Viena no šīs galējības spilgtākajām izpausmēm ir attieksme pret sociālo apdrošināšanu. Latvijā ir izveidota gudra sociālās apdrošināšanas sistēma, kas sadala atbildību par pārejošu darba nespēju un vecumdienām starp indivīdu un sabiedrību, kas ir spējīga pielāgoties izmaiņām tautsaimniecībā, kas ir savā ziņā skarba, taču arī taisnīga. Tomēr, lai gan Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēma jau darbojas labi, ir iespējas padarīt to vēl labāku. Ir iespējas padarīt darba devēju maksājumus par darbiniekiem vēl ciešāk saistītus ar darba ņēmēju tagadnes un nākotnes labklājību.

Šobrīd gan liela daļa sabiedrisko diskusiju dalībnieku smadzeņu šķiet pilnīgi "imūna" pret jebkādām zināšanām par šo tēmu. Spilgts pierādījums ir valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) dēvēšana par sociālo nodokli, vienlaikus apliecinot, ka neizpratne sniedzas daudz dziļāk par vārdu izvēli. VSAOI nezinātājam tiešām var izskatīties pēc nodokļa, kaut vai tāpēc, ka tās ir obligātas. Taču tāda ir arī obligātā civiltiesiskā apdrošināšana (OCTA) transportlīdzekļu īpašniekiem, kaut gan to par nodokli neviens neuztver.

Ir būtiski saprast, ka par nodokļu maksāšanu (piemēram, IIN) nevienam atlīdzība nav paredzēta, tas ir vienkārši pienākums un sabiedrības solidaritātes izpausme. Toties VSAOI, tāpat kā OCTA, maksātājam nākotnē var dot ļoti lielu labumu, piemēram, lielākā daļa strādājošo kļūs par vecuma pensijas saņēmējiem.

Diemžēl atšķirībā no OCTA pašreizējā sistēma neveicina cilvēkos uztveri par VSAOI kā katra maksātāja personificētu un tieši viņa labā strādājošu apdrošināšanu. Līdzīgi kā mēs katrs droši vien pazīstam kādu, kurš ir pārcēlies strādāt uz ārzemēm, noteikti mūsu radu, draugu, paziņu lokā ir cilvēki, kuri apzināti nepiedalās VSAOI maksāšanā, vienlaikus saņemot tādus pašus valsts sniegtos pakalpojumus kā citi. Tāpēc šajā rakstā mēs izskaidrosim savas idejas, kā, mainot valsts izdevumu budžetēšanas principus un līdz ar to mainot sabiedrības domāšanu, pēc iespējas vairāk ieinteresēt cilvēkus maksāt VSAOI.

Valsts konsolidētais kopbudžets sastāv no trim lielām daļām: valsts pamatbudžeta (pamatā veido uzņēmumu ienākuma nodoklis, daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un dažāda veida patēriņa nodokļi: PVN, akcīzes nodoklis, transporta līdzekļu ekspluatācijas nodoklis u. c.), valsts speciālā budžeta (veido VSAOI) un pašvaldību konsolidētā budžeta (pamatā veido 80% iedzīvotāju ienākuma nodokļa un nekustamā īpašuma nodoklis). Mēs uzskatām, ka no speciālā budžeta, ko pārvalda Labklājības ministrija, daudzas izdevumu pozīcijas būtu iespējams pārcelt uz valsts pamatbudžetu. Savukārt lielākā daļa no veselības nozarei nepieciešamā finansējuma, ko šobrīd galvenokārt sedz valsts pamatbudžets, būtu jāiegūst no speciālā budžeta – VSAOI struktūrā integrētas, personificējamas obligātās veselības apdrošināšanas veidā. Rezultātā sociālā apdrošināšana, līdzīgi kā Igaunijā, segtu trīs pamata riskus, kas ar ļoti lielu iespējamību skar ikvienu, – pensijas, bezdarbu un veselību.

