Skan dažādi priekšlikumi, taču, kā noprotams, vislielākās cerības tiek liktas uz valsti, uz budžeta līdzekļiem. Šie nodomi uzreiz liek saausīties – kā tad tā? Tik ienesīga nozare kā tranzīts, bet nevar iztikt bez budžeta līdzekļiem? Vai nav zināms, ka medicīna nonākusi bezdibeņa malā, ka izglītības sistēmai neklājas labāk, ka valsts aizsardzības izdevumi jākāpina? Un te pēkšņi plāns no valsts kabatas izvilkt miljardu eiro, lai balstītu vienu biznesa nozari.
Kā vērtēt šādus nodomus?
Pirms atbildēt uz šo jautājumu, derētu pamest skatu nesenajā pagātnē un atcerēties dažas patiesības par iepriekšējiem procesiem un pavērsieniem tranzīta biznesā. Kā labi zināms, sabrūkot sociālisma nometnei, Latvijas saimniecība piedzīvoja grūtus laikus. Sabruka gandrīz visa varenā padomju laika rūpniecība, pat tādi giganti kā VEF, Alfa utt. Arī lauksaimniecību un citas nozares piemeklēja līdzīgs liktenis. Taču bija viena tautsaimniecības joma, kam turpinājās ziedu laiki. Tas bija tranzīts. Krievijai tāpat kā sabrukušajai Padomju Savienībai galvenās eksporta preces bija izejvielas - nafta, dīzelis, amonjaks, metāli. Lielākā daļa no šīm precēm uz Eiropu plūda caur Baltijas ostām, visvairāk – caur Ventspili.
Līdz ar to atjaunotajai Latvijas valstij ostas, Krievijas preču pārkraušana varēja būt kaut kas līdzīgs zelta āderei, tādam ienākumu avotam, kas dotu atspērienu visai valsts ekonomikai. Taču, kā labi zināms, neko tādu Latvijas valsts no savām ostām nesagaidīja. Daudzu miljonu, pat miljardu dolāru vērtā Ventspils ostas infrastruktūra, noliktavas, bāzes, celtņi un viss cits īpašums paklusām, sabiedrībai gandrīz nemanot, pārvērtās par dažādu ofšoros reģistrētu privātfirmiņu mantu.
Miljoni ASV dolāru, kas varēja ieplūst valsts budžetā un spēcināt visas valsts ekonomiku, izglītību, medicīnu, aizplūda pavisam citos virzienos – šaura mahinatoru grupējuma kabatās. Pēc tam, kā tagad dzirdam un lasām, šis kapitāls tika tērēts privātu lidmašīnu iegādei, lai nedēļas nogalēs lidotu uz safari Āfrikā, ķemmētu Londonas luksus veikalus, pirktu un uzturētu politiskās partijas, stutētu nerentablus laikrakstus, algotu advokātus un visam kam citam, kas tāls no sabiedrības vispārējā labuma.
Vai kaut kas nonāca arī valsts budžetā? To ir grūti, pat neiespējami uzzināt, jo tranzīta privātfirmu ienākumi tika pielīdzināti gandrīz vai valsts noslēpumam. Kad es savulaik par šo jautājumu interesējos, tikai viens Saeimas deputāts bija tik drosmīgs, ka riskēja un Finanšu ministrijā ievāca ziņas par tranzīta nodokļu maksājumiem. Vairāki citi kategoriski atteicās jaukties "valsts noslēpumos". Iespējams tāpēc, ka patiesība bija gaužām skumja – atklājās, ka budžets no tranzīta firmām saņem tikai drumstalas, salīdzinot ar summām, kas plūda to kabatās, kuri pamanījās veikli piesavināt ostas uzņēmumus.
