Lai atvieglotu savu kritiķu, ņirdzēju, draudētāju pūles, es nolēmu sagatavot vienu tādu paraugu. Lai taču visi apvienojas, kā saka, vienā dziesmā un atklāti pauž to, ko domā un vēlas. Uz priekšu, kungi, pareizāk gan laikam, biedri!
Lūk, vēstules saturs. Lieciet parakstus zem rakstītā un sūtiet prom uz Maskavu!
"Labdien, Vladimir Vladimirovič!
Daži nelieši tādus kā mūs nicinoši dēvē par sovakiem un Putina troļļiem, bet patiesībā mēs esam gudri, talantīgi un ļoti labi izglītoti cilvēki. Mūs vieno tas, ka mums riebjas tā valstele, ko sauc par Latviju. Melīgie liberasti un sorosīdi to uzdod par veiksmes stāstu, bet patiesībā tas ir kropls veidojums, failed state. Pēdējais laiks no tās atbrīvoties, un Tu, Vladimir Vladimirovič, esi mūsu galvenā cerība. Piedod lūdzu mūsu neapdomīgo dumpošanos pirms divdesmit pieciem gadiem, ņem mūs atpakaļ savā paspārnē un atjauno tos labos laikus, kad visi draudzīgi dzīvojām vienotā taisnības un vienlīdzības zemē.
Mums par visu vairāk riebjas tas, ka te valda brīvība. Kad taisījām to dziesmoto balagānu, ko sauc par Atmodu, domājām, ka brīvība ir viena dikti laba lieta, bet izrādās – kaut kas pavisam draņķīgs. Kad valdīja viens labi zināms vadonis un viena partija, bija daudz vieglāka dzīve. Vēlēšanu reizē viss bija skaidrs – viena partija, viens saraksts. Balso par darbaļaužu bloku, labi pārbaudītiem cilvēkiem, un tu nekļūdīsies. Bet tagad tev priekšā noliek desmit sarakstus, galva kūp, prātiņš šķobās, un tu vairs nezini, kā rīkoties. Priekš kam tāda māžošanās, viltus demokrātija? Nāc, Vladimir Vladimirovič, un ievies kārtību, lai atkal ir viena partija, viena lapiņa ar labāko slaucēju un traktoristu vārdiem.
Tajos laikos bija skaidrība visās lietās. Rītā pamosties, ej uz kolhozu vai rūpnīcu, tur tev vienmēr darbs, mēneša beigās - palučka. Ja gadījās ilgāk pasvinēt algas dienu, tevi paskoloja partorgs, un tu atkal labojies, tiki uz kājām. Bet tagad vairs nekādas kārtības. Pilnīga brīvība, dari, kā gribi, vari vispār uz darbu neiet. Skaidrs, ka gadās apmaldīties. Bet nav ne miliča, ne partkoma, ne arodbiedrības, kas tevi pamācītu, pastāstītu, ka nav labi iet uz točku un ņemt spirtu uz krīta. Toreiz iegāji veikalā, uz letes viena veida aliņš, viena veida desa, un tev nevajadzēja lauzīt galvu, ko pirkt, ko nepirkt. Tagad bodē smadzenes var izmežģīt, jo nezini, ko ņemt, ko neņemt. Toreiz zinājām, ko drīkst un ko nedrīkst domāt. Tagad avīzes un tad vēl interneta portāli pilni visādiem raksteļiem, viens stāsta to, otrs – pretējo. Cilvēks vairs neko nesaprot, nezina, kam taisnība, kas melo. Pie velna tādu brīvību! Kad ir viena patiesība, ir tik viegli dzīvot. Dari, kā noteicis vadonis, un tev nekādu klapatu.
