Par to pašu nākas uztraukties arī mūsu valstij, jo tuvojas pašvaldību, pēc tam Saeimas vēlēšanas. Taču man no prāta neiziet arī kāda cita doma, proti, atziņa, ka amerikāņi par Trampu balsojuši ne tāpēc, ka šis vīrs viņiem patiktu, bet gan tāpēc, ka gribējuši paust savu noraidījumu Klintonei un visai līdzšinējai varas elitei. Arī par "Breksitu" dzirdētas līdzīgas domas.
Manuprāt, šīs atziņas ir nopietnu pārdomu vērtas. Lūk, viens fakts, ko nupat darīja zināmu daudzi informācijas līdzekļi – Lielbritānijas labdarības organizācija "Oxfam" sarēķinājusi, ka pašlaik astoņu pasaules bagātāko cilvēku īpašuma vērtība ir tikpat liela kā pusei (aptuveni 3,6 miljardiem) pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju.
Par ko liecina šie bezkaislīgie skaitļi? Par to, ka pasaulē notikusi agrāk nekad nebijusi noslāņošanās. Tā acīmredzot aptver ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī valstis, tautas, reģionus. Nav vajadzīga ne Krievijas, ne kāda cita propaganda, lai ļaudis jautātu – vai tas ir taisnīgi? Vai tādai kārtībai vajadzētu saglabāties? Vai ir normāli, ka daži cieš no pārēšanās un milzumu pārtikas izmet atkritumos, bet daudzi citi mirst badā? Vai amerikāņi un citu valstu iedzīvotāji, meklēdami atbildes uz šiem jautājumiem, nevar nonākt pie secinājuma, ka jābalso par tādiem politiskajiem spēkiem, kas mainītu šo kārtību?
Liksim mierā pasauli un palūkosimies, kas vērojams Latvijā.
Bija laiki, kad pie mums visi skaitījās vienlīdzīgi. Tāda kārtība mums nepatika, dibinājām Tautas fronti, veicām privatizāciju un daudzas citas reformas. Tās ļaudīm atraisīja rokas, ļāva strādāt, dibināt uzņēmumus, pelnīt pašiem un darīt turīgāku visu valsti. Taču vienlaikus sākās arī sabiedrības noslāņošanās. Tas bija neizbēgams un normāls brīvas attīstības rezultāts. Ir tikai dabiski, ka, piemēram, K.Porziņģis pelna miljonus, bet tie viņa amatbrāļi, kam roka ne tik precīza – daudzas reizes mazākas summas. Tas, ka, piemēram, U.Semjonovai, J.Lūsim un vēl daudziem citiem izciliem padomju laika sportistiem nebija ļauts viņu ziedu laikos nopelnīt visu to, ko viņi būtu spējuši nopelnīt, ir smags sociālisma noziegums pret šiem cilvēkiem. To pašu var sacīt par daudziem tā laika mākslas, kino, literatūras talantiem, kuru radītos darbus izmanto līdz pat šim laikam, bet to radītājiem jāiztiek ar nožēlojamu pabalstu.
Bija tikai normāli, ka neatkarības gados veiktās pārmaiņas likvidēja šo netaisnību un deva iespēju katram pelnīt atbilstoši viņa darbam, izglītībai, talantam.
Bet vai visas reformas beidzās ar tik labiem rezultātiem? Diemžēl, kā labi zinām, atsevišķiem alkatīgiem darboņiem izdevās svarīgāko reformu – privatizāciju - ievirzīt tādā gultnē, ka daudzi tās mērķi palika nesasniegti. Izmantojot sertifikātus, politisko varu, šaurs grupējums lielākos, vērtīgākos uzņēmumus (ostu terminālus, kuģniecību, pārtikas ražotnes) prihvatizēja gandrīz par velti, vēlāk "atšuva" akciju turētājus, kļuva vienpersoniski īpašnieki. Vidusslānis neizveidojās, bet galvenais – pēc privatizācijas nesākās strauja ekonomikas attīstība. Taisni otrādi, daudzi uzņēmumi tika izputināti, iztirgoti ārzemniekiem, likvidēti. Tūkstošiem ļaužu palika bez darba, bija spiesti pamest dzimteni. Pēc tam sekoja vēl dažādi dīvaini pārkārtojumi, banku putināšana, Parex glābšana uz sociālā nodokļa rēķina utt. Un kur tad vēl tā absurdā situācija, ko radīja tas, ka pilsētu zemi zem daudzdzīvokļu namiem ļāva privatizēt veikliem zēniem, nevis dzīvokļu īpašniekiem! Tas viss ir sašķēlis sabiedrību, radījis milzīgu neapmierināto ļaužu armiju.
