušajiem turīgajiem, kuriem par naudu pirkta bauda nešķiet amorāla. Taču vai tad, ja šāvienu neaizliedz likums, to nesauc par slepkavību, vardarbību, nogalināšanu, bet par medību veiksmi? Vai pieļaujama nevainīgas dzīvības upurēšana ar likumu neliegtai baudai un izpriecai? Ja nejūtu dzīvību, ja nav žēluma pret vājumu, diezin vai likums ar savu racionāli izskaitļoto taisnīgumu kaut ko būtiski var izšķirt.

Vājuma vērtība

Pīle ir sieviešu dzimtes vārds. Paredzu ciniskumu un ironiju, kas saskaņā ar paradumu pavadīs minēto neapšaubāmo lingvistisko faktu. Daudz kas mainījies mūsdienu cilvēku dzimumidentitātēs, bet ne dabas zīmēs un dabiskās valodas nozīmēs. Vanags, ērglis nav sieviešu dzimtes vārdi, tāpat kā vilks vai lācis. Bet stirna, vāvere, pīle gan. Sieviešu dzimte dabā liecina par pasivitāti, nekaitīgu vājumu, neuzbrukšanu, kurai tādas pašas tiesības uz dzīvību kā spēkpilnām plēsoņām.

Dabā abi vajadzīgi, gan uzbrūkošs spēks, gan vājums. Vājums, kas apbrīnojami spēj pretoties un izdzīvot. Vājums, kas apliecina daudzveidību un ilgtspējību. Vājums, kura aizstāvība radījusi tādu retu un cildenu vērtību kā augstsirdību. Vai mūsdienu izklaides medības palīdz dabai un tās sieviešu dzimtei ?

Drīz Latvijas ezeros bez lieguma atskanēs šāvieni. Šaus uz tām, kuras tūkstošiem kilometru lidojušas no ziemeļiem pretī savai izdzīvošanai. Šaus uz tām, kuras tepat Rāznā vai Lubānā visu vasaru rūpīgi sargājušas savus mazuļus. Neviens no viņiem, šiem aizkustinošās ķēdītēs savērtajiem radījumiem, nav pamests, noslīcis no nepieskatīšanas vai aiz vecāku bezatbildības badā miris. Viņi rūpīgi gatavoti dzīvošanai. Viņas, šīs pelēkās dzīvībiņas, kuru jau tā nav tik daudz, un kuras apdraud ūdeles un citi pašas dabas radīti plēsoņas, izrādīsies pretoties nespējīgas un visas viņu dzīvošanas pūles izrādīsies veltīgas. Tūkstošiem izklaides kāru vīru skaitīs mazos ķermenīšus savās mugursomās, pārvērtīs dzīvību mednieku stāstos, tukšos alus vai šņabja glāzes par godu veiksmīgajām medībām. Jo vairāk ķermenīšu, jo vairāk mednieku stāstu un prieka.

Bauda reti rēķinās ar upuriem, lai tie nemazinātu gaidāmo tīksmi un neaptumšotu to. Nākas domāt, ka pastāv kāds kopsakars starp medībām un bezrūpīgo izklaidi uz autoceļiem, kur ātruma baudījums vai alkohola reibums liedz domāt par iespējamiem zaudējumiem, lai to vārdā atteiktos no baudas savtīguma.

Vai pīļu medības saukt par svētkiem? Cik tālredzīga šī attieksme? Cik ilgtspējīga? Cik cilvēcīga?

Vai svinēsim pīļu sezonas svētkus?