Atjaunojot Latvijas neatkarību pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados bijām naivi pārliecināti, ka visi – gan latvieši, gan krievi – domājam un jūtam vienādi. Tā tomēr nebija, un tā arī nav līdz pat šai dienai. Okupantu tanki un armija aizgāja, bet Latvijā palika daudzi jo daudzi padomju laikā še apmetušies kolonisti – nu jau otrajā un trešajā paaudzē. Tiem joprojām šķiet, ka viņi nopelnījuši ko vairāk, viņi vai viņu tēvi taču mūs "atbrīvoja", "atnesa", vai vēl tur ko. Un tagad ļaunie latviešu nacionālisti vēlas tos apspiest vai pat iznīdēt tādēļ, ka viņi ir krievi. Un saprotošie Maskavas tēvoči klapē uz pleca: "Jā, jā, tā gan".
Man būtu daudz ko teikt un pārmest saviem tautiešiem, bet ne par to šodien runājam. Padomju laikā iebraukušajiem beidzot jāsaprot, ka viņi ir kolonisti, ka tieši viņiem jāsper soļi, lai iekļautos Latvijas sabiedrībā, un nevis otrādi. Jo šeit kopš 1918. gada ir Latvijas valsts, kuras pienākums ir nodrošināt tās robežās dzīvojošiem cilvēktiesību minimumu (to esam izdarījuši), bet visu pārējo regulē Satversme. Un Satversmē nav paredzēta pilsoņu šķirošana pēc viņu etniskās izcelsmes, bet nav arī paredzēta pilsonības izdalīšana katram un visiem uz ielu stūriem.
To visu nosaka Latvijas brīvvalsts pēctecība un okupācijas periods kā pārrāvums. Un tādēļ tik ļoti pret šo pēctecības principu iebilst oficiālā Maskava. Atzīt okupāciju nozīmē arī atzīt Latvijas valsts pēctecību sākot ar 1918. gada 18. novembri. Tādēļ nav pat ko prasīt okupācijas atzīšanu, tādu aktu no šīs valdības Krievijā nesagaidīsim. Jārīkojas mums pašiem, okupācijas fakta neatzīšana jākriminalizē, jāpadara par sodāmu. Ātrāk vai vēlāk pie tā nonāksim.
Bet krieviem arī jāsaprot, ka viņi, nabagi, ir iedzīti šaurā bezizejā. Tiem iestāstīts, ka viņu intereses aizstāvot ar Maskavu sastrādājošais Saskaņas centrs, kuru tādēļ nelaižot pie varas (atkal ļaunie nacionālisti...). Kaut kas šādā domāšanā nav kārtībā, to sāk just pat paši krievi. Rodas sīkas krievu ekstrēmistu grupas, bet nav nevienas eiropeiskas krievu partijas, ar kuru sadarboties Saeimā un valdībā. Vēlreiz – pašreizējā situācijā krievi Latvijā ir drūmākā strupceļā, kā latvieši.
Jau dzirdu: "Mani kaimiņi, viņi ģimenē runā krieviski, tādi jauki cilvēki. Nu dzīvosim taču draudzīgi. Kas bijis, tas bijis." Jā, piekrītu. Sašķelta, pat savstarpēji naidīga sabiedrība nolemta neveiksmēm. Par to jau esam pārliecinājušies. Tieši tādēļ jāsāk rīkoties. Un jāsāk ar skaidru runu par problēmām un to cēloņiem, lietas jānosauc to īstajos vārdos: okupācija ir okupācija, kolonists ir kolonists. Pašreizējā puskoka lēkšana nevar turpināties. To rāda daudzas, visiem redzamas pazīmes.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