Zem valsts pamatiem ir palikta pulvera muca, kas var sprāgt un izraisīt dziļu satricinājumu. Tie ļaudis, kas pirms 25 gadiem dibināja Tautas fronti, cēla barikādes un cerēja, ka vismaz vecumdienās piedzīvos cilvēcīgākus dzīves apstākļus, jūtas piekrāpti un pazemoti. Viņi nemeklē dziļākos sava posta cēloņus, nespēj saprast, ka lielā mērā par viņu nelaimēm vainojams sociālisma eksperiments. Viņi redz, ka saujiņa miljonāru plātās ar "zelta podiem", bet viņi nespēj samaksāt par savu mitekli, bērnu izglītību, medicīnu. Šīs noskaņas dod iespēju Krievijas propagandai krist ļoti auglīgā augsnē. It īpaši stāstiem par to, ka PSRS laikos par spīti preču deficītam un citām grūtībām bija vismaz ciešamas pensijas, dzīvoklis, medicīna, drošība par nākotni. Kaut kas līdzīgs vienlīdzībai.
Nodokļi – vēl viena joma, kas raisa gan vilšanos, gan šaubas par valsts politikas taisnīgumu. Ik pa brīdim dzirdam, ka VID izkratot kabatas pat tad, ja nav samaksāts nodoklis par kādu sīku dāvinājumu, kas nav lielāks par dažiem desmitiem eiro. Bet nodokļu progresivitāte vēl aizvien nav ieviesta. Gandrīz nekas netiek darīts, lai piebremzētu iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas, slēpjot tos ofšoros. Un kā ar dividendēm? Izrādās, ka dividendes vispār nav apliktas ar nodokli. Ko tas viss nozīmē? Tikai to, ka sabiedrības bagātākā daļa bauda privilēģijas un salīdzinājumā ar mazturīgajiem valsts kasē iemaksā mazāku daļu no saviem ienākumiem.
Vai tas nevairo nevienlīdzību?
Un kā ar algām, ko valsts maksā saviem darbiniekiem? Atkal tas pats – graujoša, nemotivēta diferenciācija dažādu sabiedrības slāņu, profesiju, amatu stāvoklī. Rau, pat vienas nozares, vienas profesijas - augstskolu rektoru - vidū dīvaina noslāņošanās: dažiem pieci tūkstoši eiro mēnesī, citiem vairāk par desmit tūkstošiem. Skolotājiem, mediķiem, policistiem daži simti eiro, bet atsevišķiem valsts iestāžu vadītājiem, ministriju ierēdņiem un darbiniekiem, kam ļauts apvienot divus trīs amatus – desmit, divdesmit reizes lielākas algas, kā, piemēram, Latvijas bankas darbiniekiem. Un ostās? N.Ušakovs par darbu Rīgas brīvostā saņem lielāku algu, nekā par pilsētas vadīšanu, kopā rēķinot, vismaz divreiz vairāk nekā ministri, premjers, kas atbild par visu valsti.
Tirgus ekonomikas apstākļos visi nevar saņemt vienādas algas, un ienākumu diferenciācija ir absolūti nenovēršama parādība. Tomēr valsts pārvalde nav basketbols, kur labākajiem meistariem maksā vairāk tāpēc, ka viņi piesaista vairāk skatītāju un dod lielākus ienākumus klubu saimniekiem. Valsts iestāde nav arī privātfirma, kur īpašnieks savam menedžerim var maksāt kaut vai miljonus, ja viņš ar savu darbu ir palīdzējis tos nopelnīt. Valstī tomēr jāpastāv kaut kādai samērībai, kaut elementārai kārtībai, noteiktai hierarhijai visu darbinieku vidū. Nevar būt tā, ka daži priviliģētie no valsts kabatas saņem desmit, divdesmit reizes lielākas algas nekā skolotāji, mediķi, policisti. Nav normāli, ka atsevišķi priviliģēti priekšnieki (Valsts bankā, ostās) var paši sev noteikt algu, un viņus ierobežo vien pašu kauns, ko lielākai daļai, kā mēdz sacīt, Dievs iedalījis pavisam skopā apjomā.
Ne reizi vien jau ir atgādināts, ka Pirmās republikas laikā pastāvēja skala, kas skaidri un konkrēti noteica visu valsts darbinieku vietu un algu vienotā sistēmā. Tā garantēja vienlīdzību, skaidrību, stimulēja izaugsmi. Kāpēc kaut kas tāds, protams, modernizēts, pilnveidots, nevarētu būt ieviests pašreizējā Latvijā? Kad sākās krīze, V.Dombrovska valdība ierunājās par šiem jautājumiem. Bet, kā izskatās, visas ieceres tika noraktas. Acīmredzot to ļaužu ietekme, kuriem kārtības ieviešana nepatīk, ir tik spēcīga, ka valdība neko nav spējīga izdarīt. Valsts algu sistēmā joprojām valda haoss, kurā labi jūtas daži alkatīgi darboņi, bet daudzi citi tiek pazemoti.
