Uģis Gruntmanis: Kas notiek Latvijas medicīnas aprūpē

Šis indekss mēra lietas pēc būtības, lietas, kas ir svarīgas katram Latvijas pacientam:

1.     Pacienta tiesības, mēs esam 32. vietā.

2.     Rindas lai saņemtu ārstēšanu pie ģimenes ārsta vai speciālista, mēs esam 32. vietā.

3.     Ārstēšanas rezultāti- mēs esam 21. vietā.

4.     Cik plašs medicīnas aprūpes pakalpojumu klāsts tiek piedāvāts-

    14. vieta.

5.     Pieejamība medikamentiem (dalām ar piecām valstīm pēdējo vietu).

Secinājumi ir sekojoši: Latvijā pastāv milzīgas problēmas piekļuvei ārstiem un medikamentiem, pacientiem ir maz tiesību un trūkst objektīvas informācijas par to cik kurš ārsts vai iestāde ir kvalitatīva, vai gluži pretēji nekvalitatīva.  Kad pie ārsta ir tikts, ārstēšanas rezultāti ir salīdzināmi ar virkni bagātāku un nabagāku valstu rādītājiem (trešais punkts) un pakalpojumu/izmeklējumu klāsts Latvijā ir plašs (ceturtais punkts).

 2000.gadā Latvijā nomira 32 205 cilvēki, 2008.gadā - 31 006 cilvēki, par cik iedzīvotāju skaits samazinājās, mirstība ir bijusi nemainīga, savukārt veselības budžets 2000.gadā bija 145 miljoni latu, bet 2008.gadā - 575 miljoni (ieskaitot inflāciju tas pieaudzis gan tikai 2.5 reizes). Lielākā mirstība, 40% ir no sirds asinsvadu slimībām (KSS). Ar KSS Latvijā gadā mirst 580 iedzīvotāji no 100 000, Lietuvā - 570, Igaunijā - 500, Polijā un Čehijā - 380. Kāpēc, par to esmu rakstījis iepriekš žurnālā IR.

Ir skaidrs arī tas, ka pie mūsu neveiksmēm nevar vainot tikai naudu, jo līdz 2008. gadam kopējie ieguldītie līdzekļi veselības aprūpē (oficiālie privātie +valsts) bija līdzīgi gan Igaunijā (5.1% no IKP), gan Lietuvā (5.7%), gan Latvijā (5.3%). Tagad nepieredzētas finanšu krīzes rezultātā nauda ir radikāli samazināta un spiež mainīt status quo milzīgā ātrumā, kas ir neiedomājami sarežģīti, tas nepatīk ne slimnīcām, ne ģimenes ārstiem. Līdzīgi protesti pret medicīnas reformām notika arī 2005. gada Īrijā, tikai daudz vieglākā formā, jo reforma tika īstenota Īrijas "treknajos gados". (vairāk par to http://www.mckinseyquarterly.com/Health_Care/Frontline_lessons_in_health_care_transformation_An_interview_with_Brendan_Drumm_MD_2692 ) 

Taču mums izvēles nav, "treknajos gados" Latvijā mira vairāk kā kaimiņu valstis un aprūpes kvalitāte bija sliktāka, http://diena.lv/lat/politics/viedokli/ludzu-izlasiet-dombrovska-repses-kungi-rozentales-kundze .  Dodot vienkārši vairāk naudu, nekas nemainīsies, piemērs ir ASV. Lai panāktu "vairāk veselības" par iztērētu Latu mums strauji jāvirzās "vērtību medicīnas" virzienā (Eiro-Kanādas veselības indeksā Igaunija 2009. gadā ieņēma pirmo vietu šinī kategorijā starp 32 valstīm), mērot iznākumu pacientam kopumā.  Ar iznākumu es nedomāju vienu procedūru vai operāciju (kas ir tikai daļa no kopējā rezultāta), bet gan pacienta veselīgas, kvalitatīvas dzīves atjaunošanu, vai kvalitatīvu tās paildzināšanu. Latvijā katram nodokļu maksātājam ir jāatbild, vai turot vaļā traumu punktus arī pa dienu, ja tajos 24 stundās apskata tikai 4-7 slimniekus ir šī "vērtību medicīna" un vai mēs esam gatavi maksāt par šādu pakalpojumu (protams nodrošinot ka pacientam ir pie kā griezties).

