Diemžēl bieži, tāpat kā trīsdesmitajos gados jāsaka – "Saeima neiet", nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem.

Par to kārtējo reizi varējām pārliecināties aizvadītā gada beigās, kad tika skatīts valsts budžets un to pavadošā likumu grozījumu pakete. Saeimas deputāti ar šo darbiņu tika galā vienas dienas laikā! Bet budžets ir valsts galvenais likums, tas ietekmē katra cilvēka dzīvi, nosaka visu valsts attīstības gaitu! Miljardus eiro sadalīja vienas dienas laikā, turklāt akceptēja būtiskas izmaiņas nodokļu likumos. Drīz atklājās, ka pieļautas lielas aplamības, ko lielā steigā vajadzēja labot. Tas apstiprināja, ka bijusi formāla balsošana, snauduļojošie tautas kalpi nav mēģinājuši iedziļināties ne skaitļos, ne likumos, akceptējuši visu, kas nolikts priekšā. Gandrīz tāpat kā padomju laikos, kad "vienoti strādājošā...darbaļaužu ievēlētā" Augstākā Padome bija tikai dekorācija, kas piesedza kompartijas birojā tapušos lēmumus.

Nedomāju, ka tāda kārtība pieļaujama parlamentārā valstī.

Kāpēc Saeima pārvērtusies par formālas balsošanas mašīnu?

Pirmais un galvenais cēlonis ir tas, ka Latvijas pilsoņi joprojām nespēj apzināties savas politiskās intereses, vēlēšanu jēgu un savu atbildību.

Diemžēl demokrātija nav ideāla valsts pārvaldes sistēma. Parlamenta vēlēšanās piedalās ļoti raiba publika. Blēdim, alkoholiķim, bomzim gluži tādas pašas tiesības kā augstskolas profesoram. Tāpēc nevar cerēt, ka tauta par saviem priekšstāvjiem izraudzīsies vienīgi titulētus zinātņu doktorus, profesorus un spožus intelektuāļus. Biežāk ir taisni otrādi, krietnie un gudrie tiek pasludināti par antiņiem un paliek aiz borta. Toties lauku muzikanti, aktieri, mutīgi vāvuļotāji, bārmeņi, populisti ienāk Jēkaba ielas namā. Nevienu neuztrauc tas, ka tiem maza sajēga par ekonomiku, likumdošanu.

Tas pats attiecībā uz bieži apspriesto godīgumu. Visās malās skan – dodiet godīgus cilvēkus. Bet balso par tādiem, kam aizmugurē gara melnu darbu virtene. Rau, Rīgā visiem labi zināms kungs, ko dēvē par "20 procentiem", bet vai tāpēc viņš tiek strīpots no saraksta? Latvijas otrā pusē – A.Lembergs. Gandrīz pusi nedēļas pavada tiesu namā, jo ir apsūdzēts par smagiem noziegumiem. Tomēr lielu daļu ventspilnieku neinteresē, kāds būs tiesas spriedums, viņi gatavi tam uzticēt pilsētas vadību. Savulaik atklātībā nonāca milzums pierādījumu, ka A.Šķēle ir cilvēks, kam nedrīkst uzticēt valsts augstākos amatus. Par spīti tiem liela daļa Latvijas pilsoņu uzspļāva brīdinājumiem, nobalsoja par "oranžajiem". Tagad Stikla kalnā tiecas uzjāt A. Kaimiņš. Nav dzirdēts, ka būtu piedāvājis kaut ko saprātīgu valsts ekonomikas, juridiskās bāzes pilnveidei. Toties dzirdēts, ka dzērumā pabijis policijā, plātījies ar skaļiem uzbrukumiem saviem kolēģiem utt. Un tomēr tūkstoši vēlētāju būtu gatavi viņu atbalstīt.

Diemžēl mūsu pilsonis ir tāds, kas viendien kliedz – dodiet godīgus deputātus! Bet jau nākamajā dienā skrien balsot par cilvēku, kas labi zināms kā viens no lielākajiem Latvijas zagļiem. Ja tāda ir pilsoņu domāšana, tad no kurienes nāks godīgie, krietnie, gudrie deputāti?

Daudzi no tiem, kas sūkstās par nabadzību, likumu stulbumu un citām nejēdzībām, to visu ir godam pelnījuši. Ja meklē vainīgos par savām nelaimēm, lai paskatās spogulī, un tur ieraudzīs vienu no tiem.

