Taču politikā nekas nenotiek nejauši. Ir kāds, kas šīs bultas asina, ir kāds, kas šauj un ir kāds, kas par to visu maksā. Viss notiek ar konkrētu, labi apzinātu mērķi. Tāpēc pirms gavilēt par S.Āboltiņas iespējamo padzīšanu no politikas, mazliet padomāsim par šo notikumu dziļāko jēgu, kas ne vienmēr ieraugāma bez smadzeņu piepūles.
Es nepiederu S.Āboltiņas paziņu lokam. Notikumu gaitu vēroju no malas, spriežu un vērtēju pēc tām ziņām, kas nonāk mediju telpā. Manā skatījumā, S.Āboltiņa nav viennozīmīgi vērtējama personība, šķiet, pašapzinīga, ambicioza politiķe ar asu mēli. Ļoti iespējams, ka daļa taisnības ir arī tiem, kuri runā par iedomību, lepnību un vēl citiem grēkiem. Taču skaidrs arī tas, ka nav populiste, kas pielaizās katram vēlētājam, kā to dara daudzi citi Saeimā sēdošie, kam galvenais paša reitings, nevis valsts intereses. Taisni otrādi, dažkārt rīkojas izaicinoši, pat nepiedodami tieši un izaicinoši. Piemēram, pensionāru piketā pie Saeimas nama. Toreizējā ūjināšana nebija glīta rīcība. Politiķis tā nedrīkst darīt. Iespējams, ir kļūdījusies arī vēl citreiz.
Lai ciešāk iepazītos ar Āboltiņu, ielūkosimies avīzē, kas pirms 12.Saeimas vēlēšanām nonāca Kurzemes vēlētāju pastkastītēs. Tā bija nodrukāta milzīgā tirāžā – 122 000 eksemplāros. Tātad iztērēta daudzos tūkstošos skaitāma nauda. Un kur vēl izdevumi reklāmas rullīša taisīšanai un demonstrēšanai televīzijā! Ja tā, tad nav šaubu, ka strādāts pamatīgi, ka avīzes finansētāju un veidotāju naids pret izdevuma vienīgo varoni bijis milzīgs. Rakstu autori noteikti centušies savākt visgraujošākos kompromatus. Bet kāds ir rezultāts? No cītīgi meklētajiem "skeletu skapjiem" nav izrakts nekas tāds, kas liecinātu par nopietniem politskās ētikas vai likumu pārkāpumiem, ne vārda par to, kas bieži vērojams citu politiķu darbībā, nav ne miņas par korumpēšanos, zagšanu, finansu mahinācijām vai citiem tikpat briesmīgiem nedarbiem. Uzskaitīti un plaši aprakstīti vienīgi sīkumi – it kā kašķējusies kādā veikalā, it kā savai partijas biedrei kaut ko nodarījusi, kaimiņiem darījusi gauži, liedzot turēt mašīnas pie savas mājas, un vēl šis tas līdzīgā garā. Kā galvenais nesmukums aprakstīta traukšanās pa Bauskas šoseju „milzīgā ātrumā" – ar 150 kilometriem stundā. Jā, satiksmes noteikumus nav labi pārkāpt. Bet sakiet – vai Latvija jau tagad nebūtu ziedoša zeme, ja visiem līdzšinējiem deputātiem, ministriem smagākais pārkāpums būtu bijis vien satiksmes noteikumu pārkāpumi? Mēs taču labi zinām, ka deputātos, ministros, pat premjeros bijuši tādi, kas privatizācijas gaitā izfenderējuši veselas rūpniecības nozares, taisījuši rebes ar tādu vērienu, ka dažos gados kļuvuši miljonāri, pēc amata pamešanas spējuši sapirkt īpašumus ārzemēs utt. Ja Āboltiņas gremdēšanai neko graujošāku par satiksmes noteikumu pārkāpšanu nav varējuši atrast pat viņas kvēlākie naidnieki, tad gribas saukt – Āboltiņa ir pavisam tīras, svaigas asinis Latvijas piesmakušajā politikas laukā. Lai kompensētu izdevuma galveno trūkumu - nopietnu atmaskojošu faktu, kompromatu trūkumu izdevuma autori nav kaunējušies lietot visrupjākos, ciniskākos epitetus, apzīmējumus, salīdzinājumus. Dažviet, veikli virknējot vārdus un teikumus, mēģināts radīt iespaidu, ka Āboltiņa pati, nevis rakstu sacerētāji ļaudis dēvē par "mēslu vabolēm" utt. Tātad ar ķengāšanos mēģināts panākt, lai kurzemnieki nebalsotu par Āboltiņu.
Arī vairāki citi uzbrukumi Āboltiņai liecina par to, ka viņu zākā bez nopietna iemesla, vienkārši tāpēc, ka tas kādam vajadzīgs.