Visos šajos procesos visinteresantākais ir tas, ka Ventspils ostas uzņēmumu prihvatizācija notika pavisam likumīgā veidā. Par to, lai Latvijas vēsturē lielākā laupīšana iegūtu juridisku pamatu un tiktu saukta par tautsaimniecisku reformu, parūpējās tie politiķi, kas deviņdesmitajos gados saimniekoja parlamentā, ministru, premjeru kabinetos. Viņi šajos amatos nokļuva lielākoties par tranzīta naudu un, protams, ka pēc tam sakārtoja likumus, valdības lēmumus tā, ka viss process noritēja pilnīgi likumīgi. Tāpēc līdz pat šim laikam nevienu prihvatizatoru nav iespējams saukt pie atbildības. Un, ja tagad ir mēģinājums izvirzīt apsūdzības A.Lembergam, tad, kā šķiet, tikai par to, ka vēlāk ostas jaunie saimnieki saķīvējās savā starpā kā tarakāni burkā. Daži kļuva vaļsirdīgi un sāka stāstīt, kā darbojušies, kā cits citu apzaguši, ko kurš kuram atņēmis, noblēdījis utt.
Mēģinājumi visu vainu par Ventspils ostas nelaimēm uzvelt A.Lembergam nav īsti korekti. Viņš bija tikai pašvaldības vadītājs, bet galvenie lēmēji bija tie, kuri pirms vēlēšanām visu Latviju dullināja ar skaļiem solījumiem sakārtot valsti, ieviest likumību utt. Ja tagad tiesā Lembergu, tad viņam blakus vajadzētu sēdēt "Latvijas ceļa", "tēvzemiešu" un vēl citu partiju toreizējiem vadoņiem, ministriem, deputātiem, premjeriem, kas absolūti nepieciešamo privatizāciju pārvērta par haotisku, izlaupīšanai līdzīgu procesu. Diemžēl šiem politiskajiem blēžiem apsūdzības netiek izvirzītas, lai gan tieši viņi bija tie, kuri pieregulēja likumus, lēma par ostas īpašuma sadali. Daudzi no viņiem tagad grozās miljonāru saietos, dzīvo siltās zemēs un var galvu nelauzīt par savu bērnu skološanu, pensijām, par to, ka medicīna nonākusi tuvu bezdibeņa malai.
Bet kā Rīgas ostā, kas tagad kravu pārkraušanas jomā apsteigusi Ventspili? Diemžēl, kā liecina dažādas presē lasāmās ziņas, Valsts kontroles ziņojumi, arī Rīgas osta ir kā valsts valstī, kur valda citi likumi, cita kārtība. Tā vien liekas, ka arī šī osta, kas varētu būt bezgala svarīgs valsts ienākumu avots, ir tikai šauras grupiņas barotne. Par spīti Valsts kontroles bargajiem secinājumiem, krimināllietām šo situāciju nespēj labot neviena valdība, neviena partija. Izskaidrojums neprasa ilgu domāšanu. Politiskās aprindas, kas varētu situāciju grozīt, vairāk domā par sava labuma gūšanu nekā par ostas darba sakārtošanu.
Gala rezultātā tranzīts, nozare, kas varēja būt valsts galvenais ienākumu avots, pārvērtās par zelta bedri vienīgi šauram veiksminieku – politiķu, uzņēmēju, juristu – slānim. Turklāt viegli pelnītā nauda sekmē daudzu kroplību uzplaukumu – naudas un oligarhu varu, korupcijas sakuplošanu, politisko partiju degradāciju utt.
Kā zināms, tagad situācija tranzīta jomā ir radikāli mainījusies. Krievija sabūvējusi un attīstījusi savas ostas. Turklāt politisko procesu rezultātā, kā labi zināms, attiecības ar Krieviju tā sarežģījušās, ka tā draud pilnībā slēgt tranzīta plūsmu caur Baltijas ostām. Līdz ar to uz ostām plūstošā zelta straumīte draud izsīkt. Tranzīta firmu bosiem jāsāk domāt, kā saglabāt kravu plūsmu un ienākumus. Acīmredzot dzelzceļa līniju elektrifikācija varētu būt viena no galvenajām iespējām. Dzelzceļš kļūtu lētāks un būtu iespēja vieglāk konkurēt ar Lietuvas, Krievijas un citām ostām.
