Diemžēl vai, par laimi, es esmu izglītots, daudz lasošs, kritiski domājošs cilvēks ar savu viedokli. Kuru, tātad, arī sniegšu cienījamai publikai. Rakstā iekļaušu arī atbildes uz dažiem izskanējušajiem komentāros manam pirmajam rakstam** jautājumiem un apgalvojumiem.
Vjačeslavs ir kļuvis par rusofobu. Kas ar viņu ir noticis?
Nekas ar mani nav noticis. Vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Daudz lasu. Satieku jaunus draugus, kā latviešus, tā krievus. Patlaban cenšos uzskatāmi parādīt visiem Latvijas iedzīvotājiem latviešu vairākuma pozīciju, kā es to esmu izpratis, savas dzīves gaitā uzklausot un izlasot abu pušu pārstāvju viedokļus. Mēģinu nojaust, kāds būtu iespējamais izlīguma, sabiedrības saliedēšanas scenārijs.
Kas par rusofobiju... teikšu tā. Būt vienā kompānijā ar tādiem rusofobiem kā A.Makarevičs, V.Pozners, A.Končalovskijs man ir gods. Par godu es nopietni, par minēto cilvēku rusofobiju - joks. Protams, Vladimirs Pozners nav rusofobs. Par tādu viņu dēvē tie, kam nepatīk viņa viedoklis***, kas lielos vilcienos sakrīt ar manējo. Un viņa vārdiem es arī atbildēšu. Es paužu savu viedokli. Jums tas nepatīk? Nu un uz veselību!
9.maijs ir krievu radikāļu svētki. Un par pārējiem svētku datumiem.
Par 9.maiju - tā ir Vadima Avvas pārbagātā iztēle, nevis mans viedoklis. Es minēju, ka šajos svētkos ir vērojamas radikālisma izpausmes, un turpināju izklāstīt savas domas par mierīgas sadzīvošanas sasniegšanas iespējām mūsu valstī, nevis apgalvoju, ka tie ir krievu radikāļu svētki. Autora minēto novembra mēneša datumu atšķirība no maija un marta mēnešu datumiem ir tāda, ka novembra datumi vieno neatkarīgi no valodas un etniskas izcelsmes, nevis šķeļ. Novembra datumi ir Latvijas svētki, nevis latviešu svētki. Maija datums ir Krievijas svētki, nevis krievu svētki: PSRS 9.maiju sāka ar vērienu oficiāli svinēt 1965.gadā, Krievija un dažas bijušās PSRS valstis to turpina darīt līdz šai baltdienai. Pārējā pasaulē, neatkarīgi no tā, kurā pusē karoja valsts, 8.maijā mēdz klusi pieminēt kritušos un kara beigas. Tāda pati tradīcija pastāv arī Latvijā.
Par pareizticīgās baznīcas svētku datumiem. Pārsteidz pati doma par to, ka kāda pareizticīgas baznīcas svētku datuma atzīšanu par valsts svētku dienu varētu uzskatīt par etnisku kopienu saliedēšanas iespēju. Paskaidrošu. Latvijā baznīca ir nodalīta no valsts. Latvijas kristiešiem, kuri svin pēc jaunā kalendāra, ir paveicies vairāk. Pārējām konfesijām - mazāk. Latvijas katoļu un luterticīgo vidū ir daudz krievu. Latvijas iedzīvotāju vidū ir daudz ateistu. Latviešu vidū ir daudz pareizticīgo. Daži Latvijas pareizticīgie pieder pareizticīgām baznīcām, kuras ir pieņēmušas jauno kalendāru. Un vēl Latvijā ir jūdi, budisti, krišnaīti, musulmaņi un tā tālāk. Par kādu starpetnisku saliedēšanu te ir runa? Kristiešu starpkonfesionāla saliedēšana sanāk. Bet, ja vien Latvijā baznīca ir nodalīta no valsts, tad arī reliģijas starpkonfesionālos jautājumos valstij nav jājaucas. Ar to ir jānodarbojas garīdzniekiem, nevis politiķiem.
Latvieši vēlas mūs asimilēt. Problēmu latviešu valodas prasmē sen nav, tas ir mīts.
Par asimilāciju laikam bezjēdzīgi atkārtot, ka nevēlas. Vadims Avva tāpat nenoticēs un turpinās gudri apgalvot, ka vēlas gan jo viņš to noteikti bez šaubām zina. Latvijas elites klusums šai jautājumā neko nenozīmē un šo faktu var neņemt vērā. Un ja kas, ir taču trumpis, vienam elites pārstāvim, trimdas latvietim Playboy žurnālā vienreiz tiešām paspruka, ka ir jāasimilē krievu bērni. Ja ar to nav gana, vienmēr var likt nākamo trumpi, kaut vai gadījumu ar leģionāru formām un ieročiem cita elites pārstāvja privātā bērnu dārzā. Neņemot vērā absolūta latviešu vairākuma šo gadījumu nosodījumu.