Pārējās VSAOI struktūras sadaļas (maternitātes un vecāku pabalsti, kā arī invaliditātes pensijas) solidāri tiktu segtas no pamatbudžeta, ko galvenokārt veido patēriņa nodokļi. Radot šādu vienkāršu sistēmu, mēs ne tikai veicinātu sabiedrībā ieinteresētību piedalīties VSAOI veikšanā, bet arī nogrieztu iespēju politiķiem krist kārdinājumā novirzīt sociālās apdrošināšanas sistēmas uzkrājumus citiem mērķiem.

Tālāk rakstā mēs šo domu pamatosim sīkāk.

Apdrošināšanā var būt vēl vairāk drošības

Kā jau minējām, VSAOI finansē valsts budžeta daļu, kas ir pazīstama kā speciālais budžets. Tā izdevumu lielākā daļa ir vecuma pensijas, šis budžets finansē arī tā saucamās māmiņu algas, bezdarba pabalstus, invaliditātes pensijas. Daļa pensiju naudas tiek tūlīt izmaksāta šī brīža pensijas saņēmējiem, radot maksātājiem tiesības uz daļu no nākotnes VSAOI maksātāju sarūpētās naudas straumes. Daļa tiek novirzīta maksātāju personiskajiem uzkrājumiem, kas ir tā saucamais otrais pensiju līmenis. Ja atdeve no pirmajā līmenī iemaksātā būs pirmkārt atkarīga no ekonomikas pieauguma nākotnē, tad atdeve no otrā līmeņa līdzekļiem būs atkarīga no finanšu tirgiem. Tātad vairāk nekā puse speciālā budžeta izdevumu jeb tā "klientu" ienākumu saistīta ar to, cik viņi paši savulaik šajā budžetā ir iemaksājuši. Tas arī ļauj teikt, ka VSAOI nav nodoklis.

Tomēr ir iespējas vēl vairāk palielināt VSAOI maksātāju ieinteresētību piedalīties sociālās apdrošināšanas sistēmā, kas vairākumā gadījumu nozīmē – raudzīties, lai maksājumus par viņiem kārtīgi veic darba devēji. To var panākt, vēl vairāk nostiprinot principu – sociālās apdrošināšanas maksājumi ir rūpes par paša cilvēka nākotni, kamēr ar nodokļiem un to finansēto valsts budžetu un pašvaldību pamatbudžetiem mēs rūpējamies par kopējo mērķu sasniegšanu.

Piemēram, dati par valsts speciālā budžeta izdevumiem 2017. gadā[1] vēsta, ka 1670 miljoni eiro ir izmaksāti vecuma pensijās, kuru apjoms katram saņēmējam ir cieši, lai arī ne pilnīgi precīzi saistīts ar iepriekš veikto iemaksu apjomu. Taču tur ir arī posteņi, kas ir drīzāk uzskatāmi par citu politikas jomu finansēšanu. Piemēram, maksājumi izdienas pensijām 11,9 miljonu eiro apmērā drīzāk būtu uzskatāmi par iekšlietu un citu nozaru finansējumu, kurās ir strādājuši izdienas pensijas saņemošie. Daļa no 565 miljoniem invaliditātes, maternitātes un slimības speciālajā budžetā iztērētajiem eiro ir novirzīta slimības pabalstiem (145 miljoni eiro), kuri ir saistīti ar savulaik veikto sociālās apdrošināšanas iemaksu lielumu. Taču 150 miljoni, kas izmaksāti invaliditātes pensijās, drīzāk ir sabiedrības solidaritātes funkcija, ko var finansēt no pamatbudžeta. Tāpat mūsdienu Latvijas VSAOI veicēji noteikti nav atbildīgi par to, ka notika Černobiļas avārija, tās seku likvidētājiem izmaksātie 5,2 miljoni arī būtu solidāri jāfinansē no pamatbudžeta.