Iespējams, ka dzelzceļa elektrifikācija patiešām vajadzīga, ka tā dotu labumu visas valsts ekonomikai. Bet kāpēc netiek visā nopietnībā runāts par to, ka projekta īstenošanai jāizmanto tikai privātais kapitāls? Galu galā lēts dzelzceļš visvairāk vajadzīgs ostās strādājošām firmām. Kā būtu, ja tie, kuri tranzītā jau sapelnījuši desmitos un simtos skaitāmus miljonus, paši ķertos pie projekta īstenošanas? Kāpēc idejas bīdītāji nerunā, ka šajā projektā varētu ieguldīt kādu daļu no tiem miljoniem, kas paslēpti ofšoros? Varbūt tāpēc, ka projekts nav īsti drošs, jo neviens nevar garantēt, ka cauri Latvijai plūdīs Ķīnas, Baltkrievijas kravas arī pēc dzelzceļa elektrificēšanas? Ja būtu citādi, ja projekts solītu lielus ienākumus, tad manīgie kungi, naudas smaku saozdami, jau sen, paslepus vien būtu visu saplānojuši, sadibinājuši firmas un dzelzceļa līnijas gatavotos elektrificēt tikai pašu spēkiem. Bet laikam gan tā nav, un tāpēc briest plāni par valsts budžeta patukšošanu.
Manuprāt, idejai par valsts budžeta līdzekļu izmantošanu dzelzceļa elektrifikācijai ir absolūti nepieņemami, nekaunīgi nodomi, ņemot vērā to, kādas grūtības pārdzīvo valsts medicīna, izglītība, kādas pensijas saņem pensionāri, to starp tie ļaudis, kuri būvēja prihvatizētos ostu uzņēmumus. Tā vien liekas, ka tie, kuri jau vienreiz aplaupīja valsti, par sviestmaizi prihvatizējot ostu uzņēmumus, gribētu savu gājienu atkārtot. Mums, redz, draud, izsīkt zelta straumīte un jūs, skolotāji, zemturi, mediķi, sametiet miljardiņu, lai mēs varam turpināt savu biznesiņu. Protams, protams, projekta bīdītāji nestāsta, ka galvenais mērķis ir privātā biznesa interešu stutēšana. Viņi runā par to, ka, apstājoties kravu plūsmai pa dzelzceļu, valsts budžets zaudēs lielus ienākumus, ka tūkstošiem ļaužu paliks bez darba. Viņi uztraukti brīdina, ka arī Lietuva gatavojas elektrificēt savas dzelzceļa līnijas. Un kā galveno trumpi min to, ka Latvija zaudēs Eiropas solītos miljonus, ja neķersies pie lielā darba.
Diemžēl mūsu valstī jau iegājies tā, ka liela mēroga komersants var darīt, kā grib – zagt, riskēt, blēdīties, bet par viņa darbībām atbildēs visi citi. Tieši tādā gultnē Latvijā līdz galam netapušo kapitālismu ievirzīja I.Godmanis un citi, kas lēma par Parex bankas pārņemšanu, kad tā nonāca uz bankrota sliekšņa. Atbildību par īpašnieku kļūdām uzkrāva pensionāru, mediķu, skolotāju plecos. Sabiedrībai būs jāsedz bankas radītie zaudējumi, kas, šķiet, sasniedz miljardu eiro. Bet mahinatori, kas radīja šos zaudējumus, tikai atbrīvoti no jebkādas atbildības, turklāt vēl apbalvoti, ļaujot paturēt daudzus miljonus no bankrotējušās bankas līdzekļiem.
Pēc tam bija Liepājas metalurgs. Atkal dzīroja daži, bet par viņu dzīru galdu jāmaksā tiem, kuri šim dzīru galdam pat tuvumā netika.
Un, lūk, tagad tiek loloti plāni par vēl vienu līdzīga veida pasākumu. Nu ko, pensionāri, mediķi, skolotāji! Sametīsiet vēl vienu miljardiņu, lai tranzīta bosi var turpināt savu dzīrošanu?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