"Apgāžot" latviešu valodas prasmes problēmu krievu skolu absolventu vidū, Vadims Avva viedi piedāvā izpētīt skolēnu olimpiāžu rezultātus. Tas ir negaidīts gājiens! Spriedumu par lielu cilvēku grupu balstīt uz spējīgāko šīs grupas pārstāvju rezultātiem. Ģeniāli.
Bērnam no krievu ģimenes ir grūti adaptēties latviešu bērnu dārzā. Ir zināmi gadījumi, kad bērns pat sāka stostīties.
Man savukārt kolēģis stāstīja par savu tēvu, kurš vispār pārstāja runāt uz dažām nedēļām pēc tam, kad viņu trīs gadu vecumā nosūtīja mācīties krievu bērnu dārzā, pilnīgi svešā viņam valodas vidē. Te arī slēpjas tā nianse, ka bērna vecākiem jāpieliek pūles, lai bērns neciestu un adaptācija notiktu bez šoka. Kopš bērna dzimšanas dienas jānodrošina viņam iespēja dzirdēt latviešu valodu. Laiku pa laikam ieslēdzot (ak, šausmas!) televīzijas kanālus un radio stacijas latviešu valodā. Laiku pa laikam aicinot ciemos (ak, šausmas!) savus latviešu draugus/kolēģus/radus. Laiku pa laikam runājot ar bērnu (ak, šausmas!) latviešu valodā. Un visu to darīt periodiski līdz bērnu dārza gaitu sākumam un kādu laiku pēc tā. Problēmu ar latviešu valodu krievu jauniešiem taču jau sen vairs nav, vai nē?
Kad bērns ir veiksmīgi adaptējies, ģimenē var mierīgi aizmirst par latviešu valodu un turpināt runāt kā ērtāk, savā dzimtajā valodā. Bērnam pilnīgi pietiks bērnu dārza lingvistiskas pieredzes.
Atņemsit izglītību krievu valodā - neredzēsit mūsu nodokļus.
Interesanti, vai tie, kas mēdz gudri spriedelēt par saikni starp nodokļu nomaksu un izglītības nodrošināšanu krievu valodā, jelkad ir mēģinājuši tīri hipotētiski iztēloties, kā varētu izskatīties šādas idejas īstenošana?
Tātad, tīri hipotētiski iedomāsimies, ka Latvijas Saeima pieņem šādu likumu: sākot ar 2018.gada 1.septembri visiem krievu skolēnu vecākiem tiek dota nodokļu atlaide; krievu skolas līdz ar to tiek slēgtas, visi slēgto skolu darbinieki tiek atlaisti. Nav nodokļu - nav naudas, bet par pliku velti neviens nestrādās. Atlaide nebūs liela, proporcionāli Izglītības un Zinātnes Ministrijas daļai valsts budžetā. Zināšanai - IZM nav tā visdāsnāk finansēta ministrija mūsu valstī. Piedevām aprēķinos tiks izmantota tikai vidusskolu finansējuma daļa. Jūs taču nedomājāt, ka jūs pilnībā atbrīvos no nodokļu sloga? Par ietaupīto tādā veidā naudu visi ir laipni aicināti dibināt savas skolas, organizējot tajās apmācību jebkurā vēlamā valodā. Savukārt ja kāds tomēr vēlas sūtīt savu atvasi uz valsts skolu, tad viņš to arī dara. Atsākot maksāt nodokļus pilnā apmērā, protams.
Nu kā, patīk tāda aina? Tad varbūt ir vērts tomēr padomāt par kompromisiem?
Krievi vienmēr te ir dzīvojuši, un kopā ar latviešiem būvējuši Latviju. Neesam te minoritāte, bet esam saimnieki. LPSR ir pastāvējusi likumīgi, okupācijas nebija.
Izskanēja daudz jautājumu un apgalvojumu par izsenis te dzīvojušajiem krievu tautas pārstāvjiem, vecticībnieku pēctečiem, kā arī par citu tautu pārstāvjiem, tādā veidā pamatojot vienas pamattautas neiespējamību. Piekrītu. Šajā teritorijā tiešām izsenis dzīvoja daudzas tautas. Dibināja te pilsētas. Rīgu dibināja vācieši. Daugavpili dibināja vācieši, iznīcināja Maskavas kņazistes karaspēks, vēlāk sāka atjaunot krievi un turpināja poļi; pilsētas statusu piešķīra Polijas karalis Stefans Batorijs****. Visi piedalījās teritorijas attīstībā. Un nevienai no šīm tautām nebija prātā domas par Latvijas valsts dibināšanu. Latvijas valsti dibināja latviešu tauta pašnoteikšanās procesā. Lietuvu - lietuviešu tauta tajā pašā procesā. Igauniju - igauņu tauta. Gadsimtiem dzīvojoši te krievi, poļi, zviedri, vācieši bija ar mieru, lai šīs teritorijas atrodas citu valstu sastāvā, vēlams, savas etniskas valsts sastāvā. Tas pats attiecas uz padomju laikos ieceļojušiem krieviem.
Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka ir nekorekti salīdzināt Kanādas valsts veidošanas pieredzi ar Latviju - Kanādu ir veidojušas divas kolonistu tautas, tas ir pavisam cits process. Ir arī piemēri, kad valsts dibināšanas iniciatīva radās vairākām tautām, kā tas ir Šveices un Beļģijas gadījumā. Baltijas valstīs valsts dibināšanas iniciatīva skaidri nāca katrā valstī no vienas tautas.
Latvijas krievi pirms okupācijas sākuma veidoja 6% minoritāti, absolūtajos skaitļos aptuveni simts tūkstoši iedzīvotāju. 1989.gada skaitļus visi zina. Latvieši vēlas turpināt būvēt nacionālu valsti. Nacionālā valstī ir pamatnācija un ir minoritātes. Krievi nebija te pamatnācija līdz 1940.gadam, tāpat, kā nebija poļi, zviedri un vācieši. Latviešuprāt, nav arī tagad. Tā ir atbilde, nevis aicinājums pastrīdēties, pamācība vai sava viedokļa uztiepšana. Latvijas latviešu atbilde Latvijas krieviem un visiem pārējiem par valsts pamatiem. Skaidrojums. Aksioma. Pamati. Sauciet kā vēlaties. No tās latvieši nekad neatkāpsies.
Jā, tas nav diez ko patīkami, acumirklī no varenās PSRS pamatnācijas pārtapt par mazas valstiņas minoritāti. Jā, pēc proporcijas sanāk tāda dīvaina minoritāte. Un cik spēcīgs ir vilinājums pastāvēt uz tiesībām būt par pamatnāciju! Netrūkst teorētiķu, kas veido skaistas teorijas, kuras pamato šādu pozīciju. Skaistas, bet aplamas. Piemēram, piesaucot latviešu dalību LPSR pārvaldē. Vai Vosa, Pugo, Pētera un pārējie Maskavas ielikteņi LPSR varas gaiteņos bija leģitīmi Latvijas tautas vairākuma pārstāvji? Vai viņi tiktu pie varas demokrātisku vēlēšanu rezultātā? Vai marionešu valdības lēmumi ir leģitīmi? Vai vispār PSRS varas vertikālē kādam uz vietas bija izvēles brīvība? Tiešām tam ticat?
Ja nevēlaties rast atbildes uz šiem jautājumiem, laipni lūgti turpināt ticēt skaistām pasakām par to, ka okupācijas nebija, bet jūs, mūsdienu Latvijas krievi, kuru vidū tikai viens no desmit ir pirmās brīvvalsts iedzīvotāju pēctecis, izsenis te esat dzīvojuši un līdz ar to esat te saimnieki un pamatnācija. Un brīnīties tam, cik ļoti tie latvieši ir stulbi un nesaprot acīmredzamas lietas. Un sūkstīties par to, ka jūs ignorē un tautu šķeļ ļauni politiķi, tajā pašā laikā turpinot tupēt savos ierakumos, nevēlēdamies ieklausīties otrās puses viedoklī un kaut pamēģināt to saprast. Interesanti, vai pēc 40 gadiem patlaban ieceļojošu no Baltijas valstīm krievu pēcteči Lielbritānijā arī sāks apgalvot, ka viņi vairs nav minoritāte, bet ir saimnieki valstī un valsts pamatnācija, jo ir dzimuši Lielbritānijā un viņi un viņu tēvi un vectēvi šo valsti ir būvējuši kopā ar britiem un pārējām tautām?
Latvieši ir gatavi kompromisiem un atkāpēm, ņemot vērā Latvijas 1940.-1990. gadu vēstures specifiku. Vai jūs paši esat tiem gatavi? Vadima Avvas variantā kompromiss izskatās tā: "Mēs esam par kompromisu, bet tikai uz mūsu noteikumiem - okupācijas nebija, mēs neesam minoritāte, bet esam saimnieki". Tā ir šantāža, nevis kompromiss. Grāmatas māca, ka pārrunu uzsākšanā ar šantāžistiem nav jēgas.
Es pazīstu daudzus krievus, kuri ir gatavi kompromisiem. Statistika apstiprina manus novērojumus. Ir ļoti daudz krievu vecāku, kuri sūta savus bērnus mācīties kopā ar latviešiem. Un to skaits neplok, patīk tas dažiem iestrēgušiem savā domāšanā padomju laikos krievu publicistiem vai ne.
Atsauces
* http://rus.delfi.lv/news/daily/versions/vadim-avva-blogeru-vasilevskomu-o-russkih-latvii-azy.d?id=44405115
** http://www.delfi.lv/news/comment/comment/vjaceslavs-vasilevskis-dazas-latviesu-atbildes-uz-daziem-krievu-jautajumiem.d?id=44395743
*** http://vesti.lv/news/pozner-v-latvii-net-korennyh-russkih
**** http://dinaburgascietoksnis.lcb.lv/ekskurslv.htm
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
