Ar sertifikātiem mūsu valdībai arī tikpat bēdīgi ir sanācis. Ja atceramies sākotnējo ieceri, tad sertifikāti tika izlaisti, lai katrs Latvijas iedzīvotājs varētu privatizēt savu dzīvokli, sev nepieciešamo zemesgabalu un tad, ja sertifikāti paliek pāri, - kāda uzņēmuma akcijas. Bija paredzēts, ka uzņēmumu privatizācijai tiks izmantota aptuveni trešā daļa sertifikātu.
Diemžēl dzīvokļu privatizācija aizkavējās, mežus privatizācijai nenodeva, zemes reforma notika diezgan haotiski, bet uzņēmumu vērtība izrādījās zemāka par sākotnēji pieņemto. Rezultātā š.g. februāra sākumā 51,3% sertifikātu ir izlietoti uzņēmumu akciju iegādē, 35% - dzīvokļu iegādē un tikai 13,7% - zemes pirkšanai. Tā kā dzīvokļu privatizācija tuvojas noslēgumam, bet zemi pašlaik var privatizēt gandrīz vai vienīgi par kompensācijas sertifikātiem, vienīgais, uz ko atliek cerēt pāri palikušo sertifikātu īpašniekiem – uz pievilcīgu uzņēmumu akcijām publiskajā piedāvājumā. Bet vai cerības ir pamatotas?
Arī šajā lauciņā ar “Latvijas kuģniecības” (LK) akciju piedāvājumu gandrīz visas iespējas ir izsmeltas. Ja pieņemam, ka LK publiskais piedāvājums bija sekmīgs, t.i. tika pārdotas visas akcijas par cenu nedaudz virs to nomināla, tad pašlaik “neatprečoti” palikuši ap 10 miljoni parasto sertifikātu. Tiem pretī valdība var piedāvāt divu tādu uzņēmumu akcijas, kurās valstij jau ir mazākums – Ventspils naftu un Latvijas krājbanku.
Abi uzņēmumi, ja arī tiks piedāvāti publiskajā piedāvājumā, diez ko pievilcīgi mazajiem sertifikātu īpašniekiem vis neliksies, jo nedz pievilcīga dividenžu politika, nedz cīņa par kontroles pārņemšanu šajos uzņēmumos nav gaidāma. Savukārt, relatīvi nelielais piedāvājamo akciju skaits neļauj savākt no lielajiem sertifikātu turētājiem vairāk kā miljonu sertifikātu.
Faktiski 8 – 9 miljoni sertifikātu paliek bez pielietojuma. Šo strupceļu jau LK publiskā piedāvājuma laikā atspoguļoja sertifikātu tirgus. Tiklīdz sertifikātiem bija pircēji, kas redzēja to pielietojumu, cena strauji cēlās, jo “sakasīt” sertifikātus lielās paketēs kļuva aizvien grūtāk; savukārt, tiklīdz pasūtījums tika apmierināts, cena strauji kritās, jo nopietna pastāvīga pieprasījuma pēc sertifikātiem vairs nebija.
Šajā situācijā vienīgais glābiņš būtu visumā pievilcīgās “Lattelekom” akcijas. Tad nu valdībai skaidri jāpasaka – cirtīsim tam sunim asti nost, vai gaidīsim mierizlīgumu ar “Soneru”, lai pēc tam piedāvātu “Lattelekom” akcijas publiskajā piedāvājumā. Neskatoties uz visu procesa slepenību, tomēr gribētos dzirdēt no valdības, vai mierizlīguma sarunās puses ir pieļāvušas jeb piekritušas akciju pārdošanai par sertifikātiem.
Ja “Sonera” nav pret to iebildusi, tad būtu vērts arī paciesties līdz tiesas procesa atrisinājumam un pat pagarināt sertifikātu termiņu. Galvenais – definēt savu nostāju jau tagad, nevis mocīties līdz gadumijai ar jau tradicionālo jautājumu: “Būt vai nebūt sertifikātiem nākamgad.”
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