Lai mainītu mūsu postpadomju medicīnas sistēmu uz "vērtību medicīnu" ir jāmaina mūsu domāšana, un veselības aprūpes "vēsturiskais sadalījums"- deguna, sirds, galvas, plaušu un citos ārstos, kas katrs sēž savā kabinetā pa vienam, un pieņem dažādos darba laikos. Ir jāizveido speciālistu ārstu, māsu un sociālo darbinieku komandas, kas uz pacienta problēmu spēj skatīties kopumā un maksimāli iesaistot pacientu, ļaujot tam saprast tieši kas un kāpēc notiek ar viņa ķermeni un sajūtām.  Piemēram, ja pacients iestājies ar gūžas lūzumu, ir skaidrs, ka viņam ir paaugstināts risks dziļo vēnu trombozei un nāvei, ja netiek veikta šī trombozes profilakse. Lai saprastu kādu kvalitāti katrs ārsts nodrošina, ir jāsalīdzina, cik bieži katra ortopēda praksē pacienti nomirst no šīs komplikācijas. Ir skaidrs arī, ka lielākai daļai šo pacientu ir vitamīna D deficīts un uzreiz pēc operācijas būtu jāuzsāk kalcija un vitamīna D preparāti. Būtu jāsalīdzina cik traumatologu /ortopēdu pie pacientu izrakstīšanas pielieto šo ārstēšanu, pretējā gadījumā otrās gūžas lūzums drīz vien sekos. Ja šim gūžas lūzuma pacientam ir augsts KSS risks, pēc operācijas būtu jāuzsāk aspirīna terapija, lai viņam nedēļu pēc operācijas nebūtu infarkts. Tas ir, ko Michael Porter no Harvardas uzskata par "vērtību medicīnu" (value medicine), jeb skatīšanos uz pacienta problēmām kopumā.

Līdzīgi, ja pacients atnāk pie endokrinologa ar cukura diabētu, tad medicīnas iestādēm ir jāsaprot, ka labākais pacientam kopumā ir,  ja viņš tajā pašā vietā un dienā var apmeklēt diabēta ārstu, nieru ārstu, pēdas ārstu, acu ārstu un pārliecināties, ka visas komplikācijas ir novērstas un viņš gatavs turpināt produktīvi strādāt. Braukt četras reizes pie atsevišķiem ārstiem, sēdēt četrās rindās un beigu beigās šie speciālisti pat sava starpā nekomunicē - šī nav "vērtību medicīna", bet gan iestādes nespēja domāt un strādāt kvalitativāk un inovatīvāk. Šāda pieejas maiņa, kas vistālāk ir attīstījusies Somijā, būtiski uzlabotu pacienta aprūpes kvalitāti, un pacienti būtu apmierinātāki. Valsts priecātos par to, ka cilvēks ir veselāks un, ka nav bijis jākavē vairākas darba dienas.  Lai veicinātu medicīnas iestādes domāt, kā ir iespējams pilnveidot pacientu aprūpi, būtu pakāpeniski jāpāriet uz maksājumu par "kopējo problēmu", šinī gadījumā diabēta, nieru, acu un pēdas ārsta kopējo maksājumu, mērot kvalitāti un to salīdzinot ar citiem kolēģiem. Mūsu ārstu domāšana ir jāmaina, no "mēs savu darbu izdarījām, lai pārējo dara citi...." uz "ko vēl vajadzīgu un uz pierādījumiem balstītu mēs varētu izdarīt, lai uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti un aprūpi".

Tieši tāpēc Veselības ministrija kopā ar asociācijām un ārstu biedrību ķersies klāt pie pacientam būtisku kvalitātes kritēriju izstrādes. Tie ārsti, ar ko pacienti ir apmierināti un kuri sniedz kvalitatīvu pakalpojumu finansiāli "jāapbalvo".