Obligātā veselības apdrošināšana veicinās personīgo atbildību

Īstenojot iepriekš aprakstītos priekšlikumus, kā arī rūpīgi izvērtējot pārējo speciālā budžeta sadaļu īsto piederību (piemēram, vai vecāku pabalstos izmaksātie gandrīz 100 miljoni eiro ir apdrošināšanas atlīdzība vai sabiedrības solidaritāte, vai varbūt demogrāfijas politika?), šajā budžetā atbrīvotos ievērojama daļa līdzekļu, kas būtu novirzāma pilnvērtīgas veselības apdrošināšanas idejas īstenošanai, "personificējot" medicīnas pakalpojumu finansēšanu. Šobrīd nodokļu maksātāji caur visu nodokļu kopsummu rada kopējo katlu, no kura tad tiek smelts dažādu sistēmas izdevumu segšanai, kuriem pieeja ir visiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, tostarp arī tiem, kuri no nodokļu maksāšanas izvairās, bet kuriem ienākumi būtu pietiekami.

Viens no risinājumiem ir obligātās veselības apdrošināšanas integrēšana jau pastāvošajā VSAOI struktūrā. No šā gada VSAOI kopējā likme ir palielināta par vienu procentpunktu, kas tiek novirzīts veselības aprūpes sistēmas finansēšanai. Mūsu priekšlikums ir no pašreizējās VSAOI sadalījuma struktūras (kas kopumā veido 35,09% no bruto algas) uz valsts pamata budžeta izdevumu sadaļu pilnībā vai daļēji pārcelt arī vecāku, invaliditātes un maternitātes pabalstus, iegūtos procentpunktus no sociālās apdrošināšanas iemaksām atvēlot veselības apdrošināšanai. Šādi tiktu ievērojami samazināti valsts pamatbudžeta izdevumi par veselības aprūpi (no apmēram miljardu eiro lielā veselības nozares budžeta lielu daļu segtu obligātā veselības apdrošināšana), vienlaicīgi ievērojami paaugstinot izpratni par cilvēku personisko atbildību. Igaunija līdzīgu soli spēra jau 1992. gadā, ir pienācis pēdējais laiks arī Latvijas sabiedrībā vairot ieinteresētību veikt VSAOI, apzinoties to kā reālu personiskās veselības drošības garantu īsā, vidējā termiņā un stabilitātes instrumentu ilgtermiņā.

Protams, obligātās veselības apdrošināšanas integrēšana tagadējā VSAOI struktūrā nozīmētu, ka noteikta veida medicīnas pakalpojumu saņemšana tiktu saistīta ar VSAOI maksājumiem. Tāpat tas dotu iespēju no šo pakalpojumu saņemšanas izslēgt tos, kuri šobrīd nodarbojas ar "braukšanu pa zaķi". Daļa no viņiem ir galvenokārt ārzemēs dzīvojošie un tur nodokļus maksājošie – diez vai Latvijā strādājošajiem, kuru ienākumi, visdrīzāk, ir zemāki, būtu viņi jāsubsidē. Daļa no sistēmas "bezbiļetniekiem" dzīvo Latvijā, bet pilnvērtīgi nepiedalās sabiedrības kopējā labuma finansēšanā, gan vienkārši izvairoties no nodokļu maksāšanas, gan izmantojot dažādas likumos diemžēl atļautas iespējas maksāt proporcionāli mazāku daļu no ienākumiem. Nav šaubu, ka (caur valsts pamatbudžetu) sabiedrība joprojām solidāri rūpētos par tiem, kuri medicīnas finansēšanā nepiedalās attaisnojošu iemeslu dēļ, piemēram, ir reģistrēti bezdarbnieki, invalīdi, pensionāri, skolēni, studenti vai māmiņas bērna kopšanas atvaļinājumā.

