Tāds iespaids radās jau stipri sen, to pastiprināja bezatbildīgā, neprofesionālā prātuļošana par dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanos. Taču pēdējo punktu pielika intervija kādā interneta portālā. Kāda Tukuma kundze apgalvo, ka Jānis Rokpelnis tālajā 1985. gadā nobremzējis viņas ceļu uz literatūras un slavas virsotnēm. Viņa stāsta, ka vectēvs sadarbojies ar hitleriešiem, pēc tam nokļuvis krievu filtrācijas nometnē, un izsaka pieņēmumu, ka šīs pagātnes dēļ Jānis Rokpelnis un čeka varēja bremzēt viņas darbošanos literatūrā.

Es nezinu, cik talantīga, apzinīga, mērķtiecīga ir minētās atklāsmes autore, un nevaru spriest par viņas iespējām kļūt slavenai dzejniecei. Taču Jāņa Rokpeļņa vainošana izraisa homēriskus smieklus. Vai tiešām J. Rokpelnis un toreizējā VDK būtu tā baidījušies no jauniņās censones, ka rakņātos pa viņas radu rakstiem līdz pat vectēva pagātnes skaidrošanai? Vai viņi topošajā dzejniecē būtu saskatījuši nākamo Aspaziju, kas varētu pārvērsties par tautas tribūnu, visas padomiskās iekārtas biedu? Vai tiešām VDK resursi būtu bijuši tik vareni, ka tā spētu izkontrolēt katru jaunieti, kas izteicis pretenzijas uz literāro karjeru?

Lasot tādas atklāsmes, jāsecina tikai viens – sabiedrību pārņēmusi čekisma mānija. Jauna slimība. Paranoja. Par to liecina arī daudzi citi notikumi un parādības. Piemēram, brēkuļošana, ka visur pie varas vieni vienīgie čekisti un komunisti.

Jau pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, kopš izjukusi kompartija, likvidēta VDK. To darbinieki izklīduši, dokumenti vai nu aizvesti uz Krieviju, vai arī nonākuši mūsu iestāžu rokās. Taču vēl aizvien nav zudušas bailes, iedomas, mīti par to, ka čekisti ir visur līdz pat katrai gultai katrā mājā, ka tādi vīri kā J. Rokpelnis spēja nobremzēt jauno dižgaru ceļu uz literatūru.

Tiek sludināts, ka šie "briesmoņi", izsprukuši no lustrācijas, deboļševizācijas, vēl aizvien čaklajiem, centīgajiem Latvijas pilsoņiem neļauj brīvi un mierīgi dzīvot. Visur salīduši, visu grauj, visus terorizē, dzen uz ārzemēm. Nu pilnīgas beigas! Ak, jā. Vēl jau nav beigusies dziesmiņa par to, ka nelaimes sākums ir tas, ka šo "neizdevušos 4. maija Latviju" radīja komunisti un čekisti, nevis kristāltīrie latvji ar cietu mugurkaulu un visnacionālāko stāju. "Okupācijas pašpārvalde" – nodevīgā Augstākā Padome – neveica deboļševizāciju, deokupāciju un nevienu citu de-, de- līdz pat defekācijai. Tāpēc esam tādā bedrē, ka gandrīz vai jāpasauc atpakaļ Putins, lai pēc tam sāktu "pareizo" ceļu uz "pareizās" Latvijas atjaunošanu. Tad visi vienā mirklī saņems algas kā Eiropā, bet strādāt varēs pa vecam – kā Padomju Savienībā.

Smieklīgi, bet apmēram tāda loģika skan viena otra kristāltīrā čekas un komunistu nīdēja rakstītajos prātojumos.

Pietiek uzmest skatu valsts iestāžu vadībai, partiju, Saeimas sastāvam, lai secinātu, ka aktīvajā politikā, ekonomikā, valsts pārvaldē darbojas pavisam maz bijušo kompartijas funkcionāru, bet bijušo čekistu – vispār nav. Tie ieraugāmi vien starp dažu privātfirmu īpašniekiem. Vai tiešām viņi būtu tik vareni, ka spētu visu izpostīt, izzagt, izlaupīt, kā apgalvo čekisma slimības pārņemtie?

Manuprāt, ir skaidri redzams, kas izaugusi jauna paaudze, kas ienākusi politikā, valsts pārvaldē. Diemžēl arī noziedzībā. Šie cilvēki atrodami, piemēram, starp tiem maksātnespējas "speciem", kas pašlaik ir apcietināti un tiek vainoti miljonu izzagšanā. Diezin vai viņus var saukt par komunistiem, čekistiem vai slepeniem čekas "stukačiem". Toties labi zināms, ka viņi bija saistīti ar to partiju, kas sevi uzdod par viskvēlāko čekistu, komunistu un visu noziedznieku apkarotāju.

Arī daudzi citi noziegumos apsūdzētie, aizdomās turētie darboņi pārstāv brīvās Latvijas laikos augušo un briedušo paaudzi. Varbūt laiks būtu atmest dziesmiņu par to, ka visas nelaimes nāk tikai no pagātnes?