Ko darīt tiem Latvijas vēlētājiem, kuri jūtas vīlušies un nodoti? Atliek tikai viens – atriebība visiem tiem, kuri šādu situāciju radījuši un kuri pat nedomā stāvokli mainīt. Tātad balsot par A.Kaimiņu vai par kādu no tiem, kas gribētu vēl radikālāk mainīt Latvijas līdzšinējo kursu - pagriezt to no Rietumiem citā, Austrumu virzienā. Ja reiz riebt, tad riebt. Krievijas televīzijā bieži dzirdamas runas par vienlīdzību un taisnību kā lielākajām vērtībām pretstatā tām, ko sauc par Eiropas vērtībām. Šīs runas, protams, ir absolūti melīgas, jo Krievijā diference starp turīgāko un nabadzīgo sabiedrības daļu ir vēl lielāka nekā Latvijā. Taču Latvijas ļaudis to nezina, un ir priecīgi, ka tur vismaz runā par to, kas cilvēkam svarīgs un sāpīgs. Bet pie mums pat neieminas par to, ka vajadzētu mazināt pagātnes, netaisnīgās privatizācijas sekas un gādāt par vienlīdzības vairošanu. Pats šis termins – vienlīdzība – pie mums bieži vien tiek uzlūkots par kaut ko līdzīgu lamu vārdam, kas iederoties vien komunistu programmās. Taču patiesībā vienlīdzība ir dižena vērtība, par kuru daudz domājuši un rakstījuši pasaules spožākie prāti.
Vienlaikus no Krievijas nāk arī citas vēsmas, kas Latvijas ļaudīs raisa simpātijas. Rau, Putins ir varen stingrs vadītājs, tirpina ministrus, pilsētu vadoņus, dažu pat nomet no amata un saslēdz roku dzelžos. Bet Latvijā pat lielākos korumpantus, smagos noziegumos apsūdzētos desmit gadus vazā pa tiesām, bet sprieduma kā nav, tā nav. Tikmēr viņi sēd savos amatos, ārstējas ārzemju kūrortos, uztur laikrakstus un dažs pat piedalās valdības veidošanā. Vai nav jauka demokrātija? Protams, ka jauka. Te gan jāpiebilst – ne visiem. Tikai tiem, kuriem izdevies saraust naudu un izveidot kaut ko līdzīgu privātai gvardei, moderno laiku musketieru vienībai – savai privātai politiskajai partijai.
Latvijas pilsonim Putins patīk arī tāpēc, ka viņš zibenīgi pieņem lēmumus, bet Latvijas parlamentā un valdībā dzirdama vien tarkšķēšana un partiju plēšanās. Mēnešiem diskutē, nespēj apvienot divas augstskolas, lai gan visi aprēķini rāda, ka tas jādara ar steigu. Pašvaldību lietas salaistas galīgā ķīselī, bet dažiem tāda situācija patīk, un neko nav iespējams izdarīt, lai kļūdas labotu. Latvijas pilsonis jautā - kāda jēga no tādas pārvaldes? Kam vajadzīga Saeima, nevarīgi deputāti, kas prasa milzīgas algas, bet neko jēdzīgu nedara? To, ka Krievijas deputāti saņem trīs, četras reizes lielākas algas nekā Latvijas kolēģi, neviens nezina, jo Krievijas televīzijai aizliegts kaut ko tādu izpaust, un Latvijas pilsoņi domā, ka kaimiņvalstī tautas kalpi stipri pieticīgāki.
Un tā, lūk, veikli izmantojot Latvijas kļūdas, valdības gļēvumu, politisko partiju divkosīgo nevarību, Krievijas propaganda vēršas plašumā. Ja tā viss turpināsies, var pienākt laiks, kad Krievijai nebūs vajadzīgi ne tanki, ne "zaļie cilvēciņi", lai atjaunotu impēriju bijušās PSRS robežās.
Diemžēl alkatība vēl joprojām gandrīz katru dienu svin savus svētkus. Šodien, 19.janvārī gandrīz visos portālos var lasīt, ka Ventspils brīvosta iegādājusies automašīnu par 156 000 eiro. Sudrabotais limuzīns esot vajadzīgs, lai smagos noziegumos apsūdzēto A.Lembergu vadātu uz tiesas sēdēm Rīgas apgabaltiesā.
Vienlaikus portālos var lasīt, ka Jūrmalas pašvaldība kādai ģimenei ar diviem bērniem piešķīrusi dzīvokli mājā, kur koplietošanas telpas ir tik pretīgas, ka cūku kūtī tādus skatus neatrast.
Ko secināt? Tikai to, ka Latvijā pastāv divas pasaules, divas realitātes. Kas vēl vajadzīgs, lai Krievijas propaganda rastu dzirdīgas ausis?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
