Nu mēs visi zinām, ka līdzās vispārējai sociālā nodrošinājuma sistēmai – tai pašai, kuras ietvaros pensionāru labklājību nupat vēl pamatīgi esot uzlabojusi Iveta Purne – "daudziem" kultūras cilvēkiem mūža stipendijas piešķir Valsts Kultūrkapitāla fonds, bet Kultūras ministrijas sarūpētais izdienas pensiju likums ļauj viņiem pensijā doties būtiski ātrāk.
Vārdu sakot, tīrie prieki un laime! Jeb, kā raksta pati Zvirbules kundze, "pēdējos gados pēc kultūras ministres Helēnas Demakovas ierosmes ir vairākkārtīgi pieaudzis un sistemātiski turpina pieaugt kultūras nozarē strādājošo atalgojums."
Nelaime tikai tā, ka, cenšoties iespējami krāšņi sabužināt pašreizējās Kultūras ministrijas vadības labo darbu asti, Demakovas kundzes runaspersona aizmirst tādu sīkumu kā konkrētus skaitļus un konkrētus faktus – nedaudzos nožēlojamos skaitlīšus, piemēram, par "fantastiskajām" 150 latu mūža stipendijām papildinot ar politisko pareizo izsaucienu, ka "tomēr tas jāskata visu valsts pensionēto iedzīvotāju kontekstā."
Bet kas ir patiesībā? Kultūras ministrijai nav ne mazākā sakara ar izdienas pensiju likumdošanu – kā jau arī DELFI komentāros pie Zvirbules kundzes raksta pamatoti tika norādīts, šis likums tiešām tika pieņemts drīzāk PAR SPĪTI ministrijas apbrīnojamajai neizdarībai un nevērībai. Un kāds tam sakars ar Demakovas kundzes pūlēm? Atvainojiet, ne mazākā – izdienas pensijas pastāvēja jau padomju laikos.
Arī lepošanās ar Kultūrkapitāla fonda izsniegtajām stipendijām ir, piedodiet, vienkārši nožēlojama, lai neteiktu neko vairāk. Lai ko mēģinātu iestāstīt Kultūras ministrijas algotā slavas dziesmotāja, trīssimt stipendiju – un to nekļūst, nekļūst, nekļūst vairāk! – ir vienkārši pile jūrā. Un arī kopējo summu Zvirbules kundze nenosauc gluži pamatoti – tik smieklīga tā ir: pareiziniet paši 300 x 150 x 12 = 540 tūkstoši latu... Protams, viss varētu būt citādi. Varētu būt tā, ka Zvirbules kundzei tiešām būtu ar ko lepoties. Ka šiem 540 tūkstošiem gada laikā nāktu klāt vēl vismaz 100 tūkstoši, kuri būtu nākuši klāt Demakovas kundzes tik bieži vietā un nevietā minētajiem viņas un Aigara Kalvīša solījumiem kultūras darbiniekiem. Varētu būt tā, ka ne tikai "Vital Life", "Ģimenes aptiekas" un nedaudzie citi privātuzņēmumi domā par cilvēkiem, kuri pirms desmit vai divdesmit gadiem bija mūsu elki, bet arī valsts.
Varētu būt, bet nav. Patiešām skumji, ka kultūras joma mūsu valstī nonākusi tādu cilvēku rokās, kam nekustamie objekti ir nesalīdzināmi svarīgāki par cilvēciskajiem objektiem. Nezinu, vai tā ir Kampēja vai kāda cita ietekme, bet fakts – cilvēks pašreizējai kultūras SISTĒMAI ir pēdējā vietā un vajadzīgs pirmkārt tad, kad jāuzstājas kārtējā pozitīvisma kampaņā. Bet citādi svarīgākas ir sistēmas, datori, pilis un citi lieli un skaisti objekti.
Var jau, protams, to visu saprast. Atstāt nākamajām paaudzēm atmiņu par savu padarīto daudz vieglāk ir, izmantojot monumentālas celtnes, nekā dzīvo cilvēku atmiņu un pateicību.
Kurš gan tagad atceras tos desmitus tūkstošu nabagu, uz kuru kauliem tika uzbūvēta Džosera un Heopsa piramīda? Atceras pašu Heopsu. Laiki, protams, tagad ir citi – kādreizējos publikas elkus tagad neviens negrūdīs zem ēkas, kas paradoksālā kārtā tiek saukāta par GAISMAS pili, kaut tikpat labi varētu saukties – Demakovas piramīda. Viņiem pirms atgriešanās savā pažobelē vienkārši iespiež saujā 150 valstiskos latus un vēl pabrīnās – ko, jūs nejūtaties laimīgi un pateicīgi?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