Rau, uzeju internetā kādu video un dzirdu sulīgu balsi, kas ritmiski, monotoni dragā – Āboltiņa, jūs esat vulgāra, jūs esat vulgāra... Un tā neskaitāmas reizes. Par ko? Tikai par to, ka šim it kā dizaina specam nepatīk Āboltiņas ģērbšanās stils. Ar to pietiek, lai (sievietei!) mestu acīs absurdas nievas.
Dzirdu oponentu nākamo brēcienu – bet kā šī „varas kārā persona" ielīda Saeimā? Pilsoņi viņu atstāja aiz borta, bet viņa tomēr iespraucās deputātos. Apmēram tā pēc vēlēšanām Āboltiņu plosīja tie, kuri izdeva apjomīgo laikrakstu, taču nebija spējuši ieriebt tik pamatīgi, lai viņa neatgriestos Saeimā.
Cik pamatoti šie apvainojumi?
Jā, taisnība. Āboltiņa par deputāti kļuva tikai pēc tam, kad savu mandātu nolika kāds no Vienotības listes ievēlētajiem deputātiem. Par šīs rokādes šķīstību, pamatotību var diskutēt, var izskanēt dažādi viedokļi. Arī kritiski. Tomēr diezin vai te bija kaut kas amorāls vai krimināls, kā daži mēģina apgalvot. Diezin vai ir pamats runāt par vēlētāju gribas ignorēšanu, jo par spīti nomelnošanas kampaņai Kurzemē par Vienotību nobalsoja kupls vēlētāju skaits, Āboltiņai ievilka vairāk plusiņu (6450) nekā mīnusu (6289). Bet pats galvenais ir tas, ka, no Latvijas interešu viedokļa raugoties, Āboltiņas ienākšana Saeimā bija ieguvums, jo te daudz vairāk vajadzīga caur uguni un ūdeni gājusi persona ar juridisko izglītību nekā jauns, nepieredzējis zēns, kas diezin vai spētu ietekmēt politiskos procesus.
Kāpēc izvērsta tik asa kampaņa pret S.Āboltiņu. Kas ir tās iedvesmotāji un finansētāji?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, atcerēsimies, ka Solvita Āboltiņa varas gaiteņos nokļuva kopā ar Jauno laiku, kas solīja klīdināt tobrīd Latvijā valdošo, oranžā krāsā ietonēto korupcijas dvingu. Pašlaik redzam, ka lielākā daļa solījumu, ko dāsni bārstīja Jaunais laiks un uz tā pamatiem veidotā Vienotība, palika neizpildīti. Taču jau tas vien, ka tika runāts par tiesiskumu, korupcijas apkarošnu, oligarhu patvaļu, toreizējam valdošajam slānim uzdzina drebuļus. Turklāt jaunlaicēni šo to arī paveica, piemēram, nodibināja KNAB, izkaroja likumus, kas mazina naudas ietekmi vēlēšanu procesā. Vēlāk panāca, ka no varas ruļļiem tika atbīdīti oligarhi, kuru valdīšanas laikā korupcija, valsts izzagšana, „lielāko kretīnu", savējo – „šoferu" – bīdīšana naudīgos amatos bija pārvērsta par normu. Vārdu sakot, līdz ar Jauno laiku, Vienotību Latvijas dzīvē iezīmējās neliels pagrieziens tiesiskuma, demokrātijas virzienā. Diemžēl reformatori rīkojās gaužām bikli un pretrunīgi, nespēja pārvarēt aso pretdarbību. Drīz vien, izmantojot pašu rupjās kļūdas, sabiedrības kritisko attieksmi pret politiķiem, koruptīvajai sistēmai izdevās vairākus jaunā laika sācējus tā diskreditēt, ka viņi pameta politiku. Protams, ne bez pašu līdzdalības. S.Āboltiņa turējās, nebija iejaukta skaļos skandālos, aizvien palika neatkarīga, grūti vadāma, un tas, spriežot pēc visa, vienam otram neļāva mierīgi gulēt. Manuprāt, tas ir galvenais, dziļākais cēlonis, kas izraisa nepatiku par Āboltiņu. Tāpēc tiek likti lietā lieli finansu līdzekļi, lai viņu nomelnotu un padzītu no aktīvās politikas.
Nav šaubu, ka netīrajā kampaņā pret Āboltiņu izšķirošo lomu spēlē nauda. Tiek veikli izmantota sabiedrības kritiskā, neiecietīgā attieksme pret politiķiem. Politiķu zākāšana daudziem iet pie sirds, jo viņi sēdot Saeimā, saņemot milzīgu naudu par pogas spaidīšanu, bet citiem - „godīgajiem, kas neraujas varas krēslos" - smagi jāstrādā par nieka grašiem...Ar šīm labi pārbaudītām metodēm var sēt šaubas un iedragāt arī gudra, godīga cilvēka reputāciju, var panākt, ka viņš pamet politiku, lai gan vēl ļoti daudz varētu darīt Latvijas labā. Koruptīvajai sistēmai nevēlamā vietā ienāk tādi, kas pazemīgi klausa savu saimnieku, naudas devēju, ēd no viņa rokas, vārdu sakot, kalpo naudas varai, nevis saviem vēlētājiem.
