Kas attiecas uz iespēju ieviest eiro Latvijā pirms iestāšanās Eiropas Savienībā - Latvijas Bankas prezidents Einars Repše tiešām par šādu iespēju ir runājis, taču, kā likums, ārzemju vizītēs. Līdzīgus izteikumus ir atļāvušies arī igauņi, taču tos drīzāk būtu jāuzskata par sabiedrisko attiecību paņēmienu un “eirogatavības” demonstrēšanu; kopš Eiropas Komisija publiski pauda negatīvu attieksmi pret eiro pirmstermiņa ieviešanu kandidātvalstīs, šādas runas nu jau gadu pusotru ir pieklusušas.
Tātad ir praktiski skaidrs, ka ātrāk kā pēc gadiem pieciem eiro ieviešana Latvijā nav gaidāma, un tas vēl ir ļoti pieticīgs termiņš. Pa šo laiku pasaulē vēl ļoti daudz kas var mainīties. Starp citu, socioloģe Brigita Zepa apgalvo, ka lata nomaiņu ar eiro šobrīd atbalsta tikai aptuveni ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju (“Averss un reverss”, 4/2001).
Lata piesaiste eiro ir atsevišķs jautājums.
Šķiet, ka Einars Repše par to pirmo reizi publiski ieminējās 1997.gada rudenī (vēl pirms eiro ieviešanas pat bezskaidras naudas norēķinos). Kopš tā laika Latvijas Bankas vadība par to runā lielākoties tikai kā par teorētisku iespēju, vairāk sliecoties uz to, ka lata piesaiste SDR valūtu grozam tiktu saglabāta līdz pat eiro ieviešanas brīdim. Interesanti, ka laikraksts “Dienas bizness”, kas šovasar aktīvi iestājas par tūlītēju lata piesaisti eiro, 1997.gadā pret to izturējās ļoti skeptiski (“Vai dolarizēta ekonomika būtu jāpiesaista markai?”, “Db”, 1997.gada 22.oktobris)
Dīvainā kārtā Ekonomikas ministrijas “Ziņojumā par Latvijas tautsaimniecības attīstību” ir parādījies apgalvojums, ka “lata piesaiste eiro ir neizbēgama” (51.lpp.). Man ir aizdomas, ka tas ir vienkārši pārpratums, un domāta eiro ieviešana.
Ir tiesa, ka Lietuva ir izvēlējusies lita piesaisti eiro kā pārejas posmu, un no nākamā gada lits tiks piesaistīts eiro, nevis ASV dolāram kā līdz šim. Taču nez kāpēc Lietuvas piemērs Latvijas masu saziņas līdzekļos ticis apspriests daudz plašāk nekā Polijas gadījums.
Polija izvēlējās zlotu palaist “brīvā peldējumā”, uzskatot, ka tirgus spēki spēs labāk noteikt tā patieso vērtību un līdz ar to labāk palīdzēs sagatavoties eiro ieviešanai. Lai gan Latvijas finansu tirgu mērogs ir krietni vien mazāks nekā Polijas, tomēr šāda iespēja ir aizmirsta nepelnīti. Atteikšanās no stingras piesaistes dod centrālajai bankai brīvākas rokas procentu likmju politikā, un poļi ar rezultātiem ir apmierināti - par spīti tam, ka Polijā, līdzīgi kā Latvijā, ir vārga valdība, kas nespēj savaldīt budžeta deficītu.
Arguments, ka lats būtu jāpiesaista eiro tikai tādēļ, ka divas trešdaļas Latvijas eksporta nonāk eiro zonas valstīs, neiztur kritiku kaut vai tādēļ, ka ārējās tirdzniecības struktūra pēc norēķinu valūtām ievērojami atšķiras. Pagājušajā gadā 45,5% Latvijas eksporta tika apmaksāti ASV dolāros, bet 27,6% - eiro. Šīs proporcijas gandrīz perfekti sakrīt ar SDR valūtu grozu, kur dolāra īpatsvars ir 45%, bet eiro - 29%. Tiesa, jenas par eksportu mēs tiešām gandrīz vai nesaņemam, bet tas jau vairs nav arguments par labu eiro.
Secinājums: ja mēs tiešām vēlamies, lai lats būtu kaut kam “piesiets” (skat. vēlreiz par Poliju), pašreizējā lata piesaiste ir mazākais iespējamais ļaunums.
Un vēl viena piebilde: ja es tiešām kaut ko būtu saputrojis, ceru, ka Einars Repše Latvijas Bankas ikmēneša preses konferencē šodien pulksten 11.00 manas kļūdas labos. Paldies.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
