Viesturs Dūle: Kam ir domāta 700 miljonus latus vērtā Latvijas izglītība - dzīvei, darbam? Intelekta attīstībai?

Vai izglītības sistēma, kurai ir jābūt konservatīvai, tiešām nav palikusi kādā citā gadsimtā, vai tiešām šī izglītība ir dzīvei 2011.gadā?

Viens aspekts par kuru šeit būtu vērts runāt ir - vai izglītības sistēmas veidotāji, nekļūdās savos uzstādījumos par to, kas tiešām ir jāiemācās jauniešiem. Nu piemēram - kuras no šīm prasmēm viņi vēlas attīstīt jauniešos? (es izcēlu prasmes, kuras uzņēmēji min kā iztrūkstošas, lai varētu pieņemt jauno cilvēku darbā):

Es neieliku "jā" pie spējas domāt tamdēļ, ka domāšana 21.gadsimtā ir vajadzīga, lai domātu daudzveidīgi, atšķirīgi, nevis tikai, lai zinātu pareizo atbildi. Viena piebilde, ļoti daudzi  uzņēmumi pasaulē un Latvijā ir izveidojuši kompetenču sarakstus (ir līdz pat 200 kompetencēm, prasmēm), ko viņi vēlas redzēt savos darbiniekos. Es šeit nosaucu tikai dažas - tās, kuras ir izskanējušas mūsu projekta diskusiju ietvaros televīzijas ēterā.

Iespējams, ka talantīgie skolotāji arī pamanās kaut ko no tā visa jaunietim iemācīt, bet jautājums ir - vai izglītības sistēma to vēlas iemācīt? Vai šādu iemācīšanu jauniešiem izglītības sistēma izvirza sev kā pienākumu? Jeb, tas viss ir jāmāca ģimenēs, un skola, tā konkrēti, mācīs tikai tās pirmās divas prasmes no šī saraksta. Un valsts un vecāki un sabiedrība no savas naudas tērēs gadā apmēram 700 000 000 latu, lai jaunietis iznāktu no skolas, augstskolas ar labākajā gadījumā 20% no visām tām prasmēm, ko viņam vajag dzīvē. Un vecāki vēl piemaksās arī par visām lietām, kas izglītībā nav par velti, un daudzi vecāki vai jaunieši papildus maksās arī par augstāko izglītību. Tātad kopumā sabiedrība iztērē izglītībai vēl vairāk par šiem 700 miljoniem. Un skaidrs, ka valsts visu laiku teiks, ka izglītības problēma ir tāda, ka nepietiek naudas. Vai tiešām?

Varbūt, ka atbilde uz šo jautājumu ir McKinsey&Company 2007.gada 25 pasaules valstu izglītības sistēmu (tostarp arī 10 labāko) pētījums, kas apliecina, ka izglītības sistēmai nevis vajag vēl un vēl naudu, bet izglītības sistēmas veidotājiem ir skaidri jāsaprot ko darīt. Pētījuma galarezultātā ir nosaukti trīs galvenie aspekti, kurus realizējot, izglītības sistēmas kļūst efektīvas:

1. par skolotājiem jākļūst īstajiem cilvēkiem (angliski "right people");

2.attīstīt viņus par labiem skolotājiem, kas pārvalda daudzveidīgas metodes (angliski "good instructors");

3. un nodrošināt, lai sistēma piedāvā bērniem, jauniešiem vispiemērotākās mācību metodes.

Turklāt, pētījumā tika konstatēts, ka šie trīs principi "darbojas" neatkarīgi no kultūrvides un sabiedrības attīstības līmeņa.

Singapūra, kurai ir viena no vislabākajām izglītības sistēmām pasaulē, tērē gandrīz vai vismazāk naudas no OECD valstīm. Viņi skaidri zina, ko vēlas saviem skolēniem iemācīt, un tas viņiem palīdz atrast veidu kā samaksāt skolotājiem labas algas un vienlaicīgi nodrošināt efektīvu izglītības sistēmas darbu.

Skaidrības labad pateikšu, ka uzskatu, ka šie trīs punkti Latvijā netiek realizēti. Ir kaut kādas konferences, kursi, bet šie trīs cēloņi valstī netiek risināti.