Ir pierasts domāt, ka tauta nekļūdās. Nē, kļūdās gan. Dažkārt itin pamatīgi. Neviens, pat cildenākais tautas tribūns savai valstij nevar dot neko vairāk kā vien brīvas vēlēšanas, tiesības pašiem izvēlēties savus priekšstāvjus. To Latvijai ir devusi atjaunotā Satversme. Ja tauta neprot vai negrib izmantot šīs tiesības, tad maksā par to ar savu nabadzību, krīzēm, oligarhu patvaļu, ar to, ka tiek apzagta un muļķota.

Te gan jāatzīst, ka ir izveidota smalka pilsoņu dullināšanas, viņu aplaupīšanas metodika, ko sauc par politisko propagandu un aģitāciju. Vēlēšanu dienai tuvojoties, pilsoņa prāts pārvēršas par masveidīgu uzbrukumu objektu. Turīgākās partijas iedarbina gigantisku melu mašinēriju, liek lietā miljonos skaitāmus līdzekļus. Diemžēl lielākā daļa pilsoņu neiztur šo masīvo spiedienu, salūst un gala rezultātā nobalso par tiem kandidātiem, kurus jau pēc dažām dienām spiesti dēvēt par zagļiem un blēžiem.

Lai mazinātu cilvēku muļķošanu, iegūtu gudrāku parlamentu, vajadzētu vēl vairāk ierobežot priekšvēlēšanu aģitāciju, kas nav nekas cits kā tikai pilsoņu prāta skalošana, lai viņam atņemtu Satversmes dotās tiesības izvēlēties interesēm atbilstošus priekšstāvjus.

Pašlaik vēlēšanu kampaņā izlietojamās naudas apjoms gan ir ierobežots, tomēr partijas prot noteikumus apiet, un aizvien turpinās sacīkste starp naudas makiem, nevis idejām, personībām. Lai to izbeigtu, nekādu sponsoru naudu! Pietiek ar valsts atvēlēto finansējumu. Valsts radio, televīzija dod laiku kandidātu uzrunām, diskusijām, un ar to pietiek, lai vēlētājs novērtētu pretendentus uz varas krēsliem. Nekādus klipus, ģīmjiem aplīmētus stabus, avīželes, kas neko nopietnu nevēsta, vien duļķo cilvēku prātus!

Latvijai raksturīgs vēl viens apstāklis, kas apgrūtina intelektuālu cilvēku ienākšanu politikā.

Tas ir konkurences trūkums.

Konkurence, kā zināms, ir jebkuras attīstības dzinulis, bet tās trūkums – stagnācijas cēlonis. Jo tā asāka politiskajā vidē, jo lielākas cerības, ka pārvaldē ienāks vairāk gudrības un saprāta, vairāk profesionālu speciālistu, juristu, ekonomistu, finansistu, kas orientējas piņķerīgajos nodokļu, budžeta jautājumos. Kā zināms, visās demokrātiskajās valstīs norit asa cīņa starp politiskajiem strāvojumiem, sociāldemokrātus nomaina demokrāti, tad nāk konservatīvie, liberāļi utt.

Bet pie mums ir izveidojies kaut kas līdzīgs divpartiju sistēmai. To radījusi plaisa starp, tā sauktajām, latviskajām partijām un cittautiešus pārstāvošo "Saskaņu". Latviskās partijas, mainot nosaukumus, valda nepārtraukti, "Saskaņa" tikpat nepārtraukti sēd opozīcijā, nekad netiek iesaistīta varas pīrāga dalīšana. Līdz ar to aizvadītajos gados valdības sastādīšanā varējuši piedalīties tikai aptuveni 70-75 procenti no Saeimā ievēlētajiem deputātiem, nevis visi 100 procenti. Kādas ir sekas? Tādas, ka mazinās konkurence starp partijām. Visas lielākās, tā sauktās, latviskās, parlamentā ievēlētās partijas ir drošas, ka veidos valdību. Atkrīt vien dažas sīkpartijas.

Ja tagad notiktu vēlēšanas, atkal pašreizējās trīs valdošās partijas atgrieztos pie varas ruļļiem, jo zina, ka latviešu vairākums nebalsos par "Saskaņu", un būs spiests savas balsis atdot "mazākajam ļaunumam", kādai no šīm trim partijām, par spīti tam, ka retais apmierināts ar to darbību. Līdz ar to visām trim tikpat kā garantēts vairākums Saeimā, tātad arī tiesības sastādīt valdību. Mainīsies vienīgi spēku samērs starp Vienotību, "zaļzemniekiem" un "tēvzemiešiem", atkritīs daži deputāti, kas kaut kādā veidā sagrēkojušies, bet partiju bosi var būt pilnīgi droši, ka atgriezīsies savos krēslos un turpinās darīt to pašu, ko dara tagad.