Manuprāt, Āboltiņas gadījumā notiek kaut kas līdzīgs. Kārtējo reizi nauda nodemonstrēja savu spēku un ietekmi. Taču tā nebūtu sasniegusi savu mērķi, ja tai neatrastos sabiedrotie Vienotības sastāvā. Latvijas politikā vēl nekad nebija piedzīvots, ka pašu partijas biedri pievienotos sava līdera zākāšanai, bremzētu viņa kļūšanu par premjeru. Bet atsevišķi Vienotības deputāti rīkojās tieši tā. Tas ir tik mīklains pavērsiens, ka grūti to izskaidrot. Būtu vajadzīga pamatīga izpēte, lai saprastu dīvainās rīcības cēloņus. Iespējams, izšķirošo lomu nospēlēja emocijas un ambīcijas. Iespējams, Āboltiņa kā partijas līdere pieļāva kaut kādas kļūdas, nespēdama būt pietiekami toleranta. Taču drīzāk gan savu Jūdasa lomu nospēlēja cilvēki, kas jau iepriekš bija izārdījuši ne vienu vien citu politisko organizāciju un jau sen bija zināmi kā veikli ziņotāji. Bet iespējams, ka arī šajā gadījumā izšķirošo lomu nospēlēja tas pats jau zināmais spēks – nauda. Rezultāts - īpašs politiskās pašnāvības gadījums. Vienotība ir nonākusi dziļā krīzē, tiek runāts par tās sabrukumu.
Vienotības iespējamā sairšana ir bīstams pavērsiens, jo par spīti kļūdām, gļēvumam, kompromisiem, tā ir vienīgā partija, kas ietur liberālu, eiropeisku kursu. Ne zemsaviešus, ne tēvzemiešus nevar uzskatīt par tādiem, kas tiecas Eiropas virzienā. Turklāt kā viena, tā otra komanda slimo ar populisma kaiti. Baidos, ka līdz ar šo partiju nostiprināšanos, vēl varenāka kļūs arī naudas vara, kas priekšgalā bīda viegli vadāmus cilvēciņus. Tie zina, kā uzvesties pensionāru mītiņos, tie vienmēr klanās vēlētāju priekšā, gludi, smuki runā, sola, bet patiesībā kalpo vienīgi tiem, kuri sēd aiz kulisēm un bīda sava biznesa lietas.
Vēl bīstamāk ir tas, ka aiz zemsaviešu mugurām rosās cilvēks, kas apsūdzēts smagos noziegumos un kura tiesvedībai beigas nav redzamas. Stipri jāšaubās, vai tāda persona iestāsies par stingru likuma varu, tiesu neatkarību, korupcijas, noziedzības apkarošanu. Zinot viņa attieksmi pret NATO, Eiropas Savienību, jārēķinās ar to, ka izšķirošos brīžos viņa kontrolētā, finansētā zaļzemnieku apvienība var pavērsties pavisam citā – austrumu - virzienā. Šī baisā, bet itin reālā perspektīva liek saprast, ka nedrīkstam vienaldzīgi noskatīties, kā tiek zākāti un ārdīti eiropeiskām tradīcijām uzticīgi politiskie spēki. Īpašos gadījumos viņi pelnījuši atbalstu par spīti tam, ka atsevišķās reizēs kļūdījušies un nav spējuši paveikt visu, ko solījuši.
Atcerēsimies, ka politika nav skaista pasaka, kurā sastopami vienīgi labie un sliktie varoņi. Te darbojas reālas personas ar savām interesēm, saviem raksturiem, kļūdām un trūkumiem. Ja gribam, lai valsts virzās pret kalnu, nevis ripo bedrē, mums jāprot to vidū saskatīt tos, kuri vislabāk sekmētu Latvijas kļūšanu par plaukstošu zemi. Jāprot piedot kļūdas, samierināties ar viņu rakstura nepilnībām, ja tās nav būtiskas, tādas kā, piemēram, korupcija, zagšana, meli, slepena kalpošana citas valsts interesēm. Ja to nespēsim, mūždien paliksim čīkstošu īgņu lomā, ar mūsu prātiem un emocijām lieliski manipulēs tie, kuri bīda tikai savas privātās intereses.
Šajā gadījumā notika tā – Āboltiņu pabīdīja sānis, viņas vietā nāca Kučinskis, cilvēks ar garu ēnu aiz muguras. Vai tas ir labāks variants Latvijai un mums katram?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
