Tajā pat laikā redzams, ka valdošie spēki vismaz reformu jomā neko pavirzīt vairs nespēj. Augstākās izglītības finansēšanas reforma nenotiek, veselības aprūpes jomā solījumi nesaskan ar realitāti, nodokļu iekasēšana neuzlabojas, budžeta deficīts pieaug un vēlēšanu gada budžets tiek gatavots ar vēl lielāku mīnus zīmi.
Nopietnu projektu apspriešana pārvēršas matu skaldīšanā un atsevišķu detaļu politizēšanā. Tā, likumprojekts, kura mērķis ir padarīt efektīvāku valsts uzņēmumu pārvaldi, degradēts līdz tēzei “vajag - nevajag pilnvarniekus”. Lielo uzņēmumu privatizācija iestrēgusi savu un svešu sponsoru sertifikātu skaitīšanā. Kaislīgi tiek apspriesti tādi lielprojekti (“Gaismas pils”, celulozes rūpnīca), kuru finansēšana valsts budžetam nebūs pa spēkam vēl tuvākos piecus gadus.
Acīmredzama klasiskā revolucionārā situācija – augšas nevar un apakšas negrib dzīvot pa vecam? Kāds risinājums?
Nesen ‘The Financial Times” bija aprakstīta līdzīga aina citā valstī, Bulgārijā. Tur sākumā valdījuši sociālisti – nesekmīgi, tad vietējie demokrāti un liberāļi – arī diezgan nesekmīgi. Šogad jūnijā notikušajās vēlēšanās daudziem politanalītiķiem par pārsteigumu tur pārliecinoši uzvarējusi jauna labēja politiskā kustība, kuru vada bijušais karalis, Spānijas uzņēmējs Simeons II. Parlamentā ieguvusi 120 vietas no 240 un kopā ar turku minoritātes kustību izveidojusi stabilu valdību.
Kāpēc bulgāri pēc garajiem neproduktīvo reformu gadiem, ar iekšzemes kopproduktu zemāko starp ES kandidātvalstīm, priekšroku atkal devuši labēja novirziena partijai? Bez Simeona II harizmas un solījumiem par pensiju palielināšanu, kas neapšaubāmi rada atbalsi vecāka gadagājuma vēlētājos, būtiska Simeona II politiskās platformas sastāvdaļa bija ekonomiskā programma un cilvēki, kas bija to radījuši un gatavi to īstenot.
Grupa ārzemēs strādājošo bulgāru ekonomistu, kas vairākus gadus sava prieka pēc regulāri tusējušies kādā no Londonas sitijas pabiem, jau bija piedāvājuši savus pakalpojumus iepriekšējai valdībai. Bet tā vīzdegunīgi piedāvājumu noraidījusi. Tad nu puiši apvainojušies un Simeona II aicināti, sagatavojuši vispusīgu ekonomisko reformu programmu, kas vēlētājiem tika pasniegta kā plāns “kā 800 dienās uzlabot katra bulgāra dzīves līmeni”. Plāns, cita starpā, ietver uzņēmumu reinvestētās peļņas atbrīvošanu no nodokļiem, ienākuma nodokļa samazināšanu, bezdeficīta budžetu, sarunu atsākšanu ar SVF un citus valstij vajadzīgus pasākumus.
Pēc Simeona II kustības uzvaras vēlēšanās liela daļa no Londonas sitijas darbiniekiem jau pārcēlusies uz Bulgāriju vai arī gatavojas doties uz turieni, lai kā konsultanti vai valsts struktūru vadītāji piedalītos izstrādātās programmas ieviešanā. Redzamākie kļuvuši par ministriem: bijušais Lazard Capital Markets analītiķis N.Vasilevs - par ekonomikas ministru un bijušais Merrill Lynch viceprezidents M.Velčevs - par finansu ministru.
Ko no šī piemēra varētu mācīties pašmāju politiķi? Domāju, to, ka tikai tad jauna partija var būt dzīvotspējīga un sekmīga vēlēšanās, ja tai ir konkrēta programma un cilvēki, kas šo programmu gatavi īstenot. Vai Latvijā tādi ir?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