Pret pašreizējo kārtību daudz neiebilst opozīcijā esošā "Saskaņa", jo tā valda Rīgā, un, kā liecina aptaujas, arī turpmāk saimniekos galvaspilsētā, kur politisko klimatu nosaka cittautieši. Tātad apmierināti kā vieni, tā otri, katram savs kumoss, nav lielas vajadzības plēsties savā starpā, apkarot citam citu, visi var būt droši, ka tiks pie valdīšanas sev atvēlētajā jomā – Rīgā vai kādā ministrijā. Tas notiks par spīti sastrādātajām nejēdzībām, korupcijai, pilsoņu burkšķiem, par spīti tam, ka kandidātu sarakstos iekļauj vīriņus, kuru iesauka "20 procenti". Par spīti tam, ka, ministru, galveno ierēdņu krēslos saliek "lielākos kretīnus". Ja reiz valdīšana garantēta, tad kāpēc rūpēties par kaut kādiem atpalikušajiem novadiem, pensionāriem, vājiniekiem, kam trūkst naudas operācijai? Valsts, Rīgas intereses? Nospļauties! Atpaliekam no Igaunijas? Nu un tad? Galvenais, ka bez mums – partiju bosiem - te nekas nenotiek. Kāda vajadzība censties, riskēt, domāt par svarīgām reformām?

Sakārtot valsts pārvaldi, ieviest apdrošināšanas sistēmu medicīnā? Bet kādēļ gan riskēt? Sāksi rīkoties, būs neapmierinātie, skanēs iebildumi, kritīs reitingi. Jums nepatīk "kapu tramvajs"? Čīkstiet, cik gribat! Tik un tā neko nepanāksiet, mēs darīsim, kā gribēsim jeb pareizāk – kā gribēs mūsu sponsori. Šādos apstākļos politiķa lielākā gudrība ir spēja atrast īsto saimnieku, kam pakalpot, tikt pie viņa naudas maka, lai sarīkotu pamatīgu vēlēšanu kampaņu.

Apmēram tādu ceļu iet partiju vadoņi, un izskatās, ka šī gudrība ļaus viņiem sēdēt parlamentā (valdīt Rīgā) mūžīgi.

Rezultāts? Sastingums gan Rīgā, gan visā valstī. Pilsoņiem zūd jēga iet uz vēlēšanām – nav svarīgi, kam tu atdosi savu balsi, tik un tā pie varas būs vieni un tie paši. Varbūt tieši ar to izskaidrojama daudzu cilvēku nicīgā attieksme pret vēlēšanām un vēlme vismaz protestēt, balsojot par tādiem "mesijām" kā A.Kaimiņš?

Kā izjaukt politiķiem ērto divpartiju sistēmu?

To nebūs viegli izdarīt. Diemžēl uz austrumiem orientētā "Saskaņa" pagaidām ir tāds politiskais veidojums, ka tai nevar pavērt ceļu uz valsts vadību. Tās nostāja valodu jautājumā un nespēja skaidri, konsekventi nosodīt Krimas aneksiju, Krievijas agresiju Ukrainā runā skaidru valodu. Līdz ar to latviešu vairākums to vēl ilgi uzskatīs par lielāku ļaunumu nekā latviskās partijas. Tas nozīmē, ka arī turpmāk valdību veidos vienīgi 70-75 procenti Saeimā ievēlēto deputātu, bet Rīgā saimniekos Ušakova-Amerika ģimene. Situācija mainīsies vienīgi tad, kad atslābs etniskā spriedze, kad cittautieši sapratīs, ka dzīvo Latvijā, nevis Krievijas nomalē, bet latviešu vēlētājs apjēgs, ka klaigāšana par "okupantiem" ir zemiska viņu prāta skalošana. Atsevišķi politikāņi, cietie mugurkaulnieki, sadarbodamies ar Krievijas troļļiem, dara visu iespējamo, lai vēlētāji nespētu nonākt pie tādas apskaidrības. Tāpēc baidos, ka vēl ilgu laiku Latvijā saglabāsies divpartiju sistēma, un pilsoņu izvēle būs ierobežota.

Bet kā ar konkurenci partiju iekšienē?