Postu vēl briesmīgāku dara Eiropa. No Briseles sūta visādas regulas, Stambulas konvencijas, likumus, un diktē tādus noteikumus, ka galva griežas. Stāsta, ka visi pasaules ļautiņi esot vienlīdzīgi. Krāsainie, melnie, dzeltenie, šķībacainie esot tādi paši kā mūsējie. Sievietēm esot tādas pašas tiesības kā vīriešiem, vīrs sievu nedrīkstot ieklapēt. Šausmīgi murgi! Arī mūsu vecie vadoņi rasismu nosodīja, taču viņi zināja, ka ne visu var atļaut sievišķiem un šķībdeguņiem. Bet Eiropai nav nekādas izpratnes par šīm lietām, un to visu uzspiež arī Latvijai. Šausmas!
Kad valdīja mūsējie, mēs nemaz nezinājām, ka ir kaut kādi geji un lesbietes. Zinājām, ka puikām jāguļ ar meičām, bet meičām jāmīl tikai puikas. Viss bija skaidrs un saprotams. Tagad stāsta, ka puikas varot...ar puikām, meičas - ar meičām un ka visi šie - ak, negribam rupjības rakstīt – ka visi šie homiķi, ko Tu savā valstī esi aizliedzis, esot tādi paši kā mēs, veselie. Viņi rīko praidus, bļaustās, bet mēs, normālie, nedrīkstam tādiem pat sapuvušu olu uzmest, jo Brisele protestēs. Vai tas neliecina par to, ka Eiropa galīgi jukusi un sapuvusi?
Visbriesmīgākais ir tas, ka posta zemē Latvijā cilvēki vairs ne no kā nebaidās, dara visu, ko iekāro. No alām izlīduši nacisti, negrib cienīt mūsu dižo proletariāta valodu, prasa, lai mēs mācāmies viņējo. Bet priekš kam mums tāda, ja ir Ļeņina valoda, kurā runā sestā daļa pasaules? Galvu paceļ visādi gudreļi, kas stāsta briesmu lietas par mūsējo valdīšanas laikiem, kropļo vēsturi, runā blēņas par okupāciju, gulagu. Mūsu dižo vadoni Visarionoviču sauc par pasaules lielāko slepkavu.
Nāc, Vladimir Vladimirovič, apturi šos fašisma uzplūdus! Atjauno to iestādi, kurā tu kādreiz strādāji. Nevar bez tās. Vajag čeku, kas iedzen bailes un liek dzīvot kā cilvēkiem. Mēs tev palīdzēsim, ziņosim par visām nejēdzībām. Palīdzēsim atbrīvoties no fašistiem, kapitālisma plēsoņām, alkatīgajiem naudas rausējiem. Pie viena aizvāksim visus liberastus, sorosīdus, deputātus, kas muld par demokrātiju, bet patiesībā aplaupa tautu, domā vien par savām kabatām. Tu taču zini, ko ar tādiem darīja Visarionovičs, gudrākais no mūsu vadoņiem. Jā, dažus miljonus upurēja. Bet kādi panākumi! Kad sāka valdīt, Krievijā zemnieki ar spīļarklu zemi ara, kad beidza – sākās lidojumi kosmosā. Tauta gaida atkārtojumu.
Zini, kas vēl mums šausmīgi nepatīk? Tas, ka Latvijā vairs nav nekādas vienlīdzības. Kad valdīja tavējie, visi bija vienlīdzīgi, visiem vienāda aldziņa, vienādi dzīvoklīši...Pie žigulīša vai moskviča godīgas rindas kārtībā tika vien labākie darba darītāji, sociālistiskā darba varoņi, nevis kurš katrs pļundurs. Tagad no pūstošās Eiropas piedzīta pilna Latvija visādiem mersedesiem, audikiem, fordiem. Pilsētā, ņemsim kaut vai Tukumu, pie mājas vairs piebraukt nevar – visi laukumi pilni ar šiem pūstošās Eiropas dzelžiem.