Bez iepriekš minētajiem trim sistēmas sakārtošanas pamatnosacījumiem, pasaulē daudzi izglītības eksperti jau ilgāku laiku mēģina izglītības kūrētājiem un sabiedrībai pateikt, ka šobrīd izglītības sistēmas uzstādījumi ir drīzāk traucējoši cilvēka attīstībai nevis palīdzoši. Kā viens no piemēriem tiek minēti Torrensa kreativitātes testa rezultāti, kuri veikti daudzviet pasaulē nu jau vairāk kā 50 gadus un, lūk, kopējā tendence - pirmsskolas vecuma bērni 98% gadījumu ir radoši ģēniji, 10 gadu vecumā no bērniem tikai 30% ir radoši ģēniji, 15 gados  - 12%, un no pieaugušajiem tikai 2% ir radoši ģēniji.  Jā, mēs varam to norakstīt uz cilvēka psihobioloģiskajām īpatnībām, bet tas iespējams būtu nezināšanas dēļ, jo ir mācību metodologi, kuri ir izdomājuši konkrētas metodes tam, kā radošo domāšanu var attīstīt. Un, ka radošums nav tikai unikāls talants, kas piemīt mūziķiem, māksliniekiem, bet prasme, ko var iemācīties un praktizēt dažādās dzīves sfērās katrs! Par laimi, šobrīd, pateicoties Radošuma Pils iniciatīvai un Izglītības ministrijas akceptam, vairāk nekā 60 skolās ir ieviests fakultatīvs izvēles priekšmets - radošums, kurā radošā domāšana tiek mācīta pēc Edvarda de Bono metodēm. Te gan atkal ir cits stāsts, cik efektīvi šis radošums tiek mācīts, ja šobrīd tiem, kuri mācās radošo domāšanu Latvijā, tā ir vai nu nulltā stunda 7-os no rīta vai pēdējā stunda. Paldies, ka ministrija to ir akceptējusi, bet izskatās, ka tas, joprojām neskaitās principiāli svarīgi, ja tam ir atvēlēta tik niecīga loma apmācībās!

Es šeit pielikšu video no mūsu vakardienas raidījuma - par mūsu galveno intelekta muskuli, smadzenēm. Šī video kontekstā varētu rasties pāris jautājumi. Piemēram:

Un atkal - neredzu daudz pazīmes tam, ka tas tā notiktu, jo skaidrs, ka ir labi skolotāji, kuriem ir ķēriens uz mācīšanu, un kuri labi dara savu darbu par spīti sistēmas kopējam disbalansam bērnu, jauniešu apmācībā.

Starp citu, Somijas izglītības ministrijas eksperti ir konstatējuši, ka pat viņiem joprojām ir nelīdzsvarota  jauniešu apmācība, un viņi grib mācībās daudz lielāku akcentu likt uz mākslām un fizisko slodzi jauniešiem. Tas skan ārkārtīgi loģiski un, man šķiet, ir saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem.

                Atkārtošu, droši vien 10-o reizi - ļoti daudzas lietas izglītības sistēmā notiek pēc tā, kā to bija iecerējis leģendārais čehs Jānis Amos Komenius (John Amos Comenius), radot universālās izglītības konceptu un aprakstot to savā grāmatā Didactica Magna. Un tas ir burvīgi. Bet - viņš dzīvoja 17.gadsimtā! Taču zinātne cilvēka pētniecībā un arī cilvēka galvenā muskuļa - smadzeņu pētniecībā - ir gājusi uz priekšu. Jo sevišķi pēdējos 15 gados.

                Un jautājums, vai izglītība ir principiāli izmainījusies kopš industriālās revolūcijas, paliek.

                Kā arī - vai Latvija pie esošās traģiskās demogrāfiskās, emigrācijas un bezdarba situācijas var atļauties neprecīzi, neefektīvi mācīt bērnus un jauniešus?

p.s. Paldies tiem, kuri manā iepriekšējā rakstā komentāros palaboja manu kļūdu par lemūriem. Pareizi šajā metaforā būtu jāraksta, ka "mēs kā lemmingi pašiznīcināmies". Jā, man vēl ir daudz jādara, lai attīstītu savu intelektu:). Kļūdu atzīstu un ļoti atvainojos, par maldināšanu ar "lemūriem".

No nākamā raidījuma kopā ar vecākiem un jauniešiem sāksim publiski veidot sarakstu ar spējām un prasmēm, kādas šobrīd ir vajadzīgas.

Vairāk par projektu: http://blog.intelektam.lv/

Šo projektu veido "Latvijas Intelektuālās Attīstības Fonds".

Televīzijas raidījums "Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt." ir daļa no sociāla, apolitiska projekta, kas meklē iespējas palīdzēt Latvijas intelekta attīstībai. Projekta mērķis - Latvijas prioritāte ir uz intelekta attīstību vērsta sabiedrība. Mēs vēlamies realizēt intelekta attīstības risinājumus, ņemot vērā Latvijas un pasaules labākās apmācību metodes un principus.

Projekts ir politiski neatkarīgs. Mēs nevēlamies mainīt Izglītības ministrijas sastāvu vai stuktūru - tas ir tautas ievēlētu politiķu kompetencē. Nevēlamies pašmērķīgi kritizēt izglītības sistēmu, bet netolerēt lietas, kas liekas neadekvātas un rosināt sabiedrību un cilvēkus pašorganizēties un darīt pašiem.