Diemžēl arī te konkurence saplacināta gandrīz līdz minimumam, jo partiju skaitliskais sastāvs ir niecīgs, spilgtām personībām ceļš uz politiku tikpat kā slēgts. Gandrīz visās partijās gadiem ilgi līdera godā turas vieni un tie paši vadoņi. Nedomāju, ka tas izskaidrojams ar viņu kompetenci un pieredzi. Drīzāk, ka izšķirošā nozīme ir tam, ka nav spēcīgu konkurentu, turklāt vadoņi kontrolē sakarus ar finansētājiem, kas ir partijas politikas patiesie noteicēji, tās saimnieki. Šaurā vadoņu grupiņa diriģē visu partijas politiku, izraugās deputāta kandidātus, saliek tos pa vietām sarakstā, tādējādi nosakot, ko ievēlēs, ko atstās aiz borta. Neatkarīgi domājoši cilvēki, gudri speciālisti, spilgtas personības tādā purvā negrib brist pat, ja viņus aicina, tāpēc nemaz nevar iekļūt parlamentā. Partiju bosi tādus arī nemeklē, viņiem vajadzīgi paklausīgi izpildītāji – lauku muzikanti, aktieri, zaļi puikas vai pragmatiski, ciniski veči, kas "nelec acīs priekšniecībai", jo viņiem silta vieta Jēkabielas namā svarīgāka par ideāliem. Rezultātā iegūstam tādu Saeimas sastāvu, kādu pašlaik redzam.

Vai šo purva smaku nav iespējams kliedēt?

Nupat varēja lasīt, ka Francijā Republikāņu partija, lemjot par prezidenta kandidātu, priekšvēlēšanu balsošanā ļāva piedalīties ne tikai partijas biedriem, bet arī atbalstītājiem, kas parakstīja paziņojumu, ka viņi atbalsta republikāņu vērtības.

Vai šādu kārtību nevarētu ieviest arī Latvijā? Ja ir pilsoņi, kas aktīvi atbalsta, piemēram, "zaļos zemniekus" vai Vienotību, tad kādēļ neļaut viņiem teikt savu vārdu, kad tiek sastādīts deputātu kandidātu saraksts un noteiktas to vietas sarakstā? Šāda kārtība partiju darbību darītu demokrātiskāku, atklātāku, mazinātu partiju vadoņu un sponsoru šauri egoistisko varu, veicinātu ļaužu iesaistīšanos politiskajās aktivitātēs. Gala rezultātā saasinātos konkurence starp deputātu kandidātiem, Saeimā, pašvaldībās ienāktu spilgtākas personības.

Par to, kā noteikt atbalstītāja statusu, protams, jādomā. Iespējams, par maz ar paziņojuma parakstīšanu. Var noteikt, ka atbalstītāja statusu iegūst tie, kuri maksā biedra naudu vai tie, kuri finansē partiju kaut vai ar nelielu summu. Varbūt iespējami citi kritēriji. Par tiem jādomā, taču jāpanāk, lai politikā iesaistās pēc iespējas vairāk pilsoņu, lai viņiem ir reālas iespējas ietekmēt politiskos procesus, nevis tikai statista loma.

Vienlaikus, manuprāt, vajadzētu atjaunot pilsoņu grupu, apvienību tiesības iesniegt vēlēšanu sarakstus.

Tas mazinātu partiju diktatūru un sekmētu ļaužu politisko aktivitāti. Lai novērstu provokācijas, haosu, vajadzētu noteikt, ka saraksta iesniedzējiem, jāsavāc, teiksim, desmit tūkstoši notariāli apstiprinātu parakstu. Tie liecinātu, ka attiecīgā komanda bauda sabiedrības atbalstu, un tai ir jēga piedalīties vēlēšanās. Tādus pašus noteikumus vajadzētu attiecināt arī uz partiju sarakstiem. Šī prasība mazinātu politisko sadrumstalotību, novērstu dažādu savdabīgu īpatņu bezjēdzīgās aktivitātes, kas tikai diskreditē demokrātiju.

Es zinu, ka pašreizējā situācija partijām ir gaužām izdevīga, un to vadoņi neko negrib darīt, lai formālo demokrātiju pārvērstu par patiesu tautas varu. Taču ūdensšķirtne, kas veidojas starp pilsoņiem un tiem, kuri saimnieko varas gaiteņos, kļūst aizvien baisāka. Var pienākt laiks, kad Saeimas logos atkal lidos akmeņi. Ceru, ka vismaz daļa politiķu negribēs pieļaut šādu iespēju un sarosīsies, lai veiktu tādas pārmaiņas likumos, kas mazinātu partiju diktatūru, pilnveidotu vēlēšanu procesu un tādā veidā palīdzētu pilsoņiem gudri izmantot savu varu – ievēlēt viņu interesēm atbilstošus priekšstāvjus.