Dažā ģimenē divi trīs autiņi. Un bez nekādas rindas. Tā ir milzīga netaisnība un nevienlīdzība, jo daudzi citi pat pie viena braucamā netiek. Dažiem nedod tiesības, jo narkologs neparaksta papīru, ka cilvēks nav pārāk kārs uz spirtu. Kā lai nesāp sirds uz to visu skatoties! Par mūsējiem autiņiem – zapiņiem, žigulīšiem, moskvičiņiem – ņirgājas kā par veciem dinozauriem, neviens tos vairs nepērk. Jā, Vladimir Vladimirovič, kauns to sacīt, bet jāatzīstas, ka arī mūsējie, mūsu domubiedri nepērk Tavus autiņus. Pūstošās Eiropas ietekme uz cilvēku prātiem ir dikti postoša. Tāpēc, Vladimir Vladimirovič, turpini graut Eiropu, visur izplati savu ietekmi. Lai no turienes nenāk indīgā dvaka, kas posta mūsu cilvēku morāli. Lai tur beidzot saprot, ka galvenā vērtība ir vienlīdzība, nevis kaut kāda brīvība vai vēl kaut kas tikpat postošs.
Zini, kas vēl mums nepatīk? Tas, ka Latvijai nav kārtīgas robežas. Kad valdīja tavējie, uz robežas bija mūri, sienas, tanki un ložmetēji, pat muša bez atļaujas netika pāri. Neviens nevarēja aizskriet uz Eiropu turienes pūstošo smaku ostīt, lai gan gribētāju bija vairāk nekā pašlaik. Bet kas tagad? Visas robežas vaļā, brauc pa visu pasauli, dzīvo, kur gribi. Tāda kārtība ir bīstama, jo tauta iet bojā. Ir tādi, kam smirdošajā Eiropa baigi patīk, tur maksājot lielas algas un vēl pabalstus saņemot. Padomā, kas būtu noticis toreiz, kad valdīja tavējie, ja atvērtu robežas! Dažos mēnešos visa Latvija paliktu tukša un pat robežsargi aizmuktu pie imperiālistiem. Kas būtu rūpnīcās strādājis, komunismu ceļot? Kas armijā dienētu un mieru sargātu? Tikai ložmetēji un mūra sienas var tautu pasargāt no Eiropas vilinājuma. Visus, kas grib tikt uz Rietumiem, atkal jāliek gulagā. Tikai tad tautu izglābsim. Steidzies šurp! Aiztaisi robežas ciet, lai neviens vairs netiek prom.
Un zini, kas vēl mums nepatīk? Bankas! Kad valdīja tavējie, viss bija skaidrs. Toreizējā Krājbanka uzvedās godīgi, ar kredītiem neuzmācās, nevilka cilvēku kārdināšanā. Paši naudu nesām uz banku, jo ko citu ar to varēja darīt? Cīnījāmies nevis ar bankām, bet ar tiem, kuri bez rindas līda priekšā un gribēja bez gaidīšanas tikt pie jaunas gultas vai televizora. Bet tagad banku augļotāji, kapitālisma plēsoņas, uzmācas ar savām reklāmām, daudziem nervi neiztur, padodas šiem uzbrucējiem un paņem uzspiesto kredītu. Un zini, kas notiek pēc tam? Bankas prasa naudu atdot! Nelieši! Paši uzmācas, paši spiež dolārus saujā, bet pēc tam prasa, lai atdod. Ja nedosi, cilpa kaklā. Laiž tiesu virsū, izputina cilvēku, atņem pēdējās bikses. Nāc, Vladimir Vladimirovič, aizklapē ciet šos augļotāju midzeņus!
Un mājas! Kad valdīja mūsējie, bija kārtība – ne vairāk par 60 kvadrātiem uz vienu famīliju. Visur valdīja vienlīdzība. Bet paskat, kas tagad! Pilis! Daži sabūvē pat ar tornīšiem, bet citiem nav kur dzīvot, uz ielas jāpaliek vai jānīkst vecajos caurumos – hruščovkās. Nāc, Vladimir Vladirovič, un sadali pilis, lai visiem iznāk savs kaktiņš, savs stūrītis.