Otrs, paralēls, risinājums būtu iespēja pensiju sistēmas 2. līmenī uzkrāto mantot. Šāda iespēja jau ir Igaunijā un Lietuvā. Skaidrs, ka tas radītu papildu izmaksas, jo šo naudu vairs nevarētu pārdalīt citiem sistēmas dalībniekiem. Tomēr kāpēc lielākajai daļai sabiedrības, kas savu iespēju robežās VSAOI iemaksas godīgi veic, būtu sava mūža laikā uzkrātais jādala ar tiem, kuriem pamata ienākumus veido algas MUN sistēmā strādājošos uzņēmumos, autoratlīdzības, patentmaksas un citi dāsno nodokļu atvieglojumu režīmi, kas stāv ārpus sociālās apdrošināšanas sistēmas? Ja pensiju sistēmas 2. līmenī uzkrāto pārdalīt nevarētu, tas palīdzētu vēl pārliecinošāk veidot stāstu par sociālās apdrošināšanas maksājumiem kā iesaldētu algu, uzlabojot maksāšanas motivāciju un tādējādi palielinot ienākumus. Tas ir jo īpaši svarīgi, ņemot vērā populāros pārspīlēti pesimistiskos vērtējumus par iespējām nodzīvot līdz pensijai, kas balstās pagātnes datos un neprasmīgā to interpretācijā.

Abus priekšlikumus apvienojot, VSAOI kļūtu par "tīrasinīgu" apdrošināšanu, kas pilnībā segtu iemaksu veicēja riskus, un apzināta izvairīšanās no VSAOI veikšanas kļūtu pilnīgi neloģiska.

Sociālā apdrošināšana nav nodoklis

Precīzāk nošķirot sabiedrības solidaritātes un individuālās atbildības (caur apdrošināšanu) zonas, varētu sekmīgāk cīnīties pret priekšstatu, ka Latvijā ir ļoti augsti darbaspēka nodokļi, ka liela daļa darba dēvēju maksājumu par darbiniekiem aiziet kaut kādā mistiskā kopējā katlā. Jau šobrīd realitāte ir krietni atšķirīga, turklāt šo stāstu ir iespējams padarīt vēl pārliecinošāku.

Lai cik ērti ir iedzīvotāju ienākuma nodokli un VSAOI saukt par "darbaspēka nodokļiem", šo maksājumu ekonomiskā būtība ir krasi atšķirīga. Lai arī šobrīd vēl (mazākā) daļa VSAOI aiziet sabiedrības solidaritātei, jau šobrīd šie maksājumi ir ļoti saistīti ar maksātāja nākotnes labklājību. Kā tas izpaudīsies katra indivīda gadījumā, nekad iepriekš nevar zināt. Cilvēku likteņi ir dažādi. Ir tādi, kuri gandrīz neslimo, nekļūst par bezdarbniekiem, bet pēkšņi nomirst īsi pirms aiziešanas pensijā. Savukārt citi sociālās apdrošināšanas iespējas izmantos pēc pilnas programmas – slimības, bezdarba pabalsti, pensija. Iepriekš to nevar zināt, atsevišķu cilvēku likteni nav iespējams paredzēt. Tāda ir apdrošināšanas būtība – iepriekš nezinām, vai notiks apdrošināšanas gadījums, vai arī nauda būs iztērēta nosacīti "pa tukšo". Apdrošināšana ir iespējama tikai tad, ja nākotne nav zināma.

Sociālās apdrošināšanas neizpratne ir cēlonis ne tikai nihilistiskai attieksmei pret iespēju mūsu valstī nodrošināt sev nākotni. Tā ir arī ārkārtīgi nelabvēlīga "baltajā" ekonomikā strādājošajiem uzņēmumiem. VSAOI līdzinās nedaudz vairāk kā trešdaļai darbinieka bruto algas vai gandrīz pusei neto algas vidusmēra algas saņēmējam. Ja darbinieki nenovērtē šo maksājumu veikšanas faktu, nesaprot tā ietekmi uz savu labklājību, tas ļoti palielina ēnu ekonomikas darboņu piedāvājumu pievilcību. Tā kā eksporta preču plūsmu galvenokārt veido legāli strādājoši uzņēmumi, šis apstāklis arī pasliktina ekonomikas starptautisko konkurētspēju. Ja šie cilvēki saprastu, ka lielākā daļa no tā saucamajiem darbaspēka nodokļiem ir drīzāk uzskatāma par viņu algas "iesaldētu" daļu, attieksme būtu pavisam cita.