Šobrīd paskatoties uz TOS strādājošo ārstu skaitu un izdarīto māc bažas. Kvalitātes kritēriji nav mērīti, vai nav pieejami. Slimnīcā ir 91 ārsts, 60 no tiem ir traumatologi/ortopēdi. 2008. gadā ir veiktas 10 881 operācijas, 50 tūkstoši pacienti skatīti ambulatori un 18 000 pacienti skatīti traumu punktā (par 2009., 2010. gadu dati nav TOS mājas lapā pieejami).  Pārrēķinot uz piecām darba dienām nedēļā, viens traumatologs/ortopēds nedēļā izoperē 3.5 slimniekus, ambulatori apskata 17 slimniekus un traumpunkta 6 pacientus nedēļā. Atbildi var sniegt paši TOS ārsti, vai tas ir daudz vai maz. Gandrīz visi ortopēdi ir bijuši pie profesora Kristapa Keggi ASV un redzējuši, cik dienā var izdarīt.  Vel nopietnāka situācija ir Infektoloģijas centrā, kur 2008.gadā viens ārsts mēnesī slimnīcā ārstējis tikai vidēji astoņus slimniekus un ambulatori - 40 slimniekus. Tuberkulozes slimnīcā četrus slimniekus mēnesī. To ir grūti saprast. Slimnīcā, kurā es strādāju, ārsts vidēji slimnīcā uzņem un izraksta 50-60 slimniekus mēnesī, bet, ja pieņem ambulatori, tad 16 pacientus dienā. 

Būs arguments, "kā maksā, tā strāda", taču šis apburtais loks mums ir kaut kur jāpārlauž, jāmaksā reāli vairāk tiem, kas dara vairāk un kvalitatīvāk, jāmaksā mazāk tiem, kas apskata 4-8 slimniekus slimnīcā mēnesī. Premjerministram Dombrovskim ir jāsaprot, ka bez naudas palielināšanas veselībai (prasot pretī rezultātu), lai samaksātu par šiem kvalitatīvas aprūpes pilota projektiem nelielā skaitā nozarēs, nekas neuzlabosies.  Lai veselībai pietiktu nauda, ir jācīnās ar ēnu ekonomiku un jāievieš katras ģimenes mantas un ienākumu ikgadējā deklarēšana. Rūpīgi izpētot Igaunijas paraugu, kur veiksmīgi darbojas šī sistēma, domāju, ka būtu pareizi ieviest pilnu maksu par plānveida pakalpojumiem tiem 47% Latvijas iedzīvotājiem darba spējīgā vecumā, kas nemaksā ienākuma nodokli pat no minimālās algas (atskaitot bezdarbniekus un maznodrošinātos, Dr. Ingrīdas Circenes plāns). Lai palielinātu naudas ienākšanu medicīnā, pēc Austrālijas parauga jāievieš brīvprātīgā privātā apdrošināšana par "nemirstamām" lietam, kā brillēm, zobu ārstēšanu, dzirdes aparātiem, labāku ēdienu un istabu slimnīcā, slimnīcas līdzmaksājumam, masāžai, vingrošanas zāles apmeklējumiem, taču samērā ierobežotam pakalpojumu klāstam.  Prezidentam Zatleram, kā ārstam, kuram ir īsta sapratne, kāpēc Latvijā ir tik dziļas veselības aprūpes problēmas, un kuram mediķu vidū ir milzīga ietekme, ir aktīvi jāiesaistās veselības problēmu ilgtermiņa risināšanā, nevis "ugunsgrēku dzēšanā", izskaidrojot būtiskās nākotnes reformas, kas ir gadiem aizkavētas, taču kritiski nepieciešamas mūsu nācijas izdzīvošanai.  Mums uz brīdi jānoliek malā katram sava  iestādes, specialitātes "cepure" un jāpaskatās kopumā, ko paņemt no katras veiksmīgas pasaules valsts modeļa, ko atstāt malā, taču galvenajam mērķim ir jābūt skaidram - mums ir jāizveido uz pacientu vērtībām vērsta, kvalitatīva medicīnas aprūpe un mēs visi kopā varam to izdarīt.