Tu, Vladimir Vladimirovič, nevari ne iedomāties, kādas šausmas Latvijas laukus piemeklējušas. Tie paliek tukši. Kolhoza laikā katra ciema centrā bija milzīgs kantoris, un visi kabineti pilni – zootehniķi, agronomi, brigadieri, ekonomisti, plānotāji, rēķinveži, grāmatveži, mērnieki, kultorgi, fizdruki, komsorgi, tad vēl sarkanais stūrītis, arodbiedrība...Visi plānoja, organizēja, fīrēja. Partorgi lasīja lekcijas, mācīja, kā pareizi dzīvot, dalīja vimpeļus un ordeņus. Arodbiedrība visiem vienlīdzīgi un godīgi dalīja autiņus, mēbeles, televizorus, kafiju, sviestu, zeķubikses, sāls talonus.
Traktoru darbnīcas un garāžas bija tikpat pilnas - inženieri, mehāniķi, uzraugi, sagādnieki, metinātāji, virpotāji...Visiem pietika darbiņa, jo belarusi un kāpurnieki lūza, visu vajadzēja labot, izgudrot, detaļas meklēt, virpot, lipināt kopā...Saļarkas nekad netrūka, tā plūda kā ūdens, traktoristam neviens neskrēja pakaļ, lūrēdams, kur tas brauc, kur nebrauc. Varēja halturku uztaisīt, un – paskat! - polšs kabatā. Ciemati bija pilni cilvēkiem, tauta dancoja, sportoja, svinēja, koncertus rīkoja. Šad tad arī pastrādāja. Bet naudiņas pietika visiem, jo bija vienlīdzība. Tautai, darba rūķiem bija prieks censties, jo tie, kuri strādāja - slaucējas, cūkkopēji, kombainieri - saņēma ordeņus, vimpeļus un pat žiguļus bez gaidīšanas rindā. Tā bija viena spoža dzīve laukos, kas ziedēja un plauka.
Bet kas tagad? Kantoros vēji svilpo, augstas skolas beigušie speciālisti nevienam vairs nav vajadzīgi. Saradušies visādi pelēkie, melnie baroni, ko mūsu priekšgājēji sauca par kulakiem, budžiem, ierāvējiem. Zemi sagrābuši. Belarusus, kāpurniekus metāllūžņos sagriezuši, brauc ar tankiem līdzīgiem monstriem – no sapuvušās Eiropas savestām valtrām un džoniem dīriem. Mums, kolhoza laiku speciem, vairs ne šeptes, ne algas, ne slavas, ne vimpeļu par varonīgu darbu. Ja kādam palaimējas dabūt darbu, tad tā ir viena vienīga vergošana. Nevar ne nosnausties, pa lauku vālējot, ne pēc polša uz točku aizlaist ar traktoru, ne pie sābru tantuka kādu haltūru uztaisīt, ne saļarkas spainīti nospert, ne kombikorma maisiņu aizstiept. Tie skopuļi visu uzmana, un cilvēkam rokas sasietas.
Nāc, Vladimir Vladimirovič, un ievies kārtību Latvijā, ko mēs dikti mīlam un nekad negribam pamest, pārceļoties uz Pleskavu vai citurieni! Tu zini, ko ar kulakiem darīja mūsu priekšteči. Laiks to visu atkārtot. Vēl jau Tu noteikti atradīsi piemērotus vagonus. Lai laukos atgriežas dzīvība. Lai kantori piepildās darba rūķiem. Lai visiem cilvēkiem darbs un iztikšana.
Solāmies, ka mēs vairs nekad nekādus dumpjus netaisīsim, Eiropu neprasīsim, jo tā ir smirdīga un pūstoša. Mēs labāk kopā ar tevi, un tā uz mūžu mūžiem, jo brīvība mums riebjas, un par visu augstāk turam kārtību un taisnību. Mūsu galvenais lozungs - kaut nabagi, bet vienlīdzīgi."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