Tiem, kuri saka, ka no VSAOI maksāšanas nākotnē nebūs nekāda labuma, ir jāizskaidro savi pieņēmumi. Varbūt Latvijas valsts tiks likvidēta? Vai no šejienes aizbrauks visi iedzīvotāji? Diez vai, ņemot vērā, ka ienākumu līmenis valstī jau par 60% pārsniedz pasaules vidējo un šī starpība turpinās palielināties. Igaunija jau ir panākusi pozitīvu migrācijas bilanci, un nākamgad Latvija sasniegs tādu algu un bezdarba līmeni, pie kura tas izdevās kaimiņvalstij. Tālākā nākotnē valsts iedzīvotāji var ietekmēt savas pensijas apjomu, arī vēlēšanās pieņemot lēmumus par migrāciju, ar tās palīdzību palielinot nākotnes VSAOI maksātāju skaitu. Ļoti iespējams, ka darbaspējīgā vecuma cilvēku skaits turpinās samazināties. Taču nākotnes naudas plūsmas pensiju pirmajā līmenī pirmkārt noteiks Latvijas reālais IKP, kas turpinās pieaugt.

Vēl jāpiebilst – lai kāda būtu skepse pret pensiju pirmo līmeni, jāatceras, ka sistēmas otrajā līmenī tiek ieskaitīti 6% no bruto algas jeb 17,6% no VSAOI summas. Par šo naudu pirktie finanšu instrumenti būtībā ir maksātāja īpašums, ar piebildi, ka to nevar nodot mantojumā, vismaz pagaidām.

Nostiprināt gaidas

Politiķiem noteikti būtu jāizvairās no nepārdomātām idejām sociālās apdrošināšanas sistēmas "uzlabošanai", jo tās vislielākā vērtība ir prognozējamība. Jāatturas no labi skanošu, bet ar sociālās apdrošināšanas mērķiem nesaistītu ideju finansēšanas uz sistēmas rēķina. Šī ir joma, kurā sabiedrības elites pārstāvjiem ir jo īpaši jāapzinās sava atbildība. Apstākļi skaidrojošajam darbam par sociālo apdrošināšanu jau tā nav labvēlīgi. Sabiedrībai ir raksturīgs izteikti īss nākotnes plānošanas horizonts, kas lielai daļai iedzīvotāju ir mērāms pat mēnešos, nevis gados. Tas nav pārmetums, tā ir bijusi pielāgošanās videi, kurā ienākumi bija neprognozējami, darba iespējas neregulāras, rocība pārāk maza, lai veidotu uzkrājumus. Šie nelabvēlīgie apstākļi jau pamazām aiziet pagātnē, bet to nospiedums domāšanā paliek.

Drošību var būvēt atsevišķi un kopā. Personiskā iniciatīva un atbildība tirgus ekonomikā vienmēr būs svarīgākā, taču arī kolektīvais elements, kurā īpaša loma ir valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai, ir ļoti svarīgs. Mēs kā privātā sektora pārstāvji par to rakstām tāpēc, ka gudra sociālā apdrošināšana un tās devuma izpratne veicina privātā sektora konkurētspēju. Vēl vairāk – gudra sociālā apdrošināšana ir garants ikviena Latvijas iedzīvotāja stabilitātei un drošības sajūtai par savu nākotni.


[1]https://www.vsaa.lv/budzets-un-statistika/specialais-budzets/valsts-pensiju-specialais-budzets/?y=2017