Vēl viena paranojas izpausme – visgudrie spriedelējumi par to, kas atrodams un kas nav atrodams "čekas maisos". Tikai retais tiem piekļuvis, tikai retais zina kaut ko jēdzīgu par VDK darba īpatnībām, bet spriedelē tā, it kā būtu paši savām acīm visu redzējuši, pārbaudījuši, kartītes rakstījuši vai dedzinājuši. Pat vēsturniece ar zinātnisku grādu atļaujas vēstīt, ka tur jau sen viss sagrozīts un pārmainīts. Bet vai tiešām viņa zina, kas tajos "maisos" bija agrāk un kas palicis tagad? Vai kaut reizi bijusi tiem klāt?

Vienlaikus par nejēgām tiek uzskatīti tie cilvēki, kas "čekas maisus" pētījuši un izsaka saprātīgus, bet ne konjuktūriskus priekšlikumus par to izmantošanu. Tāds ir, piemēram, Indulis Zālīte, bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītājs. Viņam bija tiesības un pienākums iepazīties ar VDK kartotēku, viņš izsaka argumentētu viedokli par to, kā būtu jārīkojas turpmāk. Taču uzreiz skan protesta vētra – stulbums, nejēdzība! Kāpēc tāda attieksme? Kāpēc netiek ņemts vērā tas, ka I. Zālīte ir lietpratējs šajā jautājumā?

Diemžēl arī speciālo VDK zinātniskās izpētes komisiju pārņēmusi čekisma paranoja. Par to liecina visas uzmanības koncentrēšana uz nelaimīgajiem "maisiem". Ir taču zināms, ka tajos atrodamie ziņotāju vārdi nebūt nav galvenais, ko vajadzētu pētīt svarīgajai komisijai. Vai nevajadzēja sākt ar konkrētu lietu izpēti, kā iesaka vairāki lietpratēji? Piemēram, noskaidrot visu par to, kā 1983. gadā tika tiesāts G. Astra, I. Cālītis un vēl citi brīvdomātāji. Šajā laikā Cēsīs tika vajāts A. Lielpēteris un viņa ģimene. Pētot šos notikumus, pagātnes notikumi atklātos visā to plašumā un daudzveidībā, noskaidrotos vainīgās personas – ne tikai VDK virsnieki un ziņotāji, bet arī visi citi totalitārajā sistēmā iesaistītie: juristi, prokurori, advokāti, valsts iestāžu darbinieki, arī skolotāji.

Esmu rakstījis par Cēsu notikumiem un zinu, ka ļaundarības pret Lielpēteru ģimeni paveica nebūt ne "stukači". Arī I. Cālīša vajātāji nebija tikai čekisti un "stukači". Taču, kā izskatās, zinātniskā komisija nedomā veikt tādus pētījumus. Tās vadītājs sludina, ka vajag tik publicēt visu ziņotāju vārdus un lai pēc tam katrs skaidrojas, kā prot. Ja tā izdarīs, būs jūklis. Vai šajā jūklī varēs noskaidrot, kurš bija tas, kas nodeva G. Astru un palīdzēja čekistam Pētersonam vajāt A. Lielpētera ģimeni? Un kas atklās tās personas, kas nebija čekisti, bet atbalstīja režīma ļaundarības?

Kāpēc sabiedrību pārņēmusi tāda interese par čekas lietām, it sevišķi ziņotājiem? Manuprāt, tāpēc, ka starp ziņotājiem parādās slaveni vārdi. Ziņas par dižgaru slēpto pagātni dziedē viena otra ambicioza, taču ne visai veiksmīga indivīda nožēlojamo sajūtu par to, ka viņš pats ir tikai viduvējība, kas neko nav sasniegusi, nav ne dzejnieks, ne zinātnieks, ne aktieris. Ir tik patīkami uzzināt, ka apjūsmotais dižgars bijis čekas ziņotājs, tātad aplipis mēsliem. Uzreiz vari ar baudu palūkoties spogulī un papriecāties – es biju visāds, bet ne tāds. Kāds atvieglojums! Kāds prieks! Tāpat kā redzēt spļāvienu veiksmīgāka konkurenta ģīmī.

Laikam, atverot "čekas maisus", daudzas mazvērtības māktas dvēseles tiktu dziedētas. Daudzi slavas virsotnes nesasniegušie "ģēniji" varētu atviegloti nopūsties – ielejā paliku tāpēc, ka... Jānis Rokpelnis vai vēl kāds cits aizlika kāju priekšā.

Lai nepieļautu kaut kādus nepatīkamus procesus, var rīkoties dažādi. Var aktīvi un skaidri pretoties tiem, bet var rīkoties arī citādi – visu lietu jau priekšlaikus pārvērst par kaut ko līdzīgu smieklīgai, nožēlojamai vodeviļai vai farsam. Liekas, ka attieksmē pret čeku notiek kaut kas līdzīgs. Patiesības noskaidrošana par šo monstru daudziem neliekas patīkama. Viņiem gribētos visas ļaundarības nogremdēt aizmirstības purvā. Lai to izdarītu, visi patiesības skaidrošanas mēģinājumi tiek diskreditēti ar pliekaniem stāstiņiem, ka pie visa vainīgi tikai ziņotāji, ka viens no tādiem – Jānis Rokpelnis – liedzis dižiem talantiem ceļu uz slavas virsotnēm, ka visa kartotēka viltota, ka visi ziņotāji vienādi un ka vispār nav nekādas jēgas rakņāties pa šo netīro pagātni. Sak, smiesimies, ņirgsim un aizmirsīsim visu, kas bijis.

Vai nav lieliska